TŪRISMS: Francija. Starp okeānu un Lurdu
Ja vēlaties, lai jūs apbur Francijas mazpilsētu rāmais šarms, jums jādodas uz Luāras ieleju. Ja gribat izbaudīt Francijas piļu romantiku, jums atkal jādodas uz Luāras ieleju. Bet, ja jūs ilgojaties iegrimt dievišķo atklāsmju brīnumainajā gaisotnē, jums kārtējo reizi jādodas uz Luāras ieleju, un tad, jau gandrīz pieskaroties Pirenejiem, nonāksiet Lurdā, kur jūs dziedinās svētavota ūdens un Lurdas Dievmātes mīlīgais skatiens.
Luāras upe vijas aptuveni tūkstoš kilometru garumā, sākoties Ardešas reģionā un ieplūstot Atlantijas okeānā. Līdz Orleānai iespējams aplūkot neskaitāmas ārkārtīgi skaistas pilis un mazpilsētas, kur dzīve rit savu nesteidzīgo gaitu, tomēr strikti ievērojot garo pusdienas pārtraukumu vismaz trīs stundu garumā. Provensa, nocietināta viduslaiku pilsētiņa ar varenu baznīcu un cietoksni – centrālais laukums dienas vidū cilvēku tukšs, taču ne mazāk šarmants: atliek izstaigāties līdz baznīcai, ieiet Rožu veikalā un iepirkties rožu ziepes, rožu limonādi un visu citu ar sākuma vārdu «rožu» (jo Provensa kopš senseniem laikiem ir Francijas rožu galvaspilsēta), un tad jau pusdienlaiks būs galā. Un tad mēs varēsim apmesties mazā, mīļlietiņu pārpilnā krodziņā un apēst pankūkas ar rožu sīrupu.
Luāras ielejā ir ne tikai pilis, bet arī vīnogulāju lauki, un patiesībā nav problēmu izkāpt no auto un noplūkt kādu samtainu un smaržīgu vīnogu ķekaru, kas garšo pavisam citādi nekā mūsu lielveikalā pirktais. Mēs varam arī apstāties pie tomātu lauka, kur tomātu stādi nevis tiecas augšup kā pie mums, bet gan rāpo pa zemi: tomāti, saules pielieti, ir saldi kā plūmes, un no lielceļa mazliet apputējušais sarkanvaidzis kņudina garšas kārpiņas un liek sajūsmināties...
Luāras ieleja tiek dēvēta par Francijas dārzu, jo tur audzē izcilas kvalitātes dārzeņus un augļus, kurus sūta uz labākajiem Francijas restorāniem. Gandrīz katrā pilsētā ir tirgus, kur var nopirkt pilnīgi visu, kas Francijā lepojas ar izcilu garšu. Noteikti der apmeklēt Tūras tirgu un nopirkt tur Sainte Maure de Touraine – fantastiski garšīgu kazas piena sieru. Nu, protams, sieram piederas kāds no Luāras ielejas vīniem. Taču jāatceras kāda īpatnība: ne vienmēr tas, ko mēs uzskatām par sauso baltvīnu, atbildīs franču izpratnei par sausumu. Reiz nogaršojām, viņuprāt, sauso baltvīnu, kas bija tik salds kā lētais portvīns, taču vīna darītāju ģimenīte tikai raustīja plecus, sak, mums ļoti saldas vīnogas...
Īpašu Francijas garšu var izbaudīt, nedēļas nogalēs apmeklējot mazpilsētu krāmu tirdziņus, kur, pat nezinot ne vārda franciski, dzīvā un dzirkstošā valodā sarunājoties, var iegādāties lieliskas un lētas lietas: misiņa katlus, šujmašīnas, senas servīzes, kūku dakšiņas un koka tupeles.
Garšu Visums
Piecas dienas mēs dzīvojām pie jauka cilvēka Valērija – netālu no Bordo, no kurienes bija ērti izbraukāt pa apkārtnes brīnumskaistajām vietām, sākot ar okeāna piekrastes kūrortiem – Arkašonas, Biaricas un citiem, beidzot ar ceļojumiem uz otru pusi – uz Luāras ieleju un Lurdu. Dienā bez problēmām un bez noguruma nobraucot ap 600 kilometru (izcili ceļi!), mēs aplūkojām visu, ko sirds kāroja.
Par mūsu saimnieku – Valēriju – jāpastāsta īpaši. Viņš pirms dažiem gadiem kopā ar sievu aizbrauca no Latvijas, nopirka mājiņu lauku apvidū, uzcēla angāru, kurā remontē automobiļus, un tagad, tekoši buldurēdams franču valodā, risina ikdienas problēmas kopā ar vietējiem fermeriem. Viņš ir krievs, un viņu nevilina atgriešanās Latvijā, jo Francijā viņam ir pašam savs bizness, labi iekopta māja un burvīgs klimats. Arī par «bēgļu» problēmu viņš necepas: «Lai tikai te kāds pamēģina bāzties, dabūs kārtīgi,» Valērijs ir vienisprātis ar zemniekiem, kam mājās ir pa kādam stroķim – ja nu gadījumā kas... «Šeit visi strādā, turklāt smagi strādā, bet tādi «bēgļi» ir pirmā numura sliņķi,» viņš piebilst. Valērijs ar krieviem raksturīgo viesmīlību izrāda savu māju, izgulda ciemiņus, paēdina un apmīļo viņus... Valērijs, visbiežāk mājās tomēr būdams viens, jo sievai palicis bizness Latvijā, ir pat mums pateicīgs par to, ka mazliet izkrāsojam viņa vientulīgo ikdienu un ierādām, cik vienkārši ir pagatavojama grilēta gaļa. Tomātus noplūcam turpat dārzā – tie tur aug lekni kā daždien nezāles, kuras neviens un nekad nemēslo.
«No rīta aizbrauksim pēc zemenēm, tepat blakus ir lauks,» Valērijs saka, un mēs jau nojaušam svaigu zemeņu smaržu. Ir septembra beigas, un tā, šķiet, ir jau trešā raža. Gaidīdama rītdienu, es noplūcu tumši violetu vīģi, un tā sulīgi sadalās, atverot bezgalīgu garšu Visumu...
Sievišķīgā un vīrišķīgā pils
Luāras ielejā viduslaikos celtās pilis bija ne tikai augstdzimušo un viņu favorītu rezidences, bet arī pilsētu centrālās ēkas, turklāt Simtgadu kara laikā Luāras ieleja bija frontes līnija, tālab daudzas pilis pārveidoja par cietokšņiem. Pēc kara pilis atkal pārtapa aristokrātijas atpūtas namos. Šobrīd publiski pieejamas ir aptuveni 100 pilis, bet vienā dienā nav iespējams aplūkot vairāk par trim pilīm: kaut arī tās ir dažādas, skatītāja prāts un emocijas ātri vien notrulinās, pakļaujoties vēstures un estētikas baudām. Taču vairākas pilis ir šīs baudas vērtas.
Tā, piemēram, Šenonso pils (Château de Chenonceau). Iespējams, tā ir pirmā īstā renesanses celtne Francijā. Šķiet, tā ir vissievišķīgākā un romantiskākā pils, būvēta uz Šēras upes. Tur kādreiz mitusi slavenā Katrīna de Mediči, kura to ieguva, ar viltību izēdot no šīs pils vairākas citas dižciltīgas kundzes. Viņas vārds ir saistīts arī ar 1572. gada 24. augusta asiņainajiem notikumiem: tieši pēc Katrīnas Mediči pavēles bēdīgi slavenajā Bērtuļa naktī tika apkauti tūkstošiem hugenotu.
Un tā 400 gadu laikā šajā pilī valdījušas sešas ietekmīgas dāmas. Šobrīd pils ir privātīpašums, apkārtne tiek rūpīgi kopta, izteiksmīgais dārzs ir izsmalcinātības paraugs, platānu aleja atgādina par tiem, kas te kādreiz karietēs braukāja turp un atpakaļ...
Pils ir ļoti mājīga. Ikvienā telpā ir svaigi ziedi, virtuvē uz galda – svaigi dārzeņi un augļi. Kamīnos kuras uguns. Franču revolūcijas laikā šo pili neizpostīja, jo tā bija vienīgā Šēras upes pāreja. Savulaik pils bijusi pat nokrāsota melnā krāsā, jo viena no tās saimniecēm – Lotringas Luīze – sēroja par karā nogalināto vīru. Pils slavena arī ar saviem ciemiņiem: tur viesojās franču publicists Mirabo, filozofi Voltērs un Ruso, rakstniece Žorža Sanda.
Savukārt Šamboras pils (Château de Chambord) itin nemaz nebija paredzēta sievietēm. Tā jau sākotnēji tika celta kā medību pils, viena no varenākajām Luāras ielejas pilīm: tā celta izpriecām un medībām karalim Fransuā I, kurš Francijas karaļa troni ieguva 21 gada vecumā. Acīmredzot karalim citi darbi bija svarīgāki, un viņš, valdot 32 gadus, pilī nodzīvoja tikai 42 dienas. Jaunais karalis šo pili bija iecerējis veidot kā savu rotaļlietu: viņš, piemēram, vēlējās mainīt upes tecēšanas virzienu – lai tā plūstu garām pilij, lai upe būtu kuģojama un lai pils spoguļotos ūdenī. Šamboras pils ir lielākā Eiropas pils ar 365 skursteņiem, 440 istabām, kur izmitināt 2000 viesus. Pils galvenais apskates objekts ir milzīgās kāpnes, pa kuru vītņveida dubultajiem akmens pakāpieniem var iet cilvēki abos virzienos, cits citu nepamanot.
Salīdzinot ar sievišķīgi romantisko Šenonso pili, Šamboro pils apkārtnē nav daiļdārzu, viss ir iekārtots askētiski. Toties ir milzīgi medību apgabali – lielāki nekā Parīzes teritorija. Šajos apgabalos vēl šobaltdien notiek vērienīgas medības.
Ko Radītājs grib pateikt?
Lurda ir neliela pilsētiņa Pireneju pakājē. Tā arī būtu palikusi vien kā jauks miestiņš ar senu pili centrā, taču 1858. gadā vietējā amatnieka meitai – četrpadsmitgadīgajai Bernadetai Subiru – parādījās Dievmāte. Turpmākajos gados Dievmāte Lurdā esot parādījusies vēl 18 reizes. Tāds stāsts ir atrodams Romas katoļu baznīcas avotos. Bet ne tikai parādīšanās ir brīnums: Lurdas vārds ir cieši saistīts ar neticamas dziedināšanas gadījumiem. Izrādās, vairāk nekā pusotra gadsimta laikā ir dziedināti vairāk nekā 6000 cilvēku. Divus tūkstošus šādu brīnumainu gadījumu esot atzinuši mediķi, savukārt tikai 67 gadījumus – baznīca. Kopš 1882. gada Lurdā regulāri sanāk īpašs ārstu konsīlijs, lai sniegtu atzinumu par katru šādu gadījumu.
Patiešām, staigājot pa Lurdas katedrāles milzīgo laukumu, acīs krīt ievērojamais daudzums dažādu sirdzēju. Sevišķi daudz ir cilvēku ar īpašām vajadzībām, kurus ratiņos pārvieto gan viņu tuvinieki, gan mūķenes. Brīnumaino izdziedināšanās gadījumu tiešām esot daudz. Iespējams, ka šāds fenomens ir izveidojies spēcīgas pozitīvās enerģijas iespaidā, vairāk nekā 150 gadu laikā šeit pret debesīm raidot lūgšanas un Dievvārdus. Apmeklēt Lurdas katedrāli, paņemt līdzi uz mājām svētīto avota ūdeni – tas ir liels pārdzīvojums, un tādam tam ir jāpaliek. Ik gadu uz Lurdu svētceļojumos dodas simtiem tūkstošu cilvēku.
Taču svētuma un bijības izjūtas krasi pārtrauc ārprātīgā komercializācija, kas valda burtiski trīs soļus aiz katedrāles vārtiem. Vairākas garas ielas, kas dažādos virzienos stiepjas no katedrāles dārza, ir pieblīvētas ar suvenīru tirgotavām, kur populārākās mantiņas ir plastmasas pudelītes Dievmātes izskatā – lai tur ielietu svēto ūdeni; kuloni, statuetes, šallītes, krekliņi – viss ar Dievmāti; «zelta» ķēdītes, kuras pārdod uz metriem; brošūras, somiņas, bildītes, brilles, rotaslietas... Starp citu, hoteļu skaita ziņā Lurda ieņem otro vietu aiz Parīzes. Merkantilisms un apsviedīgums, veģetējot uz ticīgo (un arī neticīgo) mantiskajām interesēm, krāšņi zeļ arī svētajā Lurdā.
Interesanti, ka tieši pagājušajā gadsimtā Dievmāte ir parādījusies daudz vairāk reižu nekā visos pārējos gadsimtos kopā. Varbūt viņai ir kāda svarīga informācija, ko ar viņas starpniecību mums vēlas nodot Radītājs?