Labklājības trūkums Latvijas reģionos jau ir kļuvis par vispārēju normu, un tas ir spogulis mūsu valsts līdz šim visai bēdīgajai reģionālajai politikai, reizēm arī vietējās varas, kā minimums, nekompetencei ekonomiskajos jautājumos.
Jautājums, vai no Rīgas attālāku vietu iedzīvotājiem ir pamats cerībām uz situācijas uzlabošanos. Atsevišķi piemēri Latvijā rāda, ka attīstības iespējas ir, tomēr būtiska nozīme ekonomiskās labklājības kāpināšanā ir ģeogrāfiskam atrašanās punktam, vietvaru darba kvalitātei un pašiem vietējiem iedzīvotājiem un viņu lojalitātei šai valstij.
Minētais īpaši attiecas uz Latgali, kur no labklājības viedokļa situācija ir pavisam drūma. Vidējā strādājošā mēnešalga Latgalē šā gada otrajā ceturksnī bija par 57% zemāka nekā Rīgā, “uz papīra” sasniedzot vien 1077 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Daudzi nāks klajā ar atziņu, ka tas ir tāpēc, ka neko nedarošā un lielas algas saņemošā ierēdniecība sēž Rīgā. Taču, pat ja mēs ņemtu visu valsts pārvaldes aparātu kopumā, tad tas neveido tik būtisku lomu valsts darba tirgū, lai kādai nelielai daļai “izredzēto” būtu iespēja kardināli ietekmēt algu apmēru pilsētā vai reģionā. Arī reģionu vidū iedzīvotāju nopelnītais var visai kardināli atšķirties, un tas liecina, ka viss nav atkarīgs vien no tā, kur atrodas vara vai kompāniju sēdekļi. Piemēram, Zemgalē vidējā alga bijusi par 17% augstāka nekā Latgalē, sasniedzot 1262 eiro.
Noteicošais reģiona labklājībā ir vietējās ekonomikas izaugsmes ātrums, un šeit varam atrast ļoti daudz problēmu, turklāt iespējamības, ka atsevišķos gadījumos situācija vietējā ekonomikā pat pasliktinās. Kā noprotams no kādas Latvijas Bankas ekonomista Oļega Krasnopjorova publikācijas, laika gaitā no 2014. līdz 2020. gadam iekšzemes kopprodukts (IKP) Daugavpilī ik gadu vidēji samazinājies par 0,7%. Salīdzinājumam - otrā Latgales lielajā pilsētā Rēzeknē tas ik gadu vidēji pieauga par 1%, bet Latgalē bez Daugavpils - par 1,9%. Tikmēr Rīgā vidējais IKP izaugsmes ātrums gadā sasniedzis 2,1%. Krietni augstāks pieauguma temps ir bijis Jūrmalā (vidēji par 4,2% gadā), ko var saistīt gan ar nekustamā īpašuma tirgus niansēm kūrorta pilsētā, turklāt laikā, kad NĪ cenas būtiski pieaugušas, gan arī šo pilsētu kā Rīgas guļamvagonu. Samērā strauji augusi arī Zemgales (bez Jelgavas un Jēkabpils) un Valmieras ekonomika. Abos gadījumos tas ir saistīts ar samērā veiksmīgu rūpniecības attīstību (Zemgalē kā labu piemēru var minēt Dobeli). Turklāt Zemgales ekonomikai noteikti par labu ir nācis arī valsts graudu klēts statuss, turklāt, līdzīgi kā Jūrmalas gadījumā auga īpašumu cenas un apgrozītā naudas masa tā vai citādi kaut kā nosēdās vietējā ekonomikā, tā Zemgalē kaut ko līdzīgu varētu minēt par graudiem. Turklāt arī tā Zemgales daļa, kas ir ārpus Jelgavas, arī lielā mērā “barojas” no Rīgas un Pierīgas reģiona tuvuma.
Arī ekonomikas skaitļi salīdzinājumā ar vidējo rādītāju ES valstīs ir visai atšķirīgi. Piemēram, 2020. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Latgalē bija 37% no vidējā savienībā, apmēram divas reizes atpaliekot no valsts kopējā rādītāja. Savukārt Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē tas svārstījās ap 50% atzīmi no ES vidējā rādītāja.
Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš reģionālās labklājības izlīdzināšanās iespējas ar galvaspilsētu vērtē pretrunīgi. Eksperts norāda uz to, ka ienākumu izlīdzināšanās starp dažādām vietām nav automātisks process. Kā piemēru viņš min ASV, kur ienākumu atšķirības starp dažādiem štatiem pastāv ļoti ilgstoši, un laika gaitā šīm atšķirībām nav tendences mazināties. Viens no iemesliem esot tas, ka lielas pilsētu aglomerācijas ir efektīvākas un produktīvākas un lauku teritorijām ir grūti sacensties ar tām. Eksperts norāda arī uz to, ka ienākumu konverģence arī starp valstīm notiek ļoti ierobežotā apmērā un valstu skaits, kas ir spējušas būtiski kāpināt savu ienākumu līmeni un attīstības pakāpi, ir salīdzinoši mazs. Eiropā šajā ziņā ir lielāks progress un pēdējās desmitgadēs ir notikusi ievērojama ienākumu konverģence starp valstīm. Pēc M. Āboliņa domām, kopumā galvenie elementi, kas ir nepieciešami ekonomiskās labklājības palielināšanai un atšķirību mazināšanai, ir skaidri - investīcijas un produktīvas darba vietas, kas spēj maksāt labas algas mazāk attīstītajās teritorijās. “Lielais jautājums ir, kā to radīt vietās, kurās šobrīd to nav. Piemēram, Vācijā pat ļoti lielas investīcijas vairāku desmitu gadu garumā nav spējušas pilnībā pārvarēt atšķirības starp bijušo Austrumvāciju un Rietumvāciju. Arī Latvijā ir dažādi instrumenti reģionu attīstībai, piemēram, ES fondi, pašvaldību izlīdzināšanas fonds un Latgales speciālās ekonomikas zonas izveide, taču to devums atšķirību mazināšanā ir diskutējams,” situāciju komentē M. Āboliņš
Pēc “SEB bankas” ekonomista Daiņa Gašpuiša domām, lai notiktu attīstība, vajadzīgas ļoti apjomīgas investīcijas. Taču, lai tās būtu auglīgas, jāveido atbilstoša vide. “SEB” eksperta skatījumā atsevišķi reģiona punkti ir pierādījuši sevi kā veiksmes stāsti, taču tā nav masveida tendence. Līdz ar to reģionu stutēšanai atliekot tikai apjomīgas valsts dotācijas un investīciju projekti. D. Gašpuiša skatījumā privātajām investīcijām reģionu pievilcība ir ļoti vāja un tā mazinās. “Pat tie atsevišķie projekti, kas parādās, bieži vien sastopas ar iedzīvotāju pretestību. Demogrāfija, darbaspēka pieejamība, mobilitāte, infrastruktūra ir daži no kritiskajiem momentiem. Savukārt publiskajiem projektiem ir savi ierobežojumi un nemitīgi pastāv jautājums par lielāko atdevi - investējot Pierīgā vai reģionos. Pierīgā ir vairāk priekšrocību un atdeve lielāka. Valsts uzdevums ir vilināt uzņēmējus reģionos. Bet tam ir resursu ierobežojumi,” secina tautsaimniecības speciālists. Pēc M. Āboliņa domām, praksē mēs Latvijā redzam, ka atsevišķām pilsētām ļoti labi veicas ar industriālo teritoriju attīstību un investoru piesaisti, savukārt šobrīd finanšu problēmu māktajā Rēzeknē mēģinājumi veidot industriālās telpas un piesaistīt investorus pagaidām ir bijuši mazāk sekmīgi. “Ģeogrāfija, protams, ir faktors, un attīstīties, atrodoties pie ārējās robežas, ir grūtāk nekā esot tuvāk ostām un Rietumeiropas tirgiem, taču Liepājā ir tā pati nodokļu vai tiesu sistēma kas Rēzeknē. Kāpēc vienā pilsēta attīstība notiek, bet otrā ir finanšu grūtības? Manuprāt, būtiskākie faktori, visticamāk, ir tie, kurus no malas ir visgrūtāk mainīt - labvēlīga vietējā uzņēmējdarbības vide, uz biznesa attīstību orientēta pašvaldība un uzņēmīgi cilvēki ar idejām, kas ir gatavi veidot un attīstīt savus uzņēmumus,” secina “Citadeles” ekonomists. Viņa skatījumā no valsts puses šos faktorus nav viegli mainīt, bet noteikti esot jāmeklē veidi, kā motivēt pašvaldības pašām domāt par attīstību. “Iespējams, varam domāt par citādāku nodokļu sadali, lai pašvaldībām būtu finansiāla motivācija veidot pie sevis darba vietas. Tāpat, iespējams, vismaz daļu no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas varētu veikt līdzīgi, kā darbojas ES fondi, ka šie papildu līdzekļi ir pieejami tikai noteiktām uz attīstību vērstām aktivitātēm un projektiem, nevis vispārīgiem izdevumiem,” spriež M. Āboliņš.
Komentējot jau pieminētās Daugavpils situāciju D. Gašpuitis izsaka viedokli, ka šīs pilsētas ekonomika darbojas zem sava potenciāla. Pēc eksperta domām, pašreizējā vietējā politiskā un ģeopolitiskā situācija, austrumu virziena perspektīvu trūkums norāda uz izaugsmes grūtībām nākotnē. Diametrāls piemērs, pēc eksperta domām, esot Liepāja, kuras ekonomiskais potenciāls tikai uzņem apgriezienus. “Būtisks veiksmes faktors jebkurai vietai ir sastapt pareizo cilvēku vai grupu, kas var mainīt ieņemto inerci. Interesantu stāstu nācies dzirdēt par Igaunijas pilsētu Viljandi, kur uz veiksmīga transporta uzņēmuma izaugsmes pamata tika turpinātas investīcijas citās jomās, iedodot stimulu visas pilsētas attīstībai. Līdzīgi stāsti ir daudzviet Eiropā, tajā skaitā Latvijā, kad veiksmīgs uzņēmums vai aktīvs uzņēmējdarbības kamols iegriež visas apkārtnes ekonomiku,” spriež D. Gašpuitis.
