Četrarpus kilometru garais Ņevas prospekts ir dzīva Sanktpēterburgas jeb Ziemeļu Venēcijas vēsture. Droši vien par katru ēku varētu izstāstīt īsāku vai garāku stāstu, bet visbiežāk tiek taujāts: vai Ermitāžā biji? Ermitāža pelnīti, tomēr, es teiktu, arī nekritiski tiek uzskatīta par populārāko pilsētas vizītkarti.
Protams, Sanktpēterburgas seju veido arī tirdzniecības centrs Gostinij Dvor un iespaidīgais Grāmatu nams, kas iekārtojies vienā no pilsētas skaistākajām ēkām, dēvētā par Zingera namu. Tamlīdzīgu uzskaitījumu katrs var turpināt pēc saviem ieskatiem, bet es Sanktpēterburgā apmeklēju man mīļākās vietas un meklēju arvien jaunas.
Katedrāle pie Kremļa sienas
Šā gada atklājums bija Feodora katedrāle. Ejot pa Ņevas prospektu Aleksandra Ņevska laukuma virzienā, vienā no šķērsieliņām pēkšņi uznirst sārtu ķieģeļu siena. Kremlis?! Tiešām, atgādina Kremļa sienu un uzsit sajūtu, ka Kremlis (tikai miniatūrā) no Maskavas pārcēlies uz Sanktpēterburgu. Tā arī ir, šī siena kopē Kremļa sienu, simbolizējot divu galvaspilsētu – Maskavas un Sanktpēterburgas – vienotību. Otrpus sienai ir dievnams, kas tikai 2013. gadā atgriezies vēsturiskajās telpās.
Līdz 2005. gadam šajā šķietami nelielajā mūra ēciņā darbojās piena kombināts. Kad ražotne telpas pameta, tās atgādināja graustu. Īsā laikā no sacūkotas ēkas ir radīts dievnams ar neparastu altāra gleznojumu bizantiešu stilā. Manuprāt, tā ir šīs baznīcas lielākā oga, jo gleznojums Feodora katedrāli padara atšķirīgu no citām pareizticīgo baznīcām. Sestdienās pulksten 14 notiek bezmaksas ekskursijas. Uz tādu paguvu arī es. Stundu garajā ekskursijā informācijas ir atliku likām, bet garlaicīgi gan nav. 1933. gadā pilsētas varasvīri izlēma, ka piena kombināts jāievieto katedrāles telpās. Cik tur tā darba. Tagad no šīs iepriekšējās dzīves ir saglabāts padomjlaika pulkstenis un gāzētā ūdens aparāts.
Skatoties fotogrāfijas, grūti iedomāties, cik naudas ieguldīts atjaunošanā. Batjuška, kurš vadīja ekskursiju, izvairīgi noteica, ka ietekmīgi labdari saziedoja. Jau 2013. gada 28. aprīlī atjaunošanas darbiem tika pielikts punkts. Laukumā pirms baznīcas esot iecerēts uzstādīt pieminekli karavadonim Aleksandram Ņevskim. Pagaidām vēl nav.
Faberžē mākslas darbiem – atbilstošs ietvars
Ja vairākus gadus nav būts Sanktpēterburgā, tad patīkams pārsteigums būs 2013. gadā atvērtais Faberžē muzejs 200 gadu vecajā Šuvalova pilī. Muzejs atrodas dažu soļu attālumā no Ņevas prospekta – Fontankas krastmalā. Jāskatās abām acīm, jo norāde ir pieticīga. Tāpat kā ēka – pēc skata nekas īpašs. Toties aiz durvīm top skaidrs, kāpēc tā ir pils, kas cienīga uzņemt Faberžē meistarstiķus.
Viens no Krievijas bagātākajiem cilvēkiem miljardieris Viktors Vekseļbergs 2004. gadā nopirka nelielu Faberžē darbu kolekciju, kas kļuva par muzeja idejas un kolekcijas pamatu. Tagad daudzās krāšņās zālēs esot izvietoti jau aptuveni 4000 eksponātu. Apmeklētāji Šuvalova pilī varēja ieiet 2013. gada novembrī pēc septiņus gadus ilgušas rekonstrukcijas. Interjers, kur vien iespējams, spīd un laistās zeltā, sienas iztapsētas ar lāsumainiem audumiem, lieli spoguļi zeltītos rāmjos. Zeltu, pērles, emalju, dārgakmeņus – tādu bagātību nevar ietūcīt necilā namiņā ar neizteiksmīgu interjeru. Ja runājam par visdārgākajiem priekšmetiem, tad tās ir deviņas Faberžē darinātas Lieldienu olas, kas speciāli veidotas divu pēdējo Krievijas caru ģimenēm.
Ekskursijas notiek ik pēc stundas gida pavadībā. Ekskursijas laikā konstatēju, ka šoreiz gide ir tieši laikā un vietā, jo, pirmkārt, neradās sajūta, ka viņa automātiski atstāsta iekaltu tekstu. Otrkārt, pateicoties gidei, pievērsām uzmanību detaļām, kuras, iespējams, paslīdētu nepamanītas. Piemēram, pēc gides ieteikuma karieti izpētām visos sīkumos, līdz pat aizkariem un niecīgajam kāpslim, lai novērtētu, cik filigrāni strādājuši meistari. Ja muzeju apstaigātu viena, visticamāk, nebāztu degunu tik tuvu stiklotajām vitrīnām. Neapmierināts varētu justies kāds, kurš grib ilgstoši apbrīnot Faberžē un viņa meistaru filigrāno darbu, jo īpaši uzkavēties pie katra eksponāta nevar – uz papēžiem min nākamā ekskursantu grupa.
Nošāva monarhu, uzcēla dievnamu
Viens no Sanktpēterburgas arhitektūras un mākslas izcilākajiem darbiem ir Kristus Augšāmcelšanās baznīca ar deviņiem kupoliem, ko mēdz dēvēt arī par «Spas na krovi» vai Pestītāja asiņu baznīcu. Baznīcas augstākā torņa smaile slejas 81 metra augstumā. Dievnams uzbūvēts Gribojedova kanāla malā, vietā, kur 1881. gada 1. martā Ignatija Griņevicka paštaisītā bumba ievainoja caru Aleksandru II un viņš nomira. Notikums, kura dēļ dievnams uzbūvēts, ir traģisks. Tika nogalināts cars reformators. Bet pilsēta ieguva neaprakstāmi skaistu baznīcu.
Ikreiz, aizbraucot uz Sanktpēterburgu, interesanti vērot, kā šī baznīca atdzimst. Tagad Krievijas pusdārgakmeņi pamazām ieņem vietu ikonostasā un interjerā, bet līdz galam pabeigta tā nav. Miljoniem mazu krāsainu flīžu gabaliņu jau ieguluši evaņģēlija sižetu pārstāstos. Būvējot «Spas na krovi», arhitektiem tika dots uzdevums iekļaut nozieguma vietu dievnamā. Tāpēc tā piebūvēta tik cieši ūdens malai, ka šķiet – iešļuks kanālā. Rakstainas fasādes, bagātīgi dekori, mežģīnes. Krāsaini kupoli. Gigantiska mozaīka.
Mozaīka aizņem vairāk nekā 7000 kvadrātmetru no baznīcas kopējiem kvadrātmetriem. Telpā nav neviena gleznojuma, sienas noklātas tikai ar daudzkrāsainiem flīžu knipucīšiem. No tiem veidoti visi 308 stāsti, kurus šis dievnams izstāsta. 6000 kvadrātmetru fresku ir iekšējā apdarē un vēl 1050 kvadrātmetru – fasādēs. Ar Kristus Augšāmcelšanās baznīcas mozaīku diez vai var sacensties kāds cits dievnams, lai kur tas atrastos.
Dievnamu 1930. gada 30. oktobrī slēdza, un daudzus gadus tajā atradās noliktava. Par laimi, kartupeļus vai bietes tur neuzglabāja. Baznīcā novietoja operas un baleta teātra dekorācijas. Ļeņingradas blokādes laikā vienam no kupoliem uzkrita nesprādzis lādiņš.
Rozes uz Puškina sievas kapa
Ņevas prospektu noslēdz nekropole – neliela kapsēta, kurā atdusas ievērojami un Krievijā pazīstami cilvēki. Roka neceļas rakstīt – kādreiz pazīstami, jo viņus atceras vēl šobaltdien. Sanktpēterburgā biju pagājušonedēļ. Sniga. Tomēr uz Puškina sievas kapa pieminekļa bija nogūlušas vecrozā rozes.
Kapsētas teritorija ir neliela – tikai 0,7 hektāri. To var izstaigāt kaut tikai intereses pēc. Pieļauju, ka interesi palūkoties, kur apbedīts, sacīsim, kāds slavens komponists, varētu raksturot kā neveselīgu. Bet! Kapu pieminekļi ir mākslas darbi, kas raksturo kapu pieminekļu modes tendences, tāpēc tos gan ir vērts apskatīt. Akmens vai čuguna plāksnes no modes izspieda sarkofāgi, kolonnas, obeliski, stēlas...
Senāk bija vajadzīga paša Pētera I atļauja, lai pilsētas cienījamākie ļaudis pēc nāves varētu atdusēties kapsētā. Te valdīja, ja tā var teikt, glamūrīga cīņa par labāko vietu. Tāpēc bija viscienījamākās kapa vietas, kas apliecināja nelaiķa statusu. Vēlāk kapiņos atļāva apbedīt arī zemāka ranga cilvēkus, teiksim, tirgotājus. Ja vien viņi samaksāja ļoti lielu naudiņu.
Kopš 1932. gada kapsētas nosaukums un statuss ir muzejsnekropole. Pat kara gados muzejnieki kājām apstaigāja kapsētas un ietina, apsedza un pieskatīja tos kapu pieminekļus, kuri bija novērtēti kā vērtīgi mākslas darbi. Ieteicams noskaidrot, cikos sākas ekskursijas, jo gides stāstījums ir pievienotā vērtība.
Biļešu cenas
• Ieeja Kristus Augšāmcelšanās baznīcā ārzemniekam maksā 250 rubļu. Cena nav mainījusies vismaz kopš 2011. gada.
• Ieeja Frīdas Kalo izstādē – 450 rubļu; Faberžē muzejā – 450 rubļu (ārzemniekiem biļešu cenas ir tādas pašas kā Krievijas iedzīvotājiem). Ja pirms apmeklējuma gribas ielūkoties muzejā, lūk, 3D versija: http://fabergemuseum.ru/.
• Ieeja nekropolē – 250 rubļu.
• Trolejbusa biļete maksā 30 rubļu, maksa par vienu braucienu metro – 35 rubļi.
• Kurss: 1 eiro = aptuveni 82 rubļi (Krievijā katru dienu kursu pārrēķina, ja tiek maksāts eiro).