APRITĒ: Mārtiņš Vilsons. Paskatīties uz pasauli sev labvēlīgā tumsā

«Dzīve ir par īsu, lai pagūtu izdarīt visu, ko gribētos. Kādreiz man tādas sajūtas nebija, tā parādās tagad, kad dzīve arvien vairāk iet uz galu. Vēl gribas izdzīvot to, to un to, bet – Dievs jau tā nav domājis. Viņš katram liek izdzīvot savu apjomu, un es ceru, ka mans apjoms ir vēl gana liels,» saka skatītāju mīlētais teātra un kino aktieris Mārtiņš Vilsons.

Kopā ar sievu Zani Vilsoni viņš pērn izveidojis producentu kompāniju Vilsons Production, kas piedāvā jau savu trešo izrādi - Brīnumu laiks. Pirmizrāde rītvakar, 27. martā, pulksten 12 VEF Kultūras pilī.

Jauniestudējuma pamatā ir Pētera Jankava tulkotā dāņu autora Kima Fupca Okesona luga Brīnumu laiks. Tas ir stāsts par tīni, kuram riebjas piekasīgais skolotājs ar stulbajām mācībām, kuram mamma krīt uz nerviem, bet klases labākā meitene skatās uz citiem džekiem. Tik neciešama dzīve ir izrādes galvenajam varonim Denisam. Viņš ir kā cīkstonis ringā, kur dzīve riktīgi sasit pa seju, bet viņam nav ne spēka, ne pārliecības cīnīties ar sevi - vieglāk ir pasūdzēties, iztaisīties par nabadziņu un pie savas nevarēšanas vainot mammu, skolotāju un draugus. Un tad notiek brīnums - debesu sūtnis Denisam piešķir burvju varu, taču izrādās, ka ne visas vēlēšanās, izteiktas skaļi, izskatās tieši tā, kā esam tās iedomājušies. Vai tiešām pašam būs jātiek galā ar savu dzīvi, pašam būs jāatbild par saviem darbiem?...

Izrādes scenogrāfe ir Elīna Milta Niedrāja, horeogrāfs - Reinis Rešetins. Lomās: 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi Kārlis Tols, Armands Ikalis un Samira Adgezalova (Annas Eižvertiņas aktieru kurss). Iestudējuma tapšanā piedalījies arī 2018. gada Latvijas čempions boksā Mārcis Grundulis (Lāčplēša cīņu leģions).

Nākamās izrādes VEF Kultūras pilī: 28. martā un 9. aprīlī (dienas un vakara izrāde).

Par attiecībām ar sevi

«Ja kāds ir pasekojis manai biogrāfijai, iespējams, atceras, ka savulaik Liepājā man bija teātris Mūris. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Tajā laikā biju aizbraucis pie kolēģiem uz Dāniju, kur gājām pa maziem teātriem un skatījāmies izrādes, un tieši tur es redzēju Brīnumu laiku. Atbraucu atpakaļ, palūdzu Pēterim Jankavam, lai šo darbu iztulko, un uztaisījām foršu izrādi. Nospēlējām tikai dažas izrādes, jo - es paliku bez aktieriem. Viņi aizgāja uz Jauno Rīgas teātri. Nodibinājuši Vilsons Production, nolēmām šo lugu iestudēt vēlreiz. Pārlasījām un sapratām, ka divdesmit gadu laikā nekas nav mainījies - pusaudžiem joprojām ir tās pašas problēmas,» stāsta Mārtiņš Vilsons, kurš šo izrādi iestudējis kopā ar sievu Zani Vilsoni. Viņa saka: Brīnumu laiks ir stāsts par pieaugšanu. Par to, ka pusaudža cipari pasē un auguma centimetri neko daudz nenozīmē, jo tas iekšējais cilvēks vēl ir ļoti mazs un nedrošs. Tas ir stāsts par attiecībām nevis starp cilvēkiem, bet par noturīgām attiecībām ar sevi, jo - tu jau vari izaugt, bet no sevis nekur neaizbēgsi. Tikai tev pašam ir jātiek skaidrībā ar sevi, savu dzīvi. Un galvenais ir noticēt, ka tu to vari.

Netaisās mirt uz skatuves

Atsaucis atmiņā sevi pusaudža vecumā, Mārtiņš Vilsons atzīstas, ka paša pieaugšanas sajūtas bija diezgan dīvainas. «Es augu tādos apstākļos, kur neviens neko klāt nenesa. Es vienkārši negribēju dzīvot, domāju: priekš kam ākstīties, ja ir tik grūti?... Bet tad mani iesauca armijā, un, kad atgriezos mājās, nokļuvu pie Oļģerta Krodera. Un tad jau dzīvot palika interesantāk...» Bet viņš nesaka, ka aktiera profesija iedeva jēgu turpmākai dzīvei. «Aktiera profesija ir tikai veids, kā varu izdarīt kaut ko, kas man jāizdara. Lai gan kurš tad var pateikt, kas mums katram šajā dzīvē jāizdara? Neviens nevar noformulēt, kas ir dzīves jēga. Tāpēc domāju, ka galvenais ir un paliek nodzīvot savu (!) dzīvi. Man gadījās tādi apstākļi, es tos izmantoju, bet, lai tagad teiktu, ka es par to sapņoju... Nu, nē! Un es arī netaisos mirt uz skatuves, man ir nospļauties par tādiem tekstiem. Es vienkārši eju, daru un ik pa laikam secinu: jā, šodien bija laba diena, šodien esmu kaut ko labu izdarījis... Un šī sajūta var atnākt, kad esmu vai lomu nospēlējis, vai malku saskaldījis, vai krāsni iekurinājis, lai bērniem silti. Protams, vislabākā sajūta ir, kad tevi novērtē kā personību, tad saprotu, ka ne velti esmu piedzimis,» saka skatītāju mīlētais aktieris. Protams, arī uz skatuves viņam bijuši mirkļi, kas likuši apjaust, ka ir vērts būt šajā profesijā. «Tā ir neizskaidrojama, vārdos neaprakstāma sajūta. Tu esi uz skatuves un jūti: es esmu, es dzīvoju... Un tad man apkārtējie var teikt, ko grib - es pats zinu: viss bija pareizi. Patiesībā tādās reizēs neviens jau arī neko nesaka, tikai skatās un klusi smaida...»

Apēd un izspļauj

Zane Vilsone stāsta, ka sava izrāžu veidošanas un producēšanas kompānija nodibināta ar mērķi strādāt teātrī. Iestudēt tikai to, kas pašus interesē, strādāt ar tiem, ar kuriem ir radoši interesanti, un rādīt savas izrādes tur, kur skatītāji tās gaida.

«Man ir aizdomas, ka valsts teātris nav vieta radošam cilvēkam, tur aktieris ir tikai skrūvīte. Un, ja tu gribi dzīvot un strādāt tikai savā profesijā, teātris tevi apēd un beigās izspļauj. Tā notiek ar visiem, arī ar ģeniālajiem,» uzskata Mārtiņš Vilsons, uzsverot, ka viņam to nevajag. Viņam vairs nevajag arī savas teātra telpas, šis sapnis jau izsapņots ar Mūri. Jo tiklīdz ir telpa, tā saimnieciskās darbības ir vairāk nekā mākslas un tu pats kļūsti par rēķinu ķīlnieku.

«Savulaik pats uzbūvēju teātri. Dabūju vecu dzintara apstrādes cehu un pilnībā izremontēju. Kurš vēl Latvijā ko tādu ir izdarījis? Neviens. Iespējams, ja to nebūtu izdarījis, šī ēka jau būtu sabrukusi, bet tagad tur citi kaut ko dara. Ir tik savādi tagad ieiet tajā sētā... Skatos un domāju, kas tie par kokiem tur aug, un tad atceros, ka pats taču tos stādīju. Mana priedīte izaugusi par lielu koku - ak, Dievs, cik dīvaini... Ceru, ka tā varēs tur palikt, ka ir pietiekami atstatu no milzīgā vītola, kuru, kā vēsta leģenda, tur savulaik esot iestādījis Pēteris Pirmais.»

Krieviem mazāk vajag?

Vilsons Production pirmais iestudējums ir Zanes Vilsones iestudētā asprātīgā komēdija Kļov krievu valodā - ar Mārtiņu Vilsonu un Arni Līcīti galvenajās lomās. Tā ir Rasas Bugavičutes-Pēces luga Bļitka, ko latviešu valodā Goda teātrī iestudējis režisors Dž. Dž. Džilindžers un ko ar lieliem panākumiem spēlē Liepājas teātra aktieri Kaspars Gods un Egons Dombrovskis. Mārtiņš Vilsons to pārtulkoja krieviski.

Arī otrā Vilsons Production izrāde ir krievu valodā, un tā ir komēdija Amerikāņu kalniņi jeb «kamēr sievas nav mājās» ar Mārtiņu Vilsonu un Irinu Stepanovu galvenajās lomās. Šī iestudējuma pamatā ir franču autora Ērika Asusa luga, kas savulaik īpaši rakstīta franču aktierim Alēnam Delonam. Režisore ir Zane Vilsone, skatuves un kostīmu māksliniece - Elita Patmalniece.

«Un kas tur slikts, ka taisām krievu valodā? Kas mums te krievu nav un viņiem mazāk vajag?! Ne jau tāpēc taisām krieviski, ka kādu vairāk mīlam, bet tāpēc, ka mums jārēķinās ar tiem, ar ko kopā dzīvojam. Tā ir integrācija, un viņus arī vajag izglītot, lai viņi uz mums citādi skatās,» uzskata Mārtiņš Vilsons.

Nevajag gaidīt brīnumus

Tik intensīva sezona, kāda ir šī, viņam sen nav bijusi. «Krievijā esmu bijis uz kino festivāliem, sēdējis žūrijās, bet ar Vilsons Production esam uztaisījuši trīs izrādes,» stāsta populārais teātra un kino aktieris. Zane papildina vīra teikto, norādot, ka Brīnumu laiks par to arī runā, ka nevajag gaidīt brīnumus, ir jāiet un pašam jādara.

«Man jau miera nekad nebūs. Ja nebūs viens darbs, būs cits. Par to es neuztraucos. Vienīgais, par ko man jāuztraucas, kamēr bērni ir mazi, lai varu viņus pabarot, palaist skolā, mūzikas skolā, lai viņiem ir viss nepieciešamais. Ejot uz veikalu, domāju: tiem, kuriem ir viens bērns, jāpērk četrreiz mazāk nekā man. Tas nozīmē arī to, ka man vajag četrreiz vairāk piķa. Ir atšķirība? Ir. Bet es priecājos, ka man ir bērni, tas dod spēku un enerģiju,» uzsver Mārtiņš Vilsons.

Viņš atminas Imanta Ziedoņa dzejas grāmatu Man labvēlīgā tumsā un saka, ka tā, lūk, mums vajag dzīvot. Jo reizēm tumsa, nevarēšana un apstākļi, kas uzliek dažādus pārbaudījumus, ir labvēlīgāki par tiem, kad it kā viss ir nodrošināts un pasniegts uz paplātes, jo tad tu kļūsti inerts un vienkārši veģetē. «Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ziedonis tieši tā to arī domāja,» viņš nosaka un secina: jo vairāk pats dari, jo darbs arvien rodas. Aktieris ar to domā arī savu jauno lomu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur viņu šopavasar pieaicinājusi režisore Māra Ķimele. Viņa iestudē Ingas Ābeles lugu Jūras vējš, un tās pirmizrāde būs jau sestdien, 30. martā.

MĀRTIŅŠ VILSONS

- Teātra un kino aktieris, režisors

- Dzimis 1954. gada 13. decembrī Transportnijas ciematā Magadanas apgabalā (Krievijas PFSR) no Latvijas izsūtīto Rolanda Čehoviča un Zentas Vilsones ģimenē

- Studējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē

- Skatuves gaitas uzsācis 1976. gadā Liepājas teātrī pie režisora Oļģerta Krodera

- Nodibinājis un vadījis teātri Mūris Liepājā (1999-2004)

- Producētās izrādes: P. Friis Mūris, K. F. Aakesons Brīnumu laiks, A. Čaks Iedomu spoguļi, J. Rezā ART, L. Gundars Truša dziesma (1998-2002); M. Vilsons Ezītis miglā (pēc S. Kozlova pasaku motīviem, 2014), E. Esse Amerikāņu kalniņi (2017)

- Nozīmīgākās filmas: Mirāža (1983), Kad bremzes netur (1984), Sala (1991), Komēta 2. Dzīve nr.2 (1997), Foto (1999), Suņu vīrs un Tille (2002), Debesu līgava. 7 lidojumi (2002), NeGribu, neGribu, neGribu (2003), Skitu zelts (2009), Džimlai rūdi rallallā (2014), Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017), Homo Novus (2018)

- TV seriāli: Saldā indes garša (2001), Anastasija (2006), Prāts vai instinkts (2006-2007), Virsnieki-2 (2009)

- 2017. gadā kopā ar sievu nodibinājis izrāžu veidošanas un producēšanas kompāniju Vilsons Production

- Spēlē Vilsons Production izrādēs Kļov un Amerikāņu kalniņi un izrādē Jūras vējš Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

- Precējies (2009), sieva - Zane Vilsone. Astoņi bērni, četri mazbērni (aprīlī būs piektais)