...Ir pusdienlaiks. Un pilsētas centrs, pilsētas centrālais laukums ir absolūti tukšs un kluss. Gluži kā grāmatā Pelle viens pats pasaulē. Taču Pelles te nav, un mēs atrodamies Bormio – nelielā, senā Itālijas Alpu pilsētiņā, kas gan arhitektūras, gan gaisotnes ziņā atšķiras no Livinjo – latvju slēpošanas galvaspilsētas, kurā kārtējo gadu mērojam un baudām gludās Motolino un Karosello nogāzes.
Bormio atrodas 40 kilometru attālumā no Livinjo, un pa kalnu serpentīnu mēs tur nokļūstam stundas laikā. No Livinjo divreiz dienā uz turieni dodas pasažieru satiksmes autobuss, un virtuozs šoferis, jautri sarunādamies ar paziņām, kas dažādās darīšanās dodas uz Bormio, vada mūs visus bīstamajā, bet skaistajā ceļā.
Bormio fakti
Bormio, kas atrodas 1225 metru augstumā virs jūras līmeņa, ir aptuveni 4100 iedzīvotāju, taču tūristi padara pilsētas iedzīvotāju skaitu vismaz divreiz lielāku. Bormio ar upi Adda, kas tālāk ietek Komo ezerā, ir sadalīta divās atšķirīgās daļās – vecpilsētā un tūristu pilsētā. Dienas vidū vecpilsēta ir praktiski tukša: veikali slēgti, gājēju iela klusa un vientuļa. Atvērti tikai daži restorāni, kuros ieklīst nejauši tūristi. Garais pusdienlaiks Bormio ilgst vairākas stundas – no vieniem (vai pusvieniem) līdz puspieciem. Bet tad jau sākas cits – vakara – laiks, un atdzīvojas veikali un krogi.
Mums palaimējās nobaudīt pusdienas vecpilsētas centrālā laukuma krogā, kas bija atvērts. Sajūta bija fantastiska: mēs sēžam pie plata galda laukuma vidū, apkārt – neviena cilvēka, marta saule karsē kā vasaras vidū, mūs apkalpo laipns un atraktīvs viesmīlis. Un vienīgo skaņu rada blakus esošā baznīca, kas pilnās stundās dimdina savus zvanus. Pēc pusdienām klīstam pa vecpilsētas šaurajām ieliņām, kurās veiksmīgi sakombinēta senatne ar mūsdienīgiem elementiem: vecpilsētā ir daudz ofisu, un stikla durvis stilīgi iezīmējas ķieģeļu un akmeņu sienās.
Bormio ir lieliska pilsēta kā tūrisma galamērķis, kurā sportisti un amatieri atradīs katrs savas kalnu nogāzes, pirts prieku cienītāji – katrs savu pirti, bet vasaras kalnā kāpēji vai velosipēdisti – katrs savu kalnu taku. Un visam kā saldēdiena cepurīte vēl ir arī tādas kalnu slēpošanas trases, kas ir atvērtas pat vasaras vidū: tas ir iespējams uz Eiropā lielākā šļūdoņa muguras – tas ir Stelvio šļūdonis, un tā slēpošanas augstākais punkts ir 3450 metru augstumā. Protams, slēpotāju laimei tur darbojas pacēlāji. Par to, ka Bormio ir pazīstams kā izcils slēpošanas centrs, liecina 1985. un 2005. gadā notikušie pasaules kalnu slēpošanas čempionāti un regulāri rīkotie kalnu slēpošanas Pasaules kausa posmi. Bormio kalnu slēpošanas trašu garums ir 50 kilometru, un garākā trase ir sešus kilometrus gara. Trases apkalpo 14 pacēlāju, ir arī slēpošanas skolas. Trase Stelvio Pass ir viena no grūtākajām pasaulē.
Simtprocentīgs trāpījums
Ir versija, ka vietvārds «Bormio» radies no romiešu pirts nosaukuma – no vārda «terma», kas nozīmē siltumu, karstumu (thermae – latīņu val.). Bormio patlaban ir trīs termālie centri – Bagni Nuovi, Bagni Vecchi un Bormio Terme. Tie darbojas visu gadu. Bagni Vecchi ir vecākais no centriem, tāpēc arī interesantākais, jo tajā, atbilstoši atjaunojot, ir saglabāts seno romiešu termu kolorīts. Savukārt Bormio Terme tūristi atradīs ne tikai termālos baseinus, bet arī saunas, peldbaseinus un fitnesa centru.
Latvju slēpotājtūristi savu laimi atrada tieši vecajās romiešu pirtīs – Bagni Vecchi. Izskatās, ka vecās pirtis ir burtiski iekaltas Itālijas Alpu stāvajās nogāzēs. Termālo ūdeņu temperatūra ir no plus 37 līdz 43 grādiem.
Lai sāktu pirtošanos, jāsamaksā 42 eiro, un tu vari mirkt karstajos ūdeņos kaut vai visu dienu. Tā kā mēs bijām vesela grupa, mums iedeva atlaidi – 38 eiro par apmeklējumu. Protams, mazliet jāpieprot itāļu valoda, jāparāda smaids un draudzīgums, tad var sarunāt jebko. Mūsu Linda nomirdzināja dažus itāliskus teikumus, un lieta bija darīta. Katrs dabūja baltu frotē halātu, gumijas čībiņas un skapīša atslēgu. Un piedzīvojums varēja sākties!
Vispirms iegājām nelielā, vāji apgaismotā telpā. Kad acis pierada pie pustumsas, ieraudzījām, ka atrodamies akmens grotā, kuras tālākajā nostūrī burzguļo termālais avots, ūdeni iekrādams palielā akmens toverī. Gaiss bija karsts un mitrs, sēdējām kā latvju melnajā pirtī. Pēc tam gājām, sekojot norādēm. Un nokļuvām pie tuneļa, kas pilns ar karstu ūdeni. Metāmies iekšā, skaidrs, ka jāpeld uz priekšu! Par laimi, tāls peldējums tas nebija, un mēs drīz vien griezāmies atpakaļ, lai turpat pie karstā tuneļa noskalotos aukstā dušā.
Un tālāk jau – plaša izvēle, kāda droši vien bija arī senajiem romiešiem. Tas ir atklātais termālais baseins, kurā, dīki gulšņājot zem karstā ūdens tērcītēm, kas plūst no avotiem, varam lūkoties uz sniegotajām kalnu virsotnēm, kuras rietošā saule padara putukrējumīgi rožainas. Mēs varam arī ļauties strauji krītošiem ūdens blāķiem, kas masē muguru, mēs varam masēt kāju pēdas ar karstā ūdens strūklu, varam mirkt baļļā, kas izkalta klints sienā, varam sutināties lavandu pirtī un dzert sviedrējošo zāļu tēju.
Relaksējošā atpūta ir tik paņemoša, ka, braucot atpakaļ uz Livinjo, mēs knapi spējam pašļupstēt, taču esam laimīgi, ka Bormio ir simtprocentīgs trāpījums baudas mērķī.
Pirts ir ne tikai pirts
Mazliet no termu vēstures. Kā jau minēju, latīņu vārds thermae nozīmē siltumu, karstumu, un termas bija seno romiešu pirtis. Kaut arī termu pirmsākumi ir rodami antīkajā Grieķijā, kur grieķi termās lielākoties vingroja, tomēr īstais mērķis bija karsta mazgāšanās, un to intensīvi sāka piekopt tieši romieši. Publiskās termas uzcēla Oktaviāna Augusta laikā, taču tās nebija tik lielas un plašas kā vēlāk. Romiešu dzīves līmenis auga, un termas sāka palikt arvien lielākas un sarežģītākas.
Zināms, ka senie romieši prata novērtēt Bormio termālo ūdeņu ārstniecisko dabu, un par to savā Dabas vēsturē (kopā 37 sējumi!) rakstīja arī romiešu enciklopēdists Plīnijs Vecākais, apgalvodams, ka Bormio daba ir pārsteidzoša ar saviem neskaitāmajiem siltajiem avotiem. Vairākos vēstures avotos apgalvots, ka Bormio ūdeņi ārstē podagru un citas kaites.
Senajiem romiešiem termas bija kā svētās celtnes, viņiem bija pirts kults. Kad romieši pilsētā satikās, viņi cits citam vaicāja: «Kā svīsti?» Tas nozīmēja: kāda ir tava veselība? Pirts apmeklējums bija ne tikai mazgāšanās, bet arī svētki. Lai uzbūvētu vienu pirti, bija nepieciešami trīs līdz četri gadi, taču greznākās pirtis cēla sešus līdz astoņus gadus, bet, piemēram, imperatora Diokletiāna pirts būvniecībā bija iesaistīti ap 40 000 cilvēku.
Pirtis senajā Romā bija kā atsevišķas pilsētas, kurās lielu daļu sava laika pavadīja godājami un augstdzimuši romieši. Pirts telpās bija sausā un mitrā gaisa istabas, karsta un auksta ūdens baseini, masāžas telpas. Bet bija arī sporta laukumi, vingrošanas zāles, telpas, kurās romieši ieturēja maltīti, bibliotēkas. Tādās pirtīs – pilsētās vienlaikus varēja atpūsties, mazgāties un vienlaikus kopt dvēseli pat līdz 2500 cilvēku. Termās romiešu politiķi ne tikai atpūtās, bet arī runāja par politiku, lasīja dzeju, filozofēja, dziedāja, rīkoja rautus, risināja dažādus svarīgus jautājumus: pirtis kļuva par Romas sabiedriskās dzīves centriem. Pirtis bija ārkārtīgi greznas, blakus marmora baseiniem dižojās sudraba un zelta bļodas, kurās varēja mazgāt kājas un rokas. Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras Romā bija uzceltas jau 150 publiskās pirtis.
Pirts ir dziedinātāja
Tur, kur pulcējās Romas ievērojamākie vīri, plauka arī prostitūcija, un daudzas hetēras kļuva ne tikai par senatoru iecienītām draudzenēm, bet arī par gudrām padomdevējām: hetēras, kas apkalpoja Romas politiķus, māksliniekus un filozofus, nedrīkstēja būt muļķes.
Romiešu pirtīm bija sarežģīta ūdens piegādes sistēma, un visā Romā bija deviņi ūdensvadi, pa kuriem ūdens plūda ne tikai uz pirtīm, bet arī uz mājām. Romiešiem ūdens procedūras ļoti patika, un vidēji katrs romietis dienā iztērēja ap 1000 litru ūdens, savukārt visai Romai ik dienu tika piegādāti aptuveni 750 000 litru ūdens. Termās piegādāto ūdeni sildīja, laižot to pa caurulēm līdz baseiniem un toveriem. Caurules bija iebūvētas akmens grīdās, un tās sasila līdz 60 vai pat 70 grādiem. Lai neapdedzinātu pēdas, romieši nēsāja koka sandales.
Pirts apmeklētāji sākumā kādas 15–20 minūtes pasvīda īpašās telpās, tad devās uz mazgāšanās telpu, kurā vara traukos kūpēja karsts ūdens. Šajā telpā varēja noskalot sviedrus, bet tālākais laiks jau tika atvēlēts smalkākiem ķermeņa kopšanas rituāliem. Tur talkā nāca pirts kalpotāji, kas ar īpašām sukām berza ķermeņus. Citi kalpotāji uzturēja vajadzīgo temperatūru, bija cilvēki, kuri kopa roku un kāju nagus. Vēlāk radās pārliecība, ka pirtī nepieciešami arī mediķi.
Jau izsenis romieši uzskatīja, ka pirtis ir līdzeklis, lai pārvarētu daudzas slimības. Romiešu dziednieks Asklepiāds (128–56 g p.m.ē.), kuru iesauca par Mazgātāju, jo viņš bija iecienījis pirts procedūras, uzskatīja, ka jebkuru slimnieku var izdziedināt, ja vien viņš ievēro ķermeņa tīrību, vingro, svīst pirtī, ļaujas masāžām, neēd par daudz un pastaigājas svaigā gaisā. Asklepiāds bija pārliecināts, ka veselību var atjaunot optimistiska attieksme pret dzīvi. Un pirts tiešām bija un ir tā vieta, kur vairot optimismu. Asklepiāda pamatprincipi, kā dziedināt cilvēkus, bija: ārstēt «pareizi, ātri un patīkami», un viņš lielā mērā paļāvās uz to, ka termiskie un minerāliem bagātie avotu ūdeņi, kuru Itālijā bija un joprojām ir daudz, paveiks šo uzdevumu.
Interesanti, ka romieši aiznesa mazgāšanās kultūru arī citām tautām. Kaut arī Eiropas teritorijā bija pietiekami daudz termisko avotu, tos pirms mūsu ēras izmantoja visai maz. Tā kā romiešu ambīcijas bija iekarot teju puspasauli, viņi karagājienos aptvēra lielu Eiropas daļu, bet arī kara apstākļos viņi nevēlējās atteikties no saviem ieradumiem apmeklēt pirti. Tāpēc visās iekarotajās teritorijās viņi cēla savas termas. Sanāca tā, ka tieši romieši iemācīja Eiropas tautām dzīvot tīrībā... Patlaban senajās termās daudzviet izveidoti kūrorti, un mūsdienu cilvēki var pateikties romiešiem par lieliskās pirts kultūras pirmsākumiem.