Labi zināmais uzstādījums, ka islāma kultūrā nav vietas cilvēka attēlojumam, padarījis eiropeiskām acīm, kas radušas skatīt renesanses reibonī radītos mākslas darbus un arhitektūras šedevrus, mazāk pievilcīgus daudzus Tuvo Austrumu un Centrālāzijas senās arhitektūras pieminekļus. Taču šis apgalvojums nekā neattiecas uz Samarkandu Uzbekistānā, kuru pamatoti var dēvēt par Centrālāzijas arhitektūras pērli. Pilsētā ar 2500 gadu senu vēsturi ir restaurēti un saposti arhitektūras pieminekļi, darbojas 37 strūklakas, ļaudis pastaigājas ziedos slīgstošos parkos un uztur dzīvu leģendu par seno Austrumu vareno pagātni.
Apdzīvota vieta tagadējās Samarkandas vietā pirmo reizi vēsturē minēta 329. gadā pirms mūsu ēras sengrieķu vēsturnieku piezīmēs, kas aprakstīja Maķedonijas Aleksandra Indijas iekarošanas pārgājienu – Aleksandrs pa ceļam uz Indiju ieņēma pilsētu, vārdā Marakanda (kā agrāk sauca Samarkandu). Marakanda bija Sogdiānas valsts galvaspilsēta un ietilpa seno persiešu Ahemenīdu impērijas sastāvā. 8. gadsimtā pilsētu iekaroja arābi, attiecīgi atnesot arī islāmu šajā zemē un nomainot persiešu zoroastrisma tradīciju. Par seno, pirmsarābu perioda pilsētu tagadējā Samarkandā liecina smilšaini pauguri pilsētas centrā vairāku hektāru platībā – tā, pēc vietējo gidu stāstītā, ir īsta arheologu paradīze – kur vien neparoc, tur parādās kāds artefakts. Tāpēc arī šīs pilsētas daļas apbūve izpaliek.
1220. gadā Samarkandu pilnībā noposta Čingishana ordas. Bet kam ir lemts atdzimt, tas atdzimst – pilsēta Senajā Zīda ceļā kļūst par valdnieka Amira Timura impērijas galvaspilsētu 1369. gadā. Timura impērija plešas no Indas upes līdz Bosfora jūras šaurumam. Pateicoties statusam un valdnieka dāsnumam, Samarkandu apbūvē pēc labākajām Austrumu arhitektūras tradīcijām, un arī Timura pēcteči, īpaši valdnieks, zinātnieks un astronoms Ulugbeks, cenšas neatpalikt no slavenā senča. Samarkanda gan ir bijusi vāja pret Zelta Ordas uzbrukumiem, un 1500. gadā pilsēta atkal zaudē timurīdu virsvadību. Taču tas nekas – vairākas no slavenākajām arhitektūras pērlēm ir tapušas pēc postošajiem uzbrukumiem, tā apliecinot Samarkandas spēju celties kā fēniksam no pelniem.
Samarkandas skaistākais arhitektūras piemineklis ir Registāna laukums – trīs medrešu (reliģisko skolu un mošeju) ansamblis. Registan tulkojumā no persiešu valodas nozīmē – vieta, kas klāta ar smiltīm. Tas gan nenozīmē, ka te vairs ir kas smiltīm klāts, kā tas bija valdnieka Timura laikā, kad Registāna bija laukums sešu ielu krustojumā. Tagad Registānas laukuma un medrešu restaurācijā ieguldīti miljoniem dolāru, lai tas varētu lepoties ar valsts senatnes galvenās vizītkartes vārdu. Arhitektonisko ansambli šeit veido trīs medreses – Ulugbeka medrese (1417.–1420. gads), 1619.–1636. gadā pēc pavēlnieka Jalangtuša Bahodura pavēles tapusī Šerdora (ar tīģeriem) medrese un Tilla – Kori (ar zeltu klātā) medrese, pēc tā paša valdnieka pavēles tapusi 10 gadus vēlāk. Lieki teikt, ka katram, kas sper kāju Registāna laukumā, sprūk ārā sajūsmas vārdi par Austrumu arhitektu un celtnieku varenību, kā arī raisās cēlas pārdomas par valdnieku varenību, kuru paspārnē tapusi šāda greznība.
Tūrista ceļš no Registāna laukuma ved pa labi uz Siābas tirgu, bet pirms šī aizraujošā tirdzniecības procesa baudīšanas vēl ir ko skatīt – leģendārā Bibi Hanumas mošeja – viena no skaistākajām un lielākajām mošejām viduslaiku Austrumos. Valdnieks Timurs mošejas celtniecību sāka 1399. gadā par godu savai mīļākajai sievai Sarajai MulkHanumai, un pēc viņa ieceres šai mošejai bija jāpārspēj viss līdz šim redzētais. Tika izbūvētas fantastiski skaistas ēkas, rotātas ar glazūru un zeltu. Taču drīz pēc ēku uzcelšanas tās sāka brukt kopā un tā arī nekad tā īsti kā mošeja nav kalpojusi. Tā joprojām satriec ar savu krāšņumu, taču kokiem un zāli apaugušajā pagalmā apskates cienīga vieta ir vien pašas Sarajas MulkHanumas kapavieta un grandiozais akmenī cirstais paliktnis Korāna lasīšanai. Jau pieminētais dzīvespriecīgais Siābas tirgus plašāk tiks aprakstīts publikācijas beigās, jo nepiedien ar teju miesīgiem priekiem līst pa priekšu senču piemiņai.
Valdnieks Timurs mauzoleju, kur vēlāk tika apglabāts pats, sāka celt jau savas dzīves laikā 1403. gadā, jo bija miris viņa mīļotais mazdēls Muhameds. Jau divus gadus vēlāk tur guldīja pašu Timuru un vēlāk teju visu slavenos pēctečus, ieskaitot slaveno zinātnieku Ulugbeku. Mauzolejs ir satriecoši grezns, un pašas kapenes rotātas ar nefrīta sarkofāgiem, no kuriem paša Timura sarkofāgu sedz rets viengabalains tumšs nefrīta akmens. Uzbekistānā mīl stāstīt leģendu par Timura kapa neaizskaramību – sākšoties pasaules mēroga kataklizmas, ja tas tiks darīts. Netika arī vairākus simtus gadu, bet reiz krievu arheologiem pirms Otrā pasaules kara gribējies palūkoties, kā tur īsti ir, un kaps atvērts. Tāpēc esot sācies karš. Šāda leģenda gan, protams, nekā neizskaidro visas pārējās nelaimes, kas vēlušās pār cilvēci arī bez Timura kapa atvēršanas.
Samarkandā ir vairāki ar islāma reliģijas vēsturi saistīti pieminekļi, kas vienlaikus ir arī musulmaņu svētvietas mūsdienās. Viena no tām ir Muhameda pravieša Daniela kaps, kur atrodas 18 metrus garš sarkofāgs, bet otra – mauzoleju komplekss Šahizinda (Valdnieks ir dzīvs). Šeit ir apglabāti citi Timura radinieki, un 14. gadsmitā, kad Timurs lika šeit uzcelt piemiņas mošeju pravieša Muhameda brālēnam Kusamam ibn Abāsam, kļuva par īstu islāmistu svētvietu. Kusams ibn Abāss tiek uzskatīts par islāma ticības pirmo sludinātāju Samarkandas apvidū, un joprojām uz Šahizinda mauzolejiem plūst ticīgo straume ne vien arhitektūras brīnumu aplūkošanai, bet arī uz lūgšanām svētvietā, kur tās ik pa brīdim nodzied mulla. Uzbeki kopumā, pateicoties arī varas attieksmei, kas balstīta uz nedrošo situāciju reģionā, savu islāmticību it kā patur pie sevis. Šeit sievietes valkā tikai lakatus, kas viegli piesedz galvu, vai nevalkā tādus nemaz, ļaujot brīvi plīvot. Jaunietes nekautrējas valkāt minisvārkus, bet vīriešu vidū neredzēsiet nevienu ar radikāliem islāmistiem raksturīgo bārdu. Nevar atrast gan nevienu oficiālu norādi, taču parandžās, šķiet, staigāt vispār ir aizliegts – to pašu drošības apsvērumu dēļ. Tūrista ausīm paslīd garām arī Tuvajos Austrumos un Āzijā tik skaļi dzirdamie mullu aicinājumi uz lūgšanām no mošeju minaretiem – šeit tas notiek klusiņām un mierīgi – tauta pielūdz Allāhu neuzkrītoši, ja tā var izteikties.
Neaizmirst par miesīgiem priekiem (šeit es domāju ēšanu un ģērbšanos) aicina Siābas tirgus Samarkandas centrā. Tā Bibi Hanumas mošejai tuvākā daļa paredzēta tūristu naudas atstāšanai, bet vajag paiet vien dažus soļus tālāk, un tur sākas īstā tirdzniecība arī parastiem samarkandiešiem, ja tā var izteikties. Tirgū jūk uzbeku valoda ar tadžiku valodu, jo Samarkandā dzīvo ļoti daudz tadžiku un lielākā daļa abu tautību pārstāvju Samarkandā zina gan vienu, gan otru valodu (kas nav līdzīgas un nepieder vienai valodu grupai). Tirgū var staigāt ar siekalām pilnu muti, jau no skata vien baudot arbūzus, melones, vīnogas, persikus.... un vēl ošņāt gardo Samarkandas maizes smaržu. Šeit arī pārdod gluži mums neparastas lietas, kuru jēgu var izskaidrot tikai uzbeki. Piemēram, kaut kas līdzīgs dzelzs matu sukai esot maizes cepēju instruments, lūk, koka stabulīte un koka kastīte ar rokturi un caurumu grīdā ir... bērnu šūpulis ar īpašu sistēmu mazuļa urīna novadīšanai... Turklāt tas nav nekāds etnogrāfisks pasākums, bet gan reālā pamperu alternatīva superkarstajā klimatā.
Vēl par miesu domājot, nāk prātā vīni, konjaki un šņabis – tūristam būs jāsamierinās, ka to nopirkt varēs tikai specializētos veikalos un gandrīz tikai vietējos ražojumus. Šo dzērienu pazinēji kā izcilu raksturoja Samarkandas šņabi, kā mazāk izcilu, bet lietojamu – konjaku (esot jāņem cita marka, kas saucas Uzbekistāna).
Dāmas, protams, var šeit nolūkot izcilus daiļamatnieču kokvilnas izstrādājumus no tibeteikām līdz halātiem un žaketēm vai iegādāt kādu ar rokām izšūtu segu. Nemūžam neatzīšos, kā šādu segu «pāršūt moderni», kā teica Limuzīnā Jāņu nakts krāsā slavenā Dagnija, jo pati redzēju, kā tas izdarīts – rezultāts satriecošs un atbilstošs labākajām modes namu tradīcijām etnoapģērbu stilā.
Jā, un, protams – ja vien nepiekritīsit pirmajai nosauktajai cenai – viss ir salīdzinoši lēti eiropeiskajam makam – persiki par dolāru kilogramā, izcilas rozīnes – par pieciem dolāriem. Jārēķinās gan, ka norēķināties valūtā nevarēs – nāksies ar lielu, lielu maku vai somu mainīt sumus – inflācija viena ASV dolāra cenu uzdzinusi līdz aptuveni 4500 sumiem, tā ka, ja vēlaties sajusties kā nomināls miljonārs – laipni lūgti Uzbekistānā. Un ne tikai tāpēc – viesmīlības un labvēlības šeit netrūks.
***
UZZIŅAI
•Rīga–Taškenta–Rīga ar Uzbekistan Airways/airBaltic (aptuveni 500 eiro)
•Ātrvilciens Taškenta– Samarkanda
•1 USD – aptuveni 4500 Uzbekistānas sumu
•1 kg labu rozīņu – 20 000 sumu