Šonedēļ pie sevis ciemos aicina Vecpiebalga uz «saiešanu slātaviešu garā». Sestdien, saiešanas lielajā dienā, Alauksta estrādē notiks noslēguma lielizrādīšana ar dzīvajām bildēm Ja tik mīļa ielūgšana...
Komponista Jāņa Lūsēna muzikālos komponējumus Ingunas Baueres tekstu salikumiem režisējis Varis Brasla.
– Pēdējā laikā daudzviet Latvijā rodas dažādi festivāli, dažādu mērogu kopā sanākšanas. Kā jūs skaidrojat cilvēku pastiprinātu nepieciešamību sanākt kopā?
– Domāju, ka tā ir normāla pretreakcija šim laikam, kur ikdienā dominē dators, mobilais telefons un cilvēki komunicē ar drātīm un ekrāniem, bet dzīvais cilvēks pazūd. Vajag taču redzēt cilvēka acis. Protams, katram ir savas klapatas, bet kopā pulcēšanās ir ļoti svētīga. Kad radās televīzija, tika pasludināta kino un, jo īpaši, teātra nāve. Jau ir gadu desmiti pagājuši, un izrādās – nemirst ne viens, ne otrs. Tādēļ, ka viena lieta ir sēdēt savā dīvānā un skatīties to, kas notiek uz ekrāna, bet, skatoties kopā ar citiem, emocijas kļūst par kopēju lietu, rodas papildu dimensija, iedarbība, atdeve... Laikam jau tieši to intuitīvi, ja ne apzināti, meklējam – būt cilvēkam. Man liekas pozitīvi novirzīt cilvēkus nost no bezcerības, no depresijas... Kaut arī rezultātā šim pasākumam pie Alauksta vajadzētu būt vieglam un draiskam, uz kopānākšanas nepieciešamību es skatos ļoti nopietni.
– Es iedomājos par kādu līdzību. Piemēram, dabā putni vij ligzdas, laiž pasaulē un audzina jauno paaudzi, bet zināmā brīdī pulcējas kopā, jo zina – vienatnē vai mazā kompānijā nespēs tikt galā ar pārlidojumu uz siltajām zemēm. Putni pulcējas baros, visticamāk – intuitīvi saprot, ka ir laiks. Arī šobrīd pasaulē visapkārt ir krīzes, tiekam biedēti ar grūtiem laikiem, kas, iespējams, kļūs vēl skarbāki, bet mēs nākam kopā sadziedāties. Rietumu sabiedrība atšķirībā no Austrumu tautām, kur domāšanas noteicošais likums ir kolektīva intereses, vispirms domā par sevi, tad – par tuvāko apkārtni, pēc tam – par kolektīvo kopumu. Varbūt intuitīvi jūtam – vienatnē nevarēsim?
– Iespējams, ka tas tā ir. Ļoti iespējams. Es nekad neesmu domājis tik visaptverošā līmenī.Tas nežēlīgais kapitālisms tomēr dzen uz individuālismu, tā teikt – kapājies pats.
Var visādi attiekties pret boļševiku laiku, tomēr tajos laikos kino tapa zem viena jumta, ap tūkstoti cilvēku strādāja Rīgas kinostudijā un bija tāda sava kasta, mēs zinājām visu par procesu – kurš ko dara, kas notiek. Šobrīd ir neskaitāmas studijas, cits citu īsti nepazīst, nezina, ko katrs dara, pat īsti neredz kolēģu darbus... Ir sadrumstalotība. Manuprāt, tas kopīgajam kino procesam nāk tikai par sliktu.
– Ja iedomājamies nereālu situāciju – viss kino process atkal ir zem viena jumta, visas Latvijā uzņemtās filmas producē viena kompānija, cits citu zina un domā ne tikai par savu individuālo izdzīvošanu un karjeru, bet par augstāku ideju – kopīgo procesu un savu tautu. Varbūt, ka mākslā arī zināmos apstākļos beidzas egoisms un sākas kolektīvisms?
– Domāju, ka mākslā, un it īpaši ķinītī, ir izveidojies paaudžu pārrāvums. Skola ir skola, vienalga, vai tā izieta Čikāgā vai Jelgavā, bet īstā universitāte profesijā notiek reālajā darbā – ar reāliem partneriem, ar reālu materiālu. Normālā apritē nāk jaunie, skatās, ko dara vecie, un tā iegūst savu otro universitāti.
Par šodienu arī saka – šis ir diletantu laiks, man ļoti gribas tam piekrist. Ja man ir nauda, tad es uzrakstu poēmu par kulšanu un izdodu grāmatā, un neviens zvirbulis pakaļ nečivinās. Ļoti tuvu tam ir kino. Kādreiz, kad aizgāja pie kinostudijas vadības un teica, ka grib taisīt kino, pirmais jautājums bija – vai tu proti? Ja tagad aizietu pie direktora, man prasītu – vai tev nauda ir? Ja ir, tad teiktu – mauc! Jā, boļševiku laikos bija cenzūras slānis, bet bija arī slānis, kas izfiltrēja ne tikai ideoloģiju, bet arī izfiltrēja draņķi un nepieļāva diletantismu.
– Vai mums maz ir pietiekami daudz cilvēku, kas spēj atpazīt draņķi?
– Baidos, ka drīz vairs nebūs.
– Un vai viņiem maz ir teikšana, lai izfiltrētu draņķi. Jo nav jau noslēpums, ka visu var iesaiņot un pasniegt dažādi, teiksim, kā jauna, talantīga, uzņēmīga cilvēka radošo procesu, ko senilie veči ar pārāk augstajām prasībām nemaz neprot novērtēt.
– Es katru dienu pats sevi mēģinu audzināt, jo man ir sajūta, ka kļūstu par nīgru krunkainu ķēmu, kas domā, ka viņa jaunībā zāle bija zaļāka. Tomēr ik uz soļa es saduros ar diletantismu. Teiksim, es izdomāšu taisīt grāmatu par jums. Piezvanīšu Miķelim, Ievai, Jānim un Ilzei un teikšu: «Tu taču kaut ko esi darījis kopā ar Līgu. Uzraksti!» Un tā kopā salikšu 20 stāstiņus, un grāmata Līga būs gatava. Pat bez redaktora, kas saliktu komatus, punktus, garumzīmes...
Šis televīzijas zvaigznīšu laiks ir briesmīgs, turklāt tā paaudze, kas veidojas, skatoties uz to visu, nodomā – laikam jau tā jābūt.
– Cilvēks jau pats izdomājis gan internetu, gan televizoru, gan datoru, bet nu nespēj ar to apieties. Ko profesionālais un vispārējās izglītības analfabētisma virziens nozīmē mazai nācijai?
– Ir jāsaprot vienkāršā lieta – vienīgais, kas nāciju var noturēt, ir nācijas garīgā un kultūras dzīve. Zivs pūst no galvas; kad ministru vietas ir brīvas, pūkas iet pa gaisu, lai tiktu ekonomikas, finanšu vai satiksmes ministru krēslos, bet ne par tikšanu izglītības vai kultūras ministra amatā. Protams, ar tukšu vēderu cilvēks nelasīs grāmatu, ir jābūt elementāram fizisko nepieciešamību nodrošinājumam, arī veselībai un jumtam uz galvas, bet garīgā puse ir ļoti svarīga. Nepārprotiet mani, es negribu atpakaļ boļševiku laikus, tomēr tajā laikā, teiksim, televīzijā, arī teātrī un kino, arī literatūrā, bija kaut kāds līdzsvars starp ideoloģiju un kultūras un izglītojošo daļu, tagad ir tikai tirgus ekonomikas radīta ideoloģija – šovi un seriāli, un reklāma, lai gan, pasarg’ Dievs, man nav nekādu pretenziju pret tiem; es tikai runāju par līdzsvaru, par samērību. Es reizēm smejoties saku, ka būtu jāievieš Propagandas ministrija – lai būtu kaut kāds saprāta centrs, kas skatās, lai būtu proporcijas it visās jomās, īpaši izglītībā un kultūrā. Arī starp eksperimentu, bez kā nekad nebūs progresa, un pārbaudītām vērtībām, kas nodrošina tradīciju veidošanos un pārmantojamību. Protams, ka bez jaunās paaudzes nekas nenotiks, bet nevajag uzreiz pārējos vest ar ragaviņām uz mežu.
– Vai jūs tā jūtaties?
– Daudzējādā ziņā – ļoti bieži. Īpaši kino. Kopš filmas Ūdensbumba resnajam runcim pabeigšanas esmu iesniedzis četrus scenārijus pilnmetrāžas aktierfilmai, neviens nav saņēmis finansējumu.
Ja skatāmies mūsu latviešu aktierkino jaunākajos laikos, es varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt filmas, kas būtu patiešām rādāmas skatītājam. Manuprāt, diletantisms mūsu kino ir visās sfērās.
– Jūs nepārspīlējat, sakot, ka pēdējos 20 gados tapušas vien dažas rādāmas aktierfilmas?
– Nepārspīlēju gan. Toties mums ir labas dokumentālās filmas un animācija.
Manuprāt, daudz kas atrisinātos, ja paši sev būtu definējuši – vai mums kā nācijai ir vajadzīgs kino un, ja vajadzīgs, tad – kāds? Ir tāds termins – «tā būs festivālu filma». Tāds formulējums ir līdzvērtīgs tam, kā nupat stāvoklī palikušas sievietes apgalvojums – mans bērns būs kā Einšteins! Manā izpratnē festivāla filma ir vienkārši laba filma, pārējais ir – reklāma un mārketings. Piemēram, Amerikā vēl gadu pirms tam, kad uz kinoekrāniem iznāca filma par Betmenu, uz visiem stūriem bija plakāti ar Betmena atēlu, veikalos tirgoja krūzītes, cepurītes, krekliņus un citus līdzīgu niekus ar šo supervaroni... Kad pēc gada parādījās pati filma, stāvēja milzum gara rinda, lai nopirktu biļetes uz to... Tomēr tas jau nenozīmē, ka Betmens ir izcila filma.
– Kā jūs individuāli sevī nepieļaujat šo kolektīvo smadzeņu programmēšanu – vieni programmē uz Betmenu, citi uz to, ka mums ir režisors A vai B, kuru filmas Latvijā ir interesantas varbūt nepilniem 2000 skatītāju, toties viņi taisa festivālu filmas. Un neviens jau vairs pat neuzdod jautājumus.
– Es stāvu un krītu par to – ja Latvijā ražo filmu, tad tai ir jābūt Latvijas filmai. Mums pašiem ir tik daudz neatrisinātu jautājumu, ka mums sava nauda un savu cilvēku talants ir jāizmanto sev būtisku jautājumu risināšanai. Un, ja filma ir laba, tad to skatās arī citur, un ir vienalga – vai Jānis vai Juhans ir galvenais varonis. Lai gan arī tā ir utopija, ka ļoti laba filma uzreiz pasaulē atvērs sev ceļu uz kinoteātriem, jo ir zināmi gadījumi, kad labu animācijas filmu nopērk liela kompānija, bet – ne jau lai rādītu, bet lai noliktu plauktā un tā novāktu no ceļa konkurentu. Ir grūti tikt iekšā lielajā tirgū, bet pats galvenais – par savu naudu mēs runājam par sevi!
– Ja jums vēl būs iespēja veidot filmu, par ko šodien ir jārunā Latvijā?
– Pie pašreizējās kino vadības un sistēmas – varu teikt droši – man vairs nav cerību veidot kino. Manuprāt, galvenais sāpju punkts ir sakņu zudums, un no tā sākas ļoti daudz dramatisku lietu. Neesmu ticīgs cilvēks, bet es reiz lasīju par Vezuva izvirdumu un to, kā lava apēda veselus ciemus, aizgāja bojā daudzi cilvēki un, kad lava atdzisa, atkal uzradās cilvēki un raka lavu nost; ir lielāki spēki, kas nolikuši cilvēkus tur, kur viņiem jādzīvo. Spānietim – karstumā, tuvietim – aukstumā, un izteikums – cilvēkam jādzīvo tur, kur viņam ir ērti – ir pilnīgi šķērsām. Ir nācijas saknes, kas nav svētas tikai tāpēc, ka tās nosauktas par svētām, bet tās ir dabas likumu noteiktas. Un, ja iet pret to, tad ķibeles vien sanāk. Ir traģēdija, ja cilvēks mīl savu zemīti un viņš nevar dzīvot tur, kur viņš vēlas. Manuprāt, normāls cilvēks kļūst slims, ja nav savā vietā.
– Vai kinostudija jūsu dzīvē bija laiks, par ko varat teikt – biju savā vietā? Lai gan pavērsiens bija diezgan straujš – no teātra nokļūt kinostudijā.
– Nenoliedzami – liela likteņa labvēlība.
Tomēr nebija jau tā, ka man visu pienesa klāt «rīt uz brokastlaiku». Apmēram desmit filmu nostrādāju par asistentu, tās nebija manas filmas. Tas bija normāli – kino nevar no skolas sola uzreiz iet filmēšanas laukumā kā pirmā persona, jo cilvēks, kas nupat tikai pabeidzis mācības, uzņemšanas laukumā ir pliks un neredzīgs, jo kino ir tik daudz faktoru, kuru izpratne un izjūta var rasties tikai praktiskā pārbaudes ceļā.
– Tad jau jūs pēc savas pieredzes zināt, kā nenoslāpēt un neizkropļot jauno talantu un vienlaikus – nepieļaut, kā jūs teicāt, diletantismu, lai paaudžu pārmantojamība ir kvalitatīva un vienlaikus – progresīva. Kā atrast līdzsvaru, kā jūs teicāt, starp talantu, uzņēmību un ikkatra šļupsta pasludināšanu par jaunu virzienu mākslā šajā postmodernisma laikmetā?
– Nezinu. Pirms daudziem gadiem nopirku grāmatiņu Postmodernisms, un es no sirds gribēju saprast, kas tas ir – postmodernisms, un tā arī nesapratu. Man dažkārt šķiet, ka postmodernisms ir labs širmis slinkumam.
Ja jaunie nenāks ar domu – dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu pasauli –, nekāda progresa nebūs, jo jaunam cilvēkam tieši tā ir jādomā. Ir vēl cits viedoklis – mēs vai es nāku, zeme dreb! Ir milzu aiza starp neveiksmi meklējot un neveiksmi atkārtojoties.
Nereti arī mūsu kritika publiskajā telpā vibrē par «ģēnija ierašanos», bet bieži vien tā izrādās kā elementāra gaisa drebināšana. Man jāatzīst, ka daudz kas arī mākslā notiek pārāk partijiski.
– Kāpēc jūs joprojām esat teātrī? Pēdējā laikā publiskajā telpā daudz tiek runāts par pensionēšanās vecumu, ka nebūs vairs spēka un veselības baudīt savas vecumdienas, bet jūs jau sen esat pensionāra slieksni pārkāpis, tomēr joprojām iestudējat izrādes, gribat uzņemt filmu, nevis baudīt vecumdienas.
– Man nav lielas ģimenes, nav kristālu kolekcijas, par ko jāraizējas, un nav arī tik daudz naudas, lai varētu braukāt apkārt pa pasauli, ko gan es labprāt darītu, un, ja man nav intensīva darba, par ko domāt, es nīkstu. Domas par darbu man ir stimuls celties no rītiem, darīt, pieciest sadzīves neērtības... Man liktenis bijis laimīgs – arī kinostudijas laikos man nebija ilgas dīkstāves.
Es zinu, ka tūkstošiem izcilu filmu nespēj mainīt cilvēku, viņa gaišo un tumšo dabu, tomēr es ar savu darbu varu censties mēģināt palīdzēt cilvēkam noturēt līdzsvaru...
Nav jau ne vainas jaunam un skaistam sievietes ķermenim, bet, ja tas kļūst par kultu, tad jau kaut kas nav kārtībā. Ja ir sacensības tikai par to, kurai tas viduklis ir šaurāks, tad esam pilnīgās auzās. Līdzsvaram it visur jābūt mūsu vērtību sistēmā. Ir ļoti maz pretargumentu šobrīd publiskajā sfērā, arī mākslā, valdošajai bezgaumībai, nežēlībai, tukšvārdībai, neizglītotībai...
Mērķtiecīgi domājot par tautas garīgo pusi, ne tikai par vēderu, valsts var ļoti daudz ko izdarīt. Man mājas bibliotēkā ir izdevums Latvijas skolas desmit gados, kas izdots pirmās brīvvalsts laikā, – tur ir pārskats par desmitiem lauku skolu, kas uzceltas tajā laikā, turklāt tās celtas gluži kā baznīcas konkrētai vietai. Un rezultātā, kad krievi klauvēja pie robežas, lielākā daļa Latvijas armijas karavīru bija gatavi uz visu savas zemes aizstāvībai, jo viņi tā bija audzināti.