TŪRISMS: Uz Bergāmo pēc skaistajiem skatiem

Līdzšinējā pieredze, apmeklējot Itāliju, mani iemācījusi, ka labāk lēti aizlidot uz kādu no tās pilsētām un pēc tam tālāk pavizināties ar ātrvilcienu, nevis maksāt bezjēdzīgi lielu naudu par aviobiļetēm, pirkt tās pusgadu iepriekš, pēc tam vismaz reizes piecas saskaņojot izmaiņas lidojuma laikos. Tāpēc dienu pēc tam, kad Amerikas prezidenta vēlēšanās negaidīti uzvarēja Tramps, bet Ryanair pavēstīja, ka no one trumps Ryanair fares (neviens nepārtrumpos Ryanair cenas), kritu kārdinājumā.

Transports

Tiesa gan, par solītajiem 9,99 eiro aviokompānija neko īsti kārdinošu pakaļ nemeta, bet aizlidot par nepilniem septiņdesmit eiro turp un atpakaļ uz Bergāmo vienam cilvēkam - šī cena joprojām izskatījās pievilcīga. Un tā aukstā un nemīlīgā februāra dienā (mīnus 13 dzīvoklī pie loga), izdrebinājušies ne pa jokam ceļā uz lidostu, pēc dažām stundām nolaidāmies Il Caravaggio International Airport (plus desmit, bet padzestrs vējš.) Internetā ir jau gana daudz rakstīts, kā šī lidosta esot viltus Milānas lidosta, un savā ziņā tā arī ir, bet nudien patiesībai neatbilst tas, ka «gribēji aizbraukt uz lielpilsētu, bet nolaidies mežā.» Bergāmo lidosta ir lielāka un arī ērtāka par Rīgas lidostu, tai ir pieklājīga taxfree zona un puslīdz saprotama drošības kontrole. Arī arhitektoniski celtne patīkami atšķiras no tādiem metāla šķūnīšiem kā Buvē (pie Parīzes) vai miskastīgās Lutonas (kaut kur «pie Londonas»). Uz Milānu, šo Itālijas visneitāliskāko pilsētu, no lidostas var braukt dažādi. Ir Ryanair transfērs, ko var pasūtīt lidmašīnā - 10 eiro -, un vēl arī citi autobusi - būs jābrauc vismaz stunda. Iespējams paņemt taksīti, tie strīpām vien dežurē pie lidostas. Cena ap 70 eiro (vismaz tā vēstīja tabuliņa, kas bija pakārta uz taksometra aizmugurējā sēdekļa), vai īrēt auto. Zinu cilvēkus, kas tā dara, bet negribēju atpūtas braucienā piestrādāt pats sev par šoferi, tāpēc izvēlējos taksīti un par desmit nieka eiro (!) aizbraucu uz viesnīcu Bergāmo centrā. Starp citu, no turienes Milānā nokļūt ir vēl lētāk. Uz Milānas centrālo dzelzceļa staciju jūs aizgādās reģionālais vilciens nepilnas stundas laikā par 5,5 eiro. Biļetes ērti nopērkamas automātā, bet tās obligāti jānokompostrē kastītēs, kas ir gan stacijā, gan uz peroniem, lai nebūtu jāmaksā sods. Vilcieni iet reizi stundā, der tikai mīļā miera labad uzjautāt, kurš ir īstais, jo, pērkot biļeti automātā, nav redzams tā galamērķis. Milānas gadījumā nav problēmu, Milano Centrale ir gala stacija.

Atzīšos, ka Milāna šoreiz mani īpaši neinteresēja, vienīgi tik, cik no Milano Centrale atiet ātrvilciens līnijā uz Romu un Neapoli. Mani plāni šajā reizē bija diezgan lieli - Florence, Fiesole, Piza, bet, ticiet uz vārda, lai jauki pavadītu dažas dienas Itālijā, ar vienu pašu Bergāmo varētu būt pilnīgi pietiekami, īpaši ja esat viduslaiku arhitektūras un gaisotnes fans.

Lejas pilsēta

Gluži tāpat kā Līgatne ir gan augšā, gan lejā, arī Bergāmo centru veido divas daļas. Città alta jeb augšējā pilsēta ir vēsturiskais centrs, augstu kalnā izvietota mūsdienās ekskluzīva viduslaiku apbūve ar cietokšņa mūra sienām. Città bassa - lejas pilsēta - viss, kas nav sagājis senajos mūros un kalnā. Sākumā dzīvojām tieši te, lejas pilsētā, netālu no stacijas. Ļoti ērta, mājīga vieta ar fantastiski lētu (nesezona) un lielisku viesnīcu, plaša istaba, milzīga vannasistaba, perfektas brokastis (tas viss ap 50 eiro kopā ar pilsētas nodokli!). Ja esat atbraukuši uz Bergāmo un gribat pavadīt te pāris dienas, noteikti vērts izstaigāt centrālo daļu abās pusēs ap galveno orientieri - lielo ielu, kas trīsreiz maina savu nosaukumu: viale Vittorio Emanuele II, via Roma un viale Papa Giovanni XXIII un no Bergāmo dzelzceļa stacijas virzās pretim kalnā esošajai pilsētas daļai. Te noteikti ir ko apskatīt un iepirkties, jo pilsēta ir skaista un tās tēvi padomājuši par uz šejieni braucošo tūristu ērtībām. Galu galā Bergāmo ir vieta, no kuras kalnu slēpošanas fani dodas uz slēpošanas trasēm. Turklāt, runājot par šo pilsētas daļu, viss sasniedzams vieglas pastaigas rezultātā, ko vis nevar apgalvot par kalnu.

Pilsētā redzams, ka tā ir sena, bagāta un, kaut reizi pa reizei iekarota vai iekļauta kādas citas karaļvalsts sastāvā, lepnumu nav zaudējusi. Deviņdesmitajos gados uz šejieni vajadzēja vest mūsu politiķus, kas kaut ko murmulēja par Latviju kā Baltijas Šveici, lai paskatās - Bergāmo centrā lepnu banku ēku netrūkst. Gājēju ieliņa Via XX settembre ir to ceļinieku sapnis, kam patīk iepirkties, bet kas nespēj paciest lielo Eiropas megapoļu tirdzniecības ielu mūžīgo skudru pūzni un ļaužu drūzmas. Veikali te ir dažādi, gan dārgie zīmoli, gan demokrātiskas vietas ar cenām un kvalitāti, kuras labprāt gribētu redzēt arī Latvijas veikalos. Protams, februāris nav sezona. Cilvēku maz, gan jau pļaujas laikā pūlis te ir krietni lielāks. Kā nesezonas trūkums Itālijā jāatzīmē tas, ka slēgta ir daļa restorāniņu un kafejnīcu. Šis fakts jārespektē, un laikus jānopēta potenciālās pusdienu un vakariņu vietas. Plusi: nav drūzmas, nav rindu, nav karsts. Netrūkst muzeju, netrūkst teātru - šī ir Gaetāno Doniceti pilsēta. Ja meklējat kulturālas izklaides, atliek vien tikt galā ar visumā plānprātīgajām itāļu interneta vietnēm, mēģinot tajās iegādāties biļetes.

Vecpilsēta kalnā

Kad Città bassa iekarota, laiks kāpt kalnā uz Città alta. Turp ved funikulers. Protams, var mēģināt uzkāpt, bet labāk jau nu pažēlojiet kājas - gan saimniecībā noderēs. Funikulera pietura atrodas, ejot pa viale Vittorio Emanuele II no stacijas puses, tur, kur šī taisnā iela sāk pēkšņi līkumot pa labi, gabaliņu uz priekšu, kreisajā pusē blakus mazai tabakas bodīteikafejnīciņai. Biļetes var nopirkt automātā, kas mēdz salūzt un aprīt naudu, vai jau pieminētajā kafejnīcā pie bāra letes (brauciens vienā virzienā - 2,60 eiro, bet drošības labad uzreiz paņemiet biļeti atceļam). Pats brauciens ir īss, funikulers diezgan nekāds, bet izejot no tā un pagriežoties pa kreisi, jūs nonākat pasaku valstībā. Šeit patiesībā vislabāk izmantot gatavās tūristu kartes, kurās visi objekti ir skaisti sanumurēti, un virzīties saskaņā ar tajās norādītajiem maršrutiem. Noteikti apaujiet sportiskus apavus. Ielas ir bruģētas, līkumainas, bieži ved augšup vai lejup, tāpēc jārēķinās ne vien ar garantēti skaistiem skatiem, bet arī ar pamatīgu fizkultūru.

Città alta atrodas vairāki muzeji, kuri noteikti ir apmeklēšanas vērti, ja vien esat draugos ar Itālijas muzeju tradicionālajām vērtībām: reliģiskajiem sižetiem gleznās un arheoloģiskiem retumiem. Te augšā atrodams arī slavenais Teatro Sociale, viens no skaistākajiem Itālijas teātriem, kas pēc rekonstrukcijas nu jau kādus gadus atdzimis senajā godībā. Città alta ir ļoti skaistas baznīcas. Mana favorīte noteikti ir ne bez brīvmūrnieku palīdzības celtā ārēji necilā Santa Maria Maggiore (visi ārsienu gleznojumi laika gaitā, visticamāk, nobiruši, atklājot vienkāršas akmens sienas). Tas ir skaistums, no kura, ienākot šajā dievnamā, aizraujas elpa. Fantastiski gobelēni, izcili gleznojumi, detaļas, senatnes un, pats galvenais, īsta dievnama sajūta. Ēka noteikti celta kādā enerģētiski stiprā krustpunktā, te, starp citu, atdusas dižais Gaetāno Doniceti. Ejiet, skatieties, kamēr vēl kāds nav sadomājis to restaurēt, kas itāļu versijā mēdz izvērsties par dīvainu eiroremontu. Turpat blakus atrodas nelielā, bet smalkā cappella Colleoni un majestātiskais Bergāmo doms. Krietni jaunāks, krietni greznāks, tas savā ziņā atgādina elegantos Romas dievnamus ap Navonas laukumu. Ja tam visam pievieno lielisko piazza Vecchia un piazza Duomo, viduslaiku arhitektūras fani Bergāmo iemīlēsies uz mūžīgiem laikiem, jo būtībā šī tiešām ir skaisto skatu paradīze, kas vakara stundās aplūkojama jau pieminētā Doniceti kunga opermūzikas pavadījumā - to te mēdz atskaņot skaļruņos. Noteikti ir vērts arī, pilsētai satumstot, uzmest aci lieliskajam skatam, kas no kalna paveras uz lejas Bergāmo. Te augšā iepirkšanās cienītājiem arī nav iemesla sērot, vecpilsētā veikaliņu netrūkst, sākot no Ķīnā ražotiem itāļu suvenīriem, beidzot ar dažu labu zīmolu veikalu.

Itālijas brauciena beigu daļā nodzīvojām Città alta divas dienas, īrējot tur itāļu versijas bed & breakfast. Padzīvot gadsimtiem senā ēkā, ar gleznainu iekšpagalmu, kāpt augšup lejup pa no akmens bluķiem veidotām kāpnēm izrādījās ļoti patīkams piedzīvojums. Arī cena bija zem 70 eiro. Jārēķinās vien ar to, ka Città alta pavisam noteikti nebūs vietas, kur atstāt īrēto auto. Ieliņas te ir tik šauras, ka varēja vien apbrīnot vietējos iedzīvotājus, kas pa tām pamanījās izmanevrēt ar saviem braucamajiem. Krodziņu kalnā ir krietni vairāk nekā lejas Bergāmo. Par tiem var teikt, visu cieņu - ēdienu ziņā garlaicīgākais variants ir paņemt picu. Cenas uz lielo Itālijas pilsētu fona bija ļoti demokrātiskas: pastas, gnocchi, picas maksā 7 līdz 10 eiro, antipasta un dažādi salāti ap 14 eiro, otrie gaļas un zivju ēdieni sākas no 12 eiro, tomēr, runājot par tiem, kaut kas jēdzīgāks būs tuvāk 20 eiro, jo jārēķinās, ka itāļu versijā nāksies piepirkt piedevas - kartupeļus vai zaļumus (ap 5 eiro). Par vīniem galvu lauzīt nav vērts - palūdziet vino casa frisante. Tas ir tāds viegls, vēss un dzirkstīgs Procecco, itāļu šampanieša jaunākais brālis, pēc kura nobaudīšanas noteikti uzlabosies oma, bet nereibs galva. Proseccini - tā to mīlīgi nosauca kāda oficiante. Litrs šī dzēriena, atnests norasojušā karafē, Bergāmo nemaksās vairāk par desmit eiro. Atšķirībā no lejas Bergāmo kalnā ir atrodamas arī turku un meksikāņu ēstuves, tās, protams, ir lētākas. Vēl jāņem vērā Bergāmo taksometru īpatnība - ja tas ir izsaukts, tad par izsaukumu brauciena beigās jāmaksā desmit eiro - atceļš uz lidostu, neliela centra korķīša izrotāts, izmaksāja 25 eiro.

Šoreiz apzināti pieminēju visas iespējamās cenas, ko atceros, jo pēc lasītāju uzdotajiem jautājumiem, tā vien šķiet, rakstus Neatkarīgajā aizvien vairāk lasa reāli ceļotgribētāji, kas rēķina savus budžetus un negrib mētāt naudu vējā. Saskaitot izdevumus, man iznāca, ka divu cilvēku budžets lidojumam turp un atpakaļ ar viesnīcu divām naktīm, protams, laikus visu rezervējot, iekļaujas trīssimt eiro. Tam, protams, jāpievieno transports, funikulers, ēdiens, kultūras vajadzības un vēlme iepirkties. Kad šo sāk salīdzināt ar izslavētajiem latviešu lauku tūrisma vīkendu piedāvājumiem, nākas secināt, ka reizēm gandrīz vai lētāk iznāk aizbraukt uz Itāliju, nevis kādu uz viesu namu pie ezera.