TŪRISMS: Sanktpēterburgu - pilsēta ar lielu vērienu, ambīcijām un mērogu

PĒTERHOFA (tulkojumā no vācu valodas – Pētera pils) ir daudzu tūrisma ceļvežu galvenā zīme. Iecerēta jau 18. gadsimta sākumā, bet atklāta vien 1723. gadā. Vērienīgais ansamblis Otrā pasaules kara laikā tikpat kā pilnībā izpostīts, nu iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Pils priekšpusē – lielā trīspakāpju kaskāde, ko veido 37 apzeltītas bronzas skulptūras, 64 strūklakas, 142 ūdensstrūklakas. © Līga RUŠENIECE

Ir slikti, ja iespēju nav, ir sarežģīti, ja iespēju klāsts ir milzīgs. Tikai divi vakari un viena diena Sanktpēterburgā, kurā vispār nekad nav būts, ir, teikšu godīgi, pārbaudījums ar ceļošanas bacili apveltītam cilvēkam.

Pirms došanās uz Sanktpēterburgu, apvaicājos draugiem un paziņām, ko noteikti vajag redzēt, kur pabūt, lai mājupceļā būtu sajūta, iespējams, maldīga, ka vismaz «aiz astes» esi noķēris šo pilsētu, sajutis tās garšu. Ieteikumu spektrs bija plašs - no pastaigām pa Ņevas prospektu, Ermitāžas apmeklējuma līdz braucienam ar kuģīti pa pilsētas kanāliem, un vēl daži obligātie objekti. Loģiski, ka viena diena ir pārāk kompakts lielums tik plašam obligātajam minimumam, ir jāizvēlas un jāpaļaujas, ka galvenajai izvēlei apkārt aplips vērtīgas nejaušības. Ņemot vērā galveno argumentu - ierobežoto laiku - atsijāju ieteikumus - kuģītis aizņems pārāk daudz laika, Ermitāžas jeb pasaulē viena no slavenākajiem muzejiem kolekcija ir tik plaša, ka, nostāvot pāris stundas rindā, lai vispār tajā tiktu iekšā, varu tikai sevi satracināt, saprotot, ka neko daudz apskatīt nevarēšu. Atmetot vienu versiju pēc otras, nonāku pie Pēterhofas. Jā, atrodas ārpus pilsētas, tomēr ir ērti sasniedzama ar sabiedrisko transportu, turklāt šo milzīgo ansambli, lai arī saspringti, tomēr var apskatīt vienas dienas laikā.

Apvaicājoties viesnīcā par ērtāko aizkļūšanu, uzzinu, ka nu jau dažus gadus turp iespējams doties ar kuģīti, tas nozīmē, ka būs kaut neliela iespēja uzmest aci pilsētai no kanālu puses, turklāt tas ir arī veids, kā Pēterhofā ierasties, ja tā var teikt, šī ansambļa idejas autora Pētera I stilā, proti, no ūdens puses. Leģenda vēsta, ka Krievijas imperators Pēteris I jau 18. gadsimta sākumā esot vēlējies sev krāšņu vasaras rezidenci, kas skaistumā un vērienā neatpaliktu no franču Versaļas, ko gan tolaik viņš nemaz nebija redzējis. Imperators Versaļu apmeklēja vien 1717. gadā, kad Pēterhofā darbi ritēja jau pilnā sparā. Tā kā Pēteris I tolaik regulāri pārvietojies maršrutā Pēterburga (tolaik tika aktīvi celta) - Kronštate, ar kuru notika līdzīgi, turklāt turp līdz pat 1983. gadam varēja nokļūt tikai pa ūdensceļu, valdnieks vēlējies sev ierīkot atpūtas vietu kaut kur pa vidu. Ir versija, ka gala lēmumu Pēteris I pieņēmis pēc uzvaras pār zviedriem 1709. gadā, vēloties uzbūvēt «diženākā monarha» cienīgu pili.

Kuģītis no Ermitāžas līdz Pēterhovai aizgādā apmēram pusstundas laikā, turklāt šī pakalpojuma cena atšķirībā no muzejiem visiem ir vienāda - vienalga, vai esi vietējais vai ārzemnieks, jāšķiras no apmēram desmit eiro. Apmēram tikpat ārzemniekiem maksā ieeja Pēterhofas pils ansamblī (vietējiem - uz pusi lētāk), bet ar to maksāšana nebeidzas, jo par šo summu ir ļauts apmeklēt, protams, ļoti skaisto apakšējo parku ar neskaitāmajām brīnišķīgajām strūklakām. Var tikai sajūsmināties par 18. gadsimta sākuma inženiertehniskajiem prātiem, kas vietā, kura atrodas virs jūras līmeņa, spējuši panākt strūklaku funkcionēšanu, ūdens padevi nodrošinot tikai ar pašteces palīdzību no 22 kilometrus attālajiem Ropšas pakalnu pazemes avotiem. Iespaidīgi. Protams, imperators dara, kā grib, dažādi loģiski ierobežojumi nav pat apsvēršanas vērti... Starp citu, tiek apgalvots, ka strūklaku funkcionēšanā joprojām netiek izmantotas nekādas elektriskas ierīces. Der zināt, ka vēlme apmeklēt apakšējā parka teritorijā esošās celtnes, arī šī kompleksa pašu pirmo celtni Monplezīrs, kas Pēterim I ir bijusi mīļa arī pēc tam, kad tika uzcelta centrālā pils, ir finansiāli jāpamato, pretējā gadījumā to apskate iespējama tikai no ārpuses. Tātad visa kompleksa rūpīga apskate prasīs ne tikai laiku, bet arī apmēram pussimts eiro. Arī par ansambļa galvenās ēkas apskati jāmaksā atsevišķi. Iespējams, ka šāda politika ir attaisnojama, jo tās ir sava veida bremzes tik daudzajiem tūristu tūkstošiem, kas ik gadu apmeklē šo pili. Galu galā - parks un strūklakas sniedz pietiekami daudz vizuālas baudas, un milzīgās teritorijas apskate tā nogurdina, ka patiesībā pat šī ansambļa apguve vienas dienas laikā ir samērā dramatisks uzdevums, bet ne neiespējams. Un daudziem jau ar to pilnīgi pietiek, jo īpaši «profesionālajiem» tūristiem, kas sāk un beidz ar Pēterhovas ansambļa lielās kaskādes apskati, galvenais - lai esi bildēs ar zeltā mirdzošajām skulptūrām un varenajām strūklakām fonā. Atceļš no Pēterhofas var būt tieši tāds pats kā turpceļš, proti, ar ātrgaitas kuģīti, tomēr var izvēlēties eksotiskāku veidu - ar vilcienu vai ar mikroautobusu, kas nepilnas stundas laikā aizgādā līdz tuvākajai metro stacijai, bet, ja vietējo kolorītu gribas noķert vēl lielākās devās, var izvēlēties autobusu.

Ir tiesa, ka pastaiga pa Ņevas prospektu arī pieskaitāma pie gandrīz vai obligātām pilsētas iepazīšanas sastāvdaļām. Ne tikai tāpēc, ka tā ir bauda acīm, jo tajā atrodas dažādos stilos būvētas celtnes, sākot no baroka un klasicisma līdz jūgendstilam. Arī tāpēc, ka šī ir tā vieta, kur tūristi sajaucas vienā murskulī ar vietējiem. Liela pilsēta, lieli mērogi (nodomāju, ka viens kvartāls Sanktpēterburgā varētu sevī ietvert apmēram trīs Rīgas izmēra kvartālus), liels vēriens, lielas ambīcijas. Galvaspilsēta. Sanktpēterburga. Uz Ņevas prospekta, jau atceļā uz viesnīcu, gandrīz garām paeju pusaudzim, kurš bikli piedāvā nopirkt tamborētus un adītus nieciņus, ko varētu arī apzīmēt par praktiskiem un sadzīvē lietojamiem suvenīriem. Viņam saujā ieberu sīknaudu, jo nākamajā rītā jādodas mājās. Tagad mazliet žēl, ka atteicos no piedāvājuma ko paņemt pretī, būtu vismaz kāda piemiņa no kaimiņvalsts kultūras galvaspilsētas. Citādi atceļā nācās secināt, ka vienīgais reālais, ko vedu mājās no Sanktpēterburgas, ir bronhīts...



Svarīgākais