Kad tu esi apsēdies šā neparastā tuksneškalna visaugstākajā korē, kad visapkārt, cik vien skatiens sniedzas, tu redzi tikai gaišdzeltenus smilšu klajumus, kurus kaut kur tālumā ierāmē Arkašonas līča priedes, kas sasodīti līdzīgas Latvijas priedēm, un kad maigs vējš no okeāna atnes sāļu, pēc austerēm smaržojošu dvesmu, tad tu sāc nojaust, ka atrodies vienā no neparastākajām vietām Eiropā – tu esi uzkāpis 114 metrus augstajā, 2,7 kilometrus garajā un puskilometru platajā Pilas kāpā, kas atrodas Francijas dienvidrietumos, aptuveni 60 kilometrus no Bordo. Kopš 1978.gada šī kāpa ir Francijas nacionālā mantojuma dabas monuments.
Arkašonas austeres
Bet līdz kāpai mēs vēl aizbrauksim. Pirms tam pastaigāsim pa Arkašonas ielām: tā ir piejūras kūrortpilsēta Francijas dienvidrietumos, kuru dēvē par austeru galvaspilsētu. Vasarā tā ir atpūtnieku pārpilna, taču rudens atnes savas korekcijas, kas var būt patīkamas tiem, kas nevēlas atpūsties pūlī. Arkašonas ieliņas ir tukšas, daudzu villu un apartamentu logi aizslēģoti, restorānos var atrast brīvus galdiņus, pludmales – jauki vientulīgas, taču saule un siltums joprojām ir vilinošos daudzumos. Arī rudens cenrādis viesnīcās top vilinošs: cenu starpība vasarā un rudenī var būt pat desmitkārša. Arkašonas jūras velšu piedāvājuma cenas gan nemainās, un restorānā mēs kāri notiesājam svaigu austeru, langustu un tīģergarneļu miksli. Auksta baltvīna glāze ir kā dzirkstoši ledains punkts gardajai maltītei, par ko katrs no mums samaksā ap 13 eiro. Nogaršojam arī sangriju, kas, izrādās, ir patīkams, saldskābens, viegls vīns ar svaigām ogām un augļiem, nevis kaut kāda salkana susla, ko visbiežāk var nopirkt mūsu lielveikalos.
Arkašonas līcī ir vairākas austeru fermu pilsētas, vienā no tām – Gujan Mestras – ir pat septiņas ostas, kuru laivas un nelielie kuģi ir nodarbināti tieši austeru zvejā. Apkārt Arkašonas līcim izvietojušies interesanti un mājīgi austeru fermu ciematiņi, kuros tūristi var baudīt piejūras rāmo ikdienu un neparasto kultūru. Mūsdienās austeru audzēšana ir viena no plaukstošākajām Arkašonas līča industrijām.
Tālāk mūsu ceļš aizvijas gar līča krastu uz dienvidu pusi – nu jau tuvāk Atlantijas okeānam. Vietējo iedzīvotāju šeit gaužām maz, paretam klīst kāds aizkavējies tūrists. Tomēr patīkamais, siltais rudens laiks (termometrs rāda 24 grādus pēc Celsija) iedvesmo, un mēs, sekodami norādēm, dodamies uz Pilas kāpu, par kuru pirms tam neko neesam lasījuši nevienā tūrisma ceļvedī. Un savādi, ka tā. Jo šis dabas veidojums patiesi ir brīnumains.
Okeāna vilinājums
Okeāna piekraste ir fascinējoša. Biskarozas pludmalē (uz dienvidiem no Arkašonas) pulcējas sērferi. Retumis smiltīs nometušies daži atpūtnieki. Vēja nav, okeāns elpo prātīgi un smagi, veldams viļņus lēni kā eļļas veltņus. Mūžīgi varētu sēdēt okeāna krastā un skatīties tā zaļganajos ūdeņos. Bet ūdens ir tik silts, ka negribas tikai skatīties vien. Eju peldēt. Tas ir bīstami. Atstraumes velk dziļumā. Lielos, veltnīgos viļņus par pieveikt tikai sērferi. Bet cilvēki krastā jau ir pieraduši pie sajūsmīgiem tūristiem, kas tomēr mēģina nopeldēties okeānā. Šī peldēšanās vairāk gan izskatās pēc viļāšanās pa ūdeni krasta seklumā, jo – es jau teicu, dziļāk iet ir bīstami.
Tomēr zīdainās smiltis un sāļais okeāns ir tik vilinoši, ka negribas braukt prom. Norunājam piebraukt krastā citviet. Mimizan Plage – tā saucas nākamā vieta, kur pietuvojamies okeānam. Šeit pludmale ir citāda: smiltis ir kā rupja grants, kas sajaukta ar noslīpētu gliemežvāku pusītēm. Taču arī šeit pa viļņu galotnēm slidinās sērferi. Viņus nebiedē okeāna draudīgums, kas šeit ir jūtamāks un tiešāks nekā Biskarozā. Krasta pāreja dziļumā ir tik strauja, ka šķiet: tūdaļ pēc viļņu atstātās skalojuma līnijas sākas bezdibenis... Ir mazliet biedējoši. Tomēr nekas tā nevilina un neaizrauj kā okeāns.
Vēl kādi nieka simts kilometri, un esam klāt Biaricā – okeāna piekrastes pilsētā, kas ir īsta kūrortpērle. Klinšainā piekraste vietumis pāriet lēzenā pludmalē, pašā pilsētas centrā ir klintīs iegrauzies līcītis, kura smilšainais krasts ir atpūtnieku nosēts – bet ir taču septembra beigas. Okeāna viļņu atbalsis ienāk arī līcītī, un siltajā septembra vannā peldas arī bērni. Visa pilsēta ir būvēta uz klintīm, tā ir grezna un bagāta pilsēta ar dārgām un ne tik dārgām viesnīcām, kas savu bagātību un slavu ieguva no stāstiem par to, ka okeānam šeit piemītot dziednieciskas īpašības. Biarica kļuva pazīstama
1854. gadā, kad Napoleona III sieva, ķeizariene Eugēnija pludmalē pavēlēja uzbūvēt pili – Hotel du Palais. Biaricā 1901. gadā tika atvērts kazino, kas kļuva par varenu pievilkšanas magnētu Eiropas un austrumkrasta Amerikas tūristu tūkstošiem. Biarica šodien ir kļuvusi par visas pasaules sērfotāju galamērķi, un tas lielā mērā veido kūrortpilsētas naktsdzīvi un sērfotāju dzīvesveidā balstītu kultūru. Biaricā ik gadu notiek sērfošanas festivāls, ko var uzskatīt par vienu no galvenajiem sērfošanas pasākumiem Eiropā un pasaulē.
Taču svarīgi ir ievērot vienu lietu: ja nu jūs tomēr sāk mocīt izsalkums, atcerieties, ka ēdienu jūs dabūsiet tikai līdz pulksten pustrijiem dienā. Un ne mirkli vēlāk. Jo tad veras ciet visi restorāni un bāri. Ja kaut kas vēl ir atvērts, tad tā ir kaut kāda tik nožēlojama ātrā ēstuve, ka nebūtu vēlams tajā spert savu kāju. Biskarozā (un visur citur) iestājas lielais pārtraukums, kura laikā jūs varat sauļoties vai gulēt savā viesnīcas numuriņā un baudīt iepriekš nopirktu vīnu un augļus. Tādējādi restorānu īpašnieki ietaupa naudu: jo mazāk darbinieki strādā, jo mazāk jāsamaksā nodokļos. Restorāni atkal atveras ap septiņiem, un tad jūs varat ēst kaut vai līdz naktij. Diez cik veselīgi tas gan nav...
Gastrofesti, kinofesti...
Gar okeāna piekrasti esam aizbraukuši līdz Spānijai, līdz Basku zemei, un nonākam pilsētā Sansebastjanā. Brīnišķīgā pilsētas pludmale, ko sauc par Playa de la Concha, ir izveidojusies gliemežvāka formā, tā aizturot skarbos okeāna vējus. Abās malās ir iespaidīgi kalni – Monte Urgull un Monte Iguldo, kas it kā sargā līča vidū novietojušos Svētās Klāras salu. Tas viss kopā rada iespaidu, ka tu atrodies siltā, maigā plaukstā. Savukārt ārpus pludmales ieraugām milzīgus okeāna viļņus, kas apskalo Sansebastjanas krastu. Pēc karstas septembra beigu dienas pludmalē dodamies uz vecpilsētu, kur ir neskaitāmi daudz uzkodu bāru – spāņu valodā tapas. Vīns, sangrija, svaigas jūras veltes... Skats uz okeānu. Kas var būt labāks par šo?
Interesanti, ka vakara ceļojumi pa spāņu uzkodu bāriem ir tāds kā kolektīvs pasākums, ko piekopj gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji. Taču tas nenozīmē, ka pasākuma mērķis ir piedzeršanās. Parasti tiek pasūtīta glāze txikiteo (vīns), cilvēki sarunājas cits ar citu, aktīvi iepazīstas, dejo, vienvārdsakot – visu laiku ir aktīvā darbībā. Sansebastjanas reģions ir slavens ar saviem sarkanvīniem, savukārt blakus esošais Navarras reģions ir specializējies rozā vīnu ražošanā. Vietējie iedzīvotāji ir azartiski gastronomisko festivālu rīkotāji, ļoti daudzi ir aktīvi gardēžu klubu biedri.
Ja tam visam vēl pievieno vasaras mūzikas festivālus, ikgadējo kinofestivālu (kopš 1953. gada), kas pulcē ap 100 000 viesu, spāņu viesmīlību un degsmi, maigo klimatu un skaisto dabu, Sansebastjana ir ideāla vieta atpūtai ne tikai vasarā, bet arī pavēlā rudenī.
Starp okeānu un kontinentu
Un nu atgriežamies pie Pilas kāpas Rietumakvitānijā, kas bagāta ar kontinentālajām un krasta kāpām. Sākumā jau pastāstīju par tās apmēriem, piebildīšu tikai, ka šīs kāpas smilšu apjoms ir ap 60 miljoniem kubikmetru. Tā lēnām ir kāpusies uz priežu meža pusi, ik gadu apēdot pa kādiem pieciem metriem meža. Kāpas tuvumā esošās pilsētas Teste de Buch vadība nolēma stabilizēt vismaz kāpas ziemeļu daļas noslīdējumus. Jāteic, ka tuvumā esošās mājas ir pasargātas no kāpas ēdelīguma.
Kāpa veidojusies, pateicoties okeāna vējiem un ūdens straumēm. Interesanti, ka smilšu graudiņu lielums kāpas ziemeļu un dienvidu pusē atšķiras: ziemeļos graudiņa apmērs ir 0,35 mm, savukārt dienvidu pusē – līdz pat 0,5 mm.
Pilas kāpas dzimšana notikusi «priekš Zemes vaiga» ne tik sen – aptuveni pirms 18 000 gadu, kad Pasaules jūras līmenis bija 120 metrus augstāks par tagadējo jūras līmeni. Pakāpeniski ūdens līmenis kritās, tas grauza un pulēja akmeņus, veidojot smiltis. Pirms 6000 gadu jūra atkāpās, kopā ar valdošajiem vējiem veidojot arī kāpu. Iepretim Pilas kāpai ir izveidojušās milzīgas smilšu sēres, lielākā no tām – Arguinas sēre. No tām kāpa arī ņem smiltis. Savukārt sēres tiek izmantotas austeru audzēšanai. Sēres un kāpa ir mājvieta tūkstošiem ūdensputnu, tur atpūšas, barojas un tālākiem ceļojumiem gatavojas gājputni.
Pilas kāpu ir ārkārtīgi grūti nofotografēt: tās grandiozitāte neietilpst nekādos «fotorāmjos». Ja vēlamies iztēloties tās lielumu, tad: mums tik labi pazīstamā Lietuvas Kuršu kāpa ir kā mīļš, mazs pauguriņš, salīdzinot ar Francijas Pilas kāpu. Elpu aizraujošs – gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē – ir kāpums uz Pilas kāpas virsotni. No turienes veramies okeāna plašumos... Bet tad, kad atkal nokāpjam lejā, mūsu acupriekam un maciņa šausmām paveras tūristu slaukšanas kombināts ar neskaitāmām suvenīru, smilšu un gliemežvāku tirgotavām, ar saldējuma, limonādes un virtuļu paradīzi... Viss perfekti nostrādāts: tūristi, būdami sajūsmā par grandiozo dabas objektu, steriem iepērk suvenīrus, apmierinādami savas alkas pēc skaistā. Un tomēr nekas nespēj aizstāt pašas sajūtas, kas joprojām virmo atmiņās. Milzīga, vientuļa kāpa kā robeža starp okeānu un kontinentu, kā robeža starp būt un nebūt.