21. februārī Latvijas Nacionālajā operā un baletā notika divu jauniestudējumu pirmizrādes, šoreiz operas žanrā kā jauns diptihs, ko veidoja mazpazīstamā itāļu operkomponista Italo Montemeci operas Burvestība (L’Incantesimo, 1943) un Rudžero Leonkavallo operas Pajaci jauniestudējums.
Iestudējumu muzikālā vadība uzticēta Jānim Liepiņam. Viņš atzinis, ka, strādājot ar maz zināmo Montemeci operu, jūtas gandrīz kā tās pirmatskaņotājs. Atšķirībā no daudziem citiem žanra paraugiem, šai operai nav noturīgu interpretācijas tradīciju, ar kurām būtu jārēķinās vai pret kurām būtu jāmeklē spēcīgi argumenti. Abu jauniestudējumu režisors ir Aiks Karapetjans, scenogrāfs un gaismu partitūras autors - AJ Weissbard, kostīmu māksliniece - Kristīne Pasternaka, horeogrāfe - Liene Grava un videomākslinieks - Artis Dzērve. Kā allaž Karapetjana veidotajos operu iestudējumos, skatītājiem ir sevišķas iespējas novērtēt arī parūku meistaru un grima mākslinieču Andas Šteinas un Daces Caicas veikumu, īpaši operā Pajaci.
Italo Montemeci (1875-1952) kā operu komponists plašāk pazīstams ar operu Triju karaļu mīļotā (L’amore dei tre re, 1913) ar Sema Benelli libretu. Burvestības libretu Benelli pabeidz 1933. gadā un nosūta komponistam, taču Musolīni režīms Itālijā spiež Montemeci pārcelties uz Ameriku, un operas komponēšana tiek atlikta līdz 1942. gadam. Galu galā opera 1943. gadā tiek pirmatskaņota NBC radiotranslācijā ar autoru pie diriģenta pults, taču, ņemot vērā visai karsto politisko klimatu tā laika Eiropā, tā negūst lielu ievērību. Pirmoreiz uz skatuves tā izrādīta Veronas arēnā 1952. gadā jau pēc Montemeci nāves. Bijis vēl viens koncertiestudējums Ņujorkā un pilns iestudējums Pitsburgā. Tādējādi Rīga faktiski kļūst par Burvestības Eiropas pirmiestudētāju uz operteātra skatuves.
Montemeci mūzika ir poētiska, romantiski krāšņi instrumentēta, iezīmējas vadmotīvu izmantojums, savukārt vokālās partijas - grūtas, salīdzināmas ar Vāgnera un Štrausa repertuāru, kur nepieciešams plašs diapazons, rezonējošs tembrs un visi reģistri. Sevišķi sarežģīta ir Folko - baritona partija, kuru šī iestudējuma vajadzībām iemācīties uzaicināts baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis, kurš atveidoja titullomu Dž. Verdi operā Makbets Viestura Meikšāna iestudējumā pirms pāris gadiem.
Arī tenoram Rinaldo nepieciešamas vāgneriskas balss kvalitātes, šo lomu pirmizrādē dziedāja gruzīns Iraklijs Kahidze. Savukārt soprāna partiju - Džizeldu - spoži interpretēja pašmāju soprāns Dana Bramane, rādot krāšņas tembrālās krāsas un niansētu dramatismu. Režijas valoda Burvestībā šķiet atgriežamies pagātnē, apzināti tiecoties pēc tīras formas un piešķirot tai teju vai vintāžas šarmu. Karapetjana vingrinājums konservatīvā operu režijā ir interesants šajā diptihā tieši kontrasta dēļ - Pajaci, komponista populārākā opera, kas gan Latvijā nav iestudēta gadu desmitus, ir vairāk meinstrīma izrāde ar darbības vides pārcēlumu uz mūsdienām un labi pazīstama materiāla izspēle jaunā estētikā. Savukārt Burvestība - mazliet sentimentāls atgādinājums par veco, labo operu, kurā nav skarba ikdienas atgādinājuma vai kaitinošu sociālpolitisku atsauču, toties ir reāls (nevis video projicēts) skatuves sniedziņš, kas vienmērīgi snieg teju pusi no viencēliena laika, un tieši neparastais ilgums gluži vai piespiež iztēloties sniegoto ziemu par spīti racionālā prāta un pieredzes diktētajai skepsei pret šo paņēmienu mūsdienu iestudējumā.
Vokāli apbur Vladislava Suļimska sulīgais tembrs un koptā, trenētā balss, sevišķi ārijā, kurā Folko stāsta par medībās piedzīvoto un kurā niansēti atspoguļojas gan varoņa valdonīgais, cietais raksturs, gan lirisku jūtu vēsmas, kurām tomēr nav lemts uzplaukt. Iraklija Kahidzes mīlestības varu apliecinošais dziedājums ir heroiski tonēts, tomēr nepieļaujot forsēšanu. Dana Bramane, tāpat kā viņas apdziedātie pavasara ziedi, balsī viskuplāk uzplaukst finālā, kad fonā plaukst videopuķes un bālo, dekoratīvo pilnmēness lampu nomaina zaigojošs fona saullēkts. Drūmā likteņa soģa Burvja tēlā iejūtas kolorītais bass Romāns Poļisadovs.
Arī Pajaci viessolistu sastāvs pirmizrādē priecēja ar profesionālu, grodu sniegumu: jaunatklājums Rīgas publikai - krievu soprāns Tatjana Trenogina kā Neda, jau pieminētais Vladislavs Suļimskis kā groteskais Tonio un Sergejs Poļakovs - greizsirdības māktais Kanio, bet Itālijā skolotais latviešu baritons Valdis Jansons - Silvio lomā. Ar šiem solistiem iestudējuma muzikālā interpretācija tiešām ir konkurētspējīga starptautiski.
Pieminēšanas vērta ir Mihaila Čuļpajeva Arlekīna ārijas interpretācija - pārliecinoša ne vien vokāli, bet arī kustību partitūrā no A līdz Z. Atsevišķs tēls ir koris - šoreiz pansionāta vai citas aprūpes iestādes vecīšu tēlā, kas sagaidījuši iemīļotus māksliniekus - aktierus. Izdaiļoti ar tā saucamo vecuma grimu un smieklīgām parūkām, aprīkoti ar kūjiņām, staiguļiem, ratiņiem, tērpti rozā un pelēkā, kora mākslinieki azartiski tēlo un tikpat azartiski dzied. Bez ironijas neiztiek arī intermeco traktējums - skanot tā melodiskajām taktīm, uz skatuves notiek vienpadsmitos vakarā piesolītās komēdijas skatuves būvēšana. Jāpiebilst, ka otrs solistu sastāvs veidots no LNOB spēkiem ar Danu Bramani kā Nedu, Jāni Apeini kā Tonio un Kalvi Kalniņu kā Silvio, vienīgi Kanio partija uzticēta viesim - gruzīnu tenoram Georgam Onjani.
Pēc godalgotā Fausta (2016) Aiks Karapetjans, trešoreiz strādājot uz LNOB skatuves, nemēģina atkārtoties. Režisors gan meklē kaut ko jaunu, vispirms pārlapodams operu režijas vēstures lappuses Burvestībā, pēc tam piemērīdams savām idejām tipiska režijas teātra ietvaru Pajaci ar darbības vides maiņu, piešķirot tai groteska spoguļa lomu. No tā pretī ņirdz gan novecojošās Eiropas sabiedrības statistika, gan operas žanra visnotaļ marginālais statuss mūsdienu kultūrā, kā arī vēlēšanās izzināt bailes no vecuma, pretnostatījot dabas laika cikliskumu pret cilvēka nožēlojamo linearitāti, no dzimšanas brīža tuvojoties nāvei.
Abu iestudējumu režijas valoda būtībā pauž operas žanra savdabīgo strupceļu - vecās sliedes aizaugušas, bet jaunās - faktiski jau apnikušas. Atliek vien atzīties sev, ka jutekļus vairāk kairina un līdzpārdzīvojumu izraisa nevis muzikāla bezdrāma, bet izkāpināts verisms, kurā cieš un nogalina, šai vardarbībai izskatoties gandrīz sentimentāli cēlai uz tā fona, ko piedāvā, piemēram, mūsdienu ziņu portāli. Pateicoties TV kanālam ARTE Concert, LNOB jauniestudējumu pirmā sastāva sniegums ir pieejams ikvienam interesentam internetā līdz pat 20. augustam mājaslapā www.arte.tv, meklētājā precizitātes dēļ ierakstot komponista Montemeci (Montemezzi) uzvārdu. Klātienē izrādi varēs noskatīties vēl 22. martā, 22. aprīlī un Rīgas Operas festivālā 5. un 14. jūnijā.