7 vēstules Rīgai Vērmanes dārzā

"Mans uzdevums ir pilsētniekiem piedāvāt iespēju iepazīties ar latviešu kultūras mantojumu un darīt to tā, lai rīdziniekiem būtu interesanti un patīkami tikties, piedalīties svētkos un izzināt Rīgas vēsturi nepiespiestā atmosfērā," teic Rīgas svētku režisore Ilona Brūvere un piebilst, ka šogad galvaspilsētas svētki Vērmanes dārzā, kuru galvenie notikumi risināsies 20 spēles laukumos 22. augustā no pulksten 12 līdz 22, būs vienkārši un sirsnīgi.

Septiņas jubilejas

Rīgai šogad 808 gadi – skaitlis, kas vienādi lasāms no abiem galiem. Vai tam jāvelta īpaša uzmanība? Pilsētas svētku režisore Ilona Brūvere atteic, ka numeroloģijai nav nozīmes, uzmanība jāpievērš tam, ka šogad 90 gadu aprit vairākām nacionālas nozīmes kultūras institūcijām. Septiņām no tām – Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Latvijas Nacionālajai operai, Latvijas Mākslas akadēmijai, Latvijas Universitātei, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai, Latvijas Nacionālajam teātrim un Latvijas Valsts vēstures arhīvam – 22. augustā Vērmanes dārzā tiks svinēta dzimšanas diena. "7 vēstules Rīgai svinēsim savādāk, nekā citkārt tādās reizēs esam raduši, – bez oficiālām runām un bez sevis slavināšanas, bet ar mājīgu parka iekārtošanu un omulīgu gaisotni. Dekorāciju fragmentus parkā uzstāda gan Opera, gan Nacionālais teātris. Bet visi minētie jubilāri ir svētku rīkotāju sadarbības partneri, un tas, ka teātris, Opera, bibliotēka, arhīvs un Rīgas humanitārās, mākslas un mūzikas augstskolas iznāk Vērmanes parkā, lai tiktos ar rīdziniekiem, ir viņu skaistākā dāvana Rīgai. Arī Vērmaņdārzs šogad ir jubilārs," norāda režisore.

Kā īpašus notikumus Ilona Brūvere vērtē Mūzikas akadēmijas koncertprogrammu, Operas mākslinieku uzstāšanos, retu kinoarhīva materiālu demonstrēšanu par Rīgas vēsturi, Mākslas akadēmijas Monmartru un modes darbnīcu, iespēju zīlēt Finka orākulā, šaha turnīrus, tango dejas un aicinājumu svētkos visiem piedalīties pagājušā gadsimta sākuma tērpos no vecvecmāmiņas garderobes. Īpaši vērtīga būs Nacionālās bibliotēkas izveidotā brīvdabas bibliotēka, kas ļaus turpat parkā lasīt grāmatas, mainīt tās pret citām, bet grāmatu aptiekā varēs iegādāties grāmatu receptes, kas palīdzēs izvēlēties sev noderīgāko literatūru. "Šodiena pieder interneta videi, mēs tik maz lasām grāmatas, līdz ar to, neskatoties uz visiem izglītības dokumentiem, lielākā daļa sabiedrības ir dvēseliski neizglītoti cilvēki. Mūsdienu rīdzinieks nav visai labi audzināts, viņš neprot uzvesties, neprot cienīt citus un būtībā ir fiksēts tikai uz sevi. Tāpēc jūtamies un dzīvojam slikti. Mēs šajos svētkos vēlamies piedāvāt iespēju padomāt par to," saka režisore. "Nedomāju, ka var kādu iemācīt lasīt grāmatas, baudīt dzīvi, domāt vai just. Bet svētki, kur svarīgi ir tikties, ir kā laika zīme, kas rosina padomāt un apzināties gan sevi, gan sabiedrību. Tas, manuprāt, ir būtiski, īpaši laikā, kad valda neziņa un bailes par nākotni. Svētki ir iespēja sanākt kopā un kaut uz brīdi aizmirst ikdienas rūpes."

Vēstules Rīgai

Vērmanes dārzā ikvienam tiks piedāvāta iespēja atcerēties, kā rakstāmas vēstules. Ilona Brūvere atzīmē, ka šis komunikācijas veids interneta laikmetā ir izzudis, tāpēc Valsts vēstures arhīvs sagatavojis brīvdabas izstādi Rīdzinieku portreti ar pagājušā gadsimta sākuma korespondences piemēriem, bet Nacionālā bibliotēka iepazīstinās ar brīvdabas izstādi Pasta romāns, kurā apskatāma pastkaršu korespondence.

Režisore atklāj, ka Pasta laukumā svētku rīkotāji aicinās rakstīt vēstules Rīgai un jubilāriem. "Rakstīt par to, ko domā un ko jūt rīdzinieks 21. gadsimta pirmajā pusē, nevis ķengājoties uzsist pa klaviatūras taustiņiem interneta vidē. Vēstules ir vēstījums, rakstiska liecība, kuru nākamajām paaudzēm savos fondos uzglabās Valsts vēstures arhīvs. Vēstule ir arī laikmeta vēstījums, cieņas apliecinājums adresātam, emocionāls vai lietišķs dokuments," teic Ilona Brūvere. "Interneta vidē patiešām esam raduši komunicēt citādi, neatbildot par saviem vārdiem. Visnepatīkamākais ir tas, ka šī vide atspoguļo sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Negribas ticēt, ka mēs vairs neesam kulturāla civilizācija, bet gan dzīvnieku bars, kas prot tikai lamāties un citādi nemaz vairs neprot izpausties, bars, kuram galvas vietā ir sazin kas, bet sirds vietā – tukšums. Rīgas svētku programma Vērmanes dārzā ir tāda neliela cerību dzirksts, sapnis par īstenību, kur cilvēki prot cienīt viens otru un ar kulturālām izpausmēm sabiedrībā nav uz jūs. Tādus gribētos redzēt šos svētkus."

Ilona Brūvere 2001. gadā piedalījusies Rīgai 800 svētku veidošanā. Atskatoties uz Rīgu pirms astoņiem gadiem, viņa saka: "Toreiz cilvēki dzīvoja ilūzijās, kuru šodien viņiem vairs nav." Varbūt arī tāpēc šogad Rīgas svētkus režisore veidojusi kā svētkus visiem, nevis izmeklētai publikai. Viņa atzīst: "Man patīk veidot vizuāli piepildītus filmu kadrus gan kino, gan televīzijā, krāšņus svētku šovus, kas vairāk atgādina teatrālus uzvedumus, bet šis būs izņēmums. Tie būs svētki, kas veltīti Rīgas kultūras mantojumam. Svinot septiņu kultūras salu 90. dzimšanas dienu, atcerēsimies, ka kultūra vienmēr ir veidojusi mūsu pilsētas seju."

Jaunā filma

Pagājušajā gadā Ilona Brūvere uzrakstījusi scenāriju savai jaunajai filmai, valsts pasūtījumam Versija Vera, šogad pabeigts filmēšanas periods, bet gada beigās filmai par Rīgā dzimušo pasaulē pazīstamo 20. gadsimta tēlnieci Veru Muhinu gaidāma pirmizrāde. Muhinas lomā redzēsim mākslinieci Kristianu Dimiteri. "Filma būs par varu, laiku un dzīves izjūtu. Par pretrunīgām sajūtām politikā un esībā, par cilvēka vietu sabiedrībā," stāsta režisore. "Scenārijs rakstīts dienasgrāmatas formā, izsekojot tēlnieces svarīgākajiem dzīves posmiem. Viens no tiem – piedalīšanās 1938. gada Vispasaules sasniegumu izstādē Parīzē ar monumentālo tēlniecības ansambli Strādnieks un kolhozniece, kas franču publikā izraisīja milzīgu ažiotāžu."

Sagatavošanās darbs nupat sācies arī jaunam valsts pasūtījumam – scenārijam par tango karali Oskaru Stroku. Darbs, strādājot pie liela apjoma projektiem, kuru attīstība atkarīga no vairākiem finansēšanas avotiem, ir sarežģīts, īpaši pašlaik, kad Kultūrkapitāla fonds un Nacionālais kinocentrs spiests samazināt finansējumu. Šķiet, režisore pie tā jau pieradusi, lai gan piebilst: "Laika gaitā galvas smadzenēs izveidojas faili, tādas kā nepieciešamo darba instrumentu atvilktnes. Atliek tikai atvērt nepieciešamo. Tomēr katrs jauns darbs nāk ar daudziem jautājumiem sev un pirmizrādes drudzi."

Par filmu veidošanas procesu režisore turpina: "Cits jautājums – vai tavi estētiskie un kvalitatīvie kritēriji sakrīt ar pašreizējās modes tendencēm. Nevarētu teikt, ka mūsdienu sabiedrība ir īpaši prasīga. Nereti pasūtītājs nepasūta kvalitatīvu mediju produktu. Šos pasūtījumus nav grūti izpildīt, bet tie ir tā sauktie maizes darbi, kurus autors labprāt neparaksta. Tie ir darbi, par kuriem profesionāli būtu jākaunas. Tāpēc ir būtiski, ka Nacionālais kinocentrs atbalsta filmas, kas nav tikai lētā barība, bet gan kinematogrāfisks vēstījums. Un tas ir svarīgi ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā kontekstā. Ar to, ka divdesmit gados esam degradējuši sabiedrību, mums noteikti nebūtu jālepojas, un tas pasaulē nevienam nav interesanti."

Apzinātās vērtības

Kinematogrāfā Ilona sākusi strādāt pirms 35 gadiem Rīgas kinostudijā, kad vēl Latvijas Universitātē studējusi žurnālistiku un strādājusi arī radio. Tolaik viņa sākusi filmēt savas pirmās īsfilmiņas, drīz pēc tam vīra ģimene nolēmusi emigrēt uz Vāciju. "Nespēju izvēlēties vientulību, devos līdzi vīram uz Vāciju un domāju, ka Latvijā iesāktais darbs kinematogrāfā ārzemēs būs jāaizmirst, bet viss notika pavisam citādi. 1981. gadā es Hamburgā jau filmēju savu pirmo pilnmetrāžas filmu, desmit Vācijā pavadītajos gados strādāju tikai savā profesijā." Atgriežoties Latvijā, režisore strādāja Rīgas kinostudijā, presē un televīzijā, bet 1997. gadā nodibināja dokumentālo filmu studiju Kinolats, kas šodien jau kļuvusi par mediju komunikāciju darbnīcu ar raidījumu cikliem televīzijā, publikācijām presē, preses un reklāmas kampaņām. Apgādā Valters un Rapa iznākusi režisores periodikas izlase Sapņu izraktās bedres, bet šogad grāmatu apgādam Zvaigzne ABC iztulkots Stefana Cveiga romāns Marija Stjuarte.

Savukārt par režisores darbu Ilona Brūvere saņēmusi vairākus apbalvojumus: Lielā Kristapa speciālbalvu par kinoeseju Figūras, vairākas Gada balvas televīzijā un nominācijas par režijas darbu televīzijā un kino. Režisore atklāj, ka balvas visbiežāk bijušas kā pārsteigums, nevis cerēts apbalvojums. Viņa novērojusi, ka darbi, kas stilistiski izstrādāti, nereti nesaņem atzinību, bet viduvējie biežāk pretendē uz balvām. "Man ir zudusi ticība apbalvojumiem, es tos neuztveru kā patiesu atzinību par darbu. Drīzāk rodas sajūta, ka tā ir pateicība par to, ka esi izpildījis konjunktūras nodevu," savas domas par televīzijas un kino balvām pauž Ilona Brūvere.

Balva saņemta arī par gada labāko kultūras raidījumu televīzijā Mūža stipendiāti. Tā gan šķiet godam nopelnīta. Vairāk gan nevis pašas dēļ, bet tāpēc, ka raidījums, kura arhīvā pašlaik ir 36 pusstundu portreti, nes kultūrvēsturisku vēstījumu. "Valsts kultūrkapitāla fonds mūža stipendijas piešķir aktieriem, rakstniekiem, māksliniekiem, mūziķiem, režisoriem, kultūras un mākslas darbiniekiem, kas savu dzīvi veltījušas radošam darbam, atstājot Latvijas kultūras vēsturei nozīmīgu mantojumu, kas šodien maz apzināts. Mums liekas, ka viss notiek tikai šeit un tagad, bet ar mums taču nesākas pasaule – mēs esam tikai tās turpinājums. Portreti raksturo aizgājušo laikmetu un kultūras fenomenu kultūrvēsturiskās liecībās, kas pēc dažiem gadiem būs retums."

Ilona Brūvere vienmēr strādājusi presē un televīzijā, tomēr atzīstas: "Dokumentālais kino noteikti pieder žanram, kurā strādāju pārāk ilgi, lai no tā atteiktos. Mani interesē ne tikai dokumenta vērtība, dokuments, kādu pieprasa televīzijas formāts. Man tuva ir izteikti vizuāla un tēlaina ekrāna valoda, kas ļauj skatītājam attīstīt fantāziju un pārvērtēt ne tikai filmas varoņa, bet arī savu dzīvi. Tas ir materiāls, kas interpretē notikumus un atklāj dažādus emocionālās domāšanas modeļus." Režisore saka: "Kinematogrāfā nekad neesmu bijusi ortodoksāla publiciste. Kino mani interesē kā vizuālās pasaules modelēšanas un ilūziju māksla."

***

ILONA BRŪVERE

- Režisore un žurnāliste

- Dzimusi 1954. gadā

- Mācījusies: Rīgas 50. vidusskolā, Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, Latvijas Universitātē žurnālistiku un Hāgenas universitātes Kultūrzinātnes fakultātē

- Strādājusi: ārštata korespondente Latvijas Radio (1972–1979); nedēļraksta Nakts galvenā redaktora vietniece (1993–1994); žurnāliste laikrakstos Atmoda Atpūtai un Diena (1990–1996); Neatkarīgās Rīta Avīzes kultūras nodaļas vadītāja (1997–2001)

- Bijusi: montāžas un režisora asistente Rīgas kinostudijā (1972–1979), kinorežisore (1990–1996), redaktore un režisore Latvijas Televīzijas Kultūras programmu daļā (1997–2001);

- Kā Vācijas Federatīvās Republikas autore, režisore un producente sadarbojusies ar Hamburgas un Hesenes Kultūras kinofondiem un televīzijas kompānijām (1980–1990)

- Veidojusi televīzijas programmas Maģiskais kvadrāts un Mūža stipendiāti (2003–2004)

- Kopā ar producentu Gunti Trekteri nodibinājusi dokumentālo filmu studiju Kinolats (1997)

- Vairāku dokumentālo filmu autore: Un sauca Ādams savu sievu par Ievu (1981), Šis kaislību nams (1989), Septiņi triki (1994) u. c.

- Saņēmusi LTV un NRTP Gada balvu kā gada labākā kultūras raidījuma Mūža stipendiāti un labākās mākslas videofilmas Mana pasaule – Parīze, Londona, Berlīne, Roma režisore un producente (2003); Lielā Kristapa speciālbalvu par kinoeseju Figūras (1995) u. c.

***

VIEDOKLIS

Harijs Petrockis, režisors:

– Ilonu pazīstu jau ļoti ilgi. Galvenokārt viņu iepazinu tad, kad mums veidojās veiksmīgs sadarbības tandēms, strādājot kopā Latvijas Televīzijā. Esmu viņu aicinājis iestudēt arī izrādes Daugavpils teātrī, ko viņa reiz darījusi. Jāsaka, Ilona vienmēr prot sagādāt pārsteigumus, kaut ko neparedzētu un neaprakstāmu, kas arī pie viņas tā piesaista. Viņa vienmēr mēģina izcelties ar vēl neredzētu stilu un formu, meklē ko jaunu, tāpēc ar viņu nekad nav garlaicīgi.