Igauņa sapnis starp debesīm un zemi

Informācija par ezera mūzikas festivālu Leigo sētā Igaunijā manām acīm un ausīm bija metusi līkumu. Šovasar, saņemot uzaicinājumu aizbraukt tur, nezin kur, piekritu nedomājot.

Mūzika, nakts, ezers, gaismas šovs – kāpēc ne? Redzētais un dzirdētais bija citādāks par tām skopās informācijas drupatām, kuras pirms došanās ceļā biju saknābājusi. Tas bija pārsteigums.

Igaunis Tenu Tamms ezera mūzikas festivālu šogad rīkoja jau 17. reizi. Viņš neslēpj, ka visu laiku tas notiek ar zaudējumiem. Fanātiķis! Tā savu tautieti dēvē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģente Anu Tali. Šīs vasaras koncertā viņa bija kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un vēlāk, gandrīz pusnaktī sastapta, stāstīja, kā uztraukusies par mūziķu instrumentiem. Vai tie izturēs mitrumu? Vai mūziķi varēs nospēlēt programmu?

Vīrs bez frakas

Tenu Tamma dabiskums, pieticība, mērķtiecība un patiesā dabas un mūzikas mīlestība šarmē. Kopā ar viņu sirmā kunga sapņa īstenošanā ir gatavi piedalīties gandrīz visi, kurus viņš un meita uzaicina muzicēt. Stāsts par Tenu Tammu ir pievienotā vērtība ezera mūzikas festivālam. Viņš par sevi daudz nerunā. Nezinātājs, ieraugot sirmu vīru ar nemodernām biezu stiklu brillēm, raupjām rokām un darba apģērbā, var nolemt, ka tas ir kāds strādnieks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis sirmais vīrs, kājas iemērcis ūdenī, tumsiņā iras uz putuplasta plosta ezerā un iededzina ugunskurus virs ūdens. Vai tiešām festivāla «pats galvenais» tā darītu? Arī pēc tam viņš neuzvelk uzvalku un neklimst apkārt. Tā vien gribas paraustīt viņu aiz piedurknes un atgādināt, ka slapjās drēbes derētu nomainīt. «Ļoti nāk miegs,» festivāla otrajā dienā ap pusnakti viņš noguris nožāvājas.

Altruisms nav modē

Agrāk festivāls notika pat piecas dienas, tagad – divas. Krīze. Apmeklētāju kļuvis mazāk, bet igaunis par to neuztraucas. Viņš ir uzticīgs savam sapnim – klausīties skaistu mūziku brīvā dabā. Valsts piemet pavisam nedaudz naudas, sponsoru tikpat kā nav, bet Tamms pārdeva zemesgabalu, un viss turpinās. Trešajā festivāla gadā uz Leigo sētu atbrauca toreizējais valsts prezidents Lennarts Meri un iedeva Tanu ordeni. «Bet tad vēl neko nebijām izdarījuši!» festivāla iniciators saka. Un tagad? Nekā! Nekādas atzinības par viena pozitīvi fanātiska cilvēka un viņa ģimenes veikumu, iepriecinot cilvēkus. No Latvijas klausītāji brauc autobusiem, jo nav mums tāda festivāla cilvēka iekoptā, bet nesabojātā vietā.

10 miljoni plauktiņā

Tenu Tammam ir 73 gadi. Meklējot mājiņu, kurā kopā ar sievu varētu apmesties pensijas gados, viņš 1981. gadā nokļuva Leigo sētā. Bija aprīlis. Māja pussagruvusi, bet putni dziedāja, zeme vietām balta, sniegā iesprostota, vietām – melna kā rupjmaize. Starp pakalniem vīdēja strautiņš. Viņš palika vispirms vienu dienu, tad otru, pēc tam trešo. «Plāni bija citi, bet sanāca tā,» noteic igauņu zemnieks.

«Tagad man ir septiņdesmit trīs gadi. Kad atnācām uz Leigo, man bija četrdesmit. Tad es domāju – esmu jau tik vecs, bet te viss jāsāk būvēt, kad to visu pagūšu izdarīt?» smejas saimnieks. Ideju viņam netrūkst, un par vecumu, šķiet, igaunis galvu vairs nelauza. Viņš dara.

Sapnis par brīvdabas koncertiem ir īstenots, bet cits sapnis nolikts plauktiņā. Tenu Tamms bez nožēlas saka – varbūt kāds cits to īstenos.

Bet man ir žēl, jo būtu vēl brīnišķāk, ja arī ziemā, ne tikai siltajā augusta naktī, koncertu varētu klausīties zem klajas debess.

«Izprojektēju interesantu koncertzāli, kurā festivāls notiktu virs ūdens zem stikla kupola. Arī ziemā. Lai redz skaisto saulrietu, sniegu, ainavu, un koncerta laikā skatuve apgrieztos par trīs simti sešdesmit grādiem. Ar azartu projektēju, daudz bija atbalstītāju, meklējām finansētājus, bet sākās krīze.» Desmit miljonu dolāru vērtais projekts tagad noglabāts Tammu ģimenes arhīvā. Tolaik bija cerība dabūt Eiropas fondu finansējumu vienas koncertzāles (ar 1000 vietām) projektam Igaunijā, tāpēc igauņu zemnieks neslāpēja savu fantāziju un azartu, uzburot stikloto zāli.

Ezeru zeme

Ienākot uz dzīvi Leigo sētā, neviena ezera apkaimē nebija, bet Tenu Tamms saprata, ka lielāka ūdenstilpe, kaut arī mākslīgi veidota, ainavu neizpostīs. Turklāt viņš prata sīko urgu iegrozīt tā, lai tā pati uzpludina ezeru. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Leigo sētas saimnieks jau sešus gadus ir ierauts tiesu lietās, jo kādam šķiet, ka viņš, cilvēks, kurš pret dabu izturas ar pietāti, bojā ainavu, posta dabu, veidodams mākslīgus ezerus. Tenu Tamms atmet ar roku – turpinām darbu, ainavas estētikai nekaitējam.

Tagad viņam ir 14 ezeru, bet nu cita problēma – līdakas un vēži savairojušies. Nākšoties nolaist ūdeni, noķert līdakas, izķeksēt vēžus un šo ūdens iemītnieku laulību šķirt. Vieniem vajadzēs dzīvot vienā ezerā, otriem – citā. Vasarā Leigo ezeri ir makšķernieku iecienīta atpūtas vieta. Zivju ir vairāk nekā saprašanas un pietiek visiem. Laivas arī esot.

Jaunlaulātajiem te patīk, jo romantiska vide, uz šejieni brauc svinēt dzimšanas dienas, Ziemassvētku pusdienas paēst. Leigo sētas saimnieku un viņa saimi baro tūrisms – ik nedēļas nogali kaut kas notiek. Ja vēl nesen cilvēki atbrauca padzīvot sasaistē ar dabu, uzslēja teltis un pēc ērtībām nekāroja, tad pēdējā laikā kļuvuši prasīgāki. Teltis vairs negribot, vajagot ko citu. Tenu Tamms novēzē plašu žestu – nu ko, esot izprojektējis paviljonu, lai viesi varot pasēdēt, lūkoties uz Veco ezeru un palustēties zem jumta.

Starp citu, katram ezeram nācies dot vārdu – tādas ir prasības Igaunijā. Nekādus galvas mežģus Tenu Tamms negrasījās risināt – ja pie ezera atradās pastkastīte, tas kļuva par Pastkastītes ezeru, ja pie ūdens cirta malku, tad tika dots Cirsmas vārds...

Sibīrijas samaitāts

Leigo sētas saimnieks auga muzikālā ģimenē. Mamma mācījās konservatorijā, bet karš patraucēja izglītības iegūšanai, tētis bija agronoms, mīlēja mākslu un dabu, mācījās dziedāt. Savam puikam vecāki lika mācīties dziedāt, bet viņam jau patika. Mazliet arī pats pamācījies mūziku, bet sliktās redzes dēļ melodijas mācījās no galvas, nevis lasīja notis. Tāpēc saplūcās ar pasniedzēju un pameta mācības. Pasniedzējs gribēja piespiest Tenu darīt tā, kā vajag, bet viņam obligātās prasības šķita neinteresantas.

Apvienot ainavu un mūziku viņu inspirēja ceļojumi Sibīrijā, pārgājieni kalnos. Ideja tika lolota ilgi. Pēc Sibīrijas ceļojumiem Tenu veidoja filmas un, montējot kadrus, meklēja atbilstošu mūziku. Piemēram, Vivaldi. Tapa muzikāli māksliniecisks daiļdarbs. Kādā sarunā ar toreizējo Filharmonijas direktoru puspajokam izmestais piedāvājums, sak, atbrauc ar orķestri un koncertēsim zem klajas debess, no vienas puses, un apsolījums, no otras puses, radīja ezera mūzikas festivālu.