TŪRISMS: Pāri slūžām. Cita Stokholma

VECĀKAIS laukums pilsētā ar ļoti skaistām, 15.–17. gadsimtā celtām ēkām, kurās šobrīd atrodas mazas kafejnīcas un veikaliņi. Laukuma centrā – pilsētas pumpis, no kura kādreiz tecēja avota ūdens, bet tagad – krāna ūdens, un kādreiz tik praktiskais objekts nu tiek izmantots kā strūklaka © Līga RUŠENIECE

Ja nu gadās dažas brīvas dienas un atpūtas ēdienkartē gribas kaut ko ierastu un labi zināmi, vienlaikus kaut ko neparastu, tad, iespējams, ir vērts izvēlēties braucienu ar prāmi uz Stokholmu. Tas ir gan ērts, gan finansiāli saprātīgs piedāvājums. «Pa Stokholmu nevar doties pa taisno, pa to ir jālīkumo,» saka gide, un, protams, viņai ir taisnība.

Pavasara rītā Stokholma ir drūma un pelēka, bet tas, ka saules nebūs un visa diena gaidāma vējaina, bija zināms jau Rīgā, tāpēc lēmums doties pilsētas apskatē, izmantojot autobusa ekskursiju, šķita vissaprātīgākais lēmums. Viena lieta ir ceļvežos lasāmais, cita lieta - vietējā stāstītais. Un ne tikai laika apstākļi bija kā viens no svarīgākajiem argumentiem, bet arī tas, ka nepilna diena pilsētā, kas izvietojusies uz 14 arhipelāgu salām, piedāvā gana daudz, lai radītu grūtības izvēlēties. Negribas sarežģīt, brīvdienas taču.

Brauciens pa pilsētu sākas no ostas, kur piestāj prāmis no Rīgas, un kas atvērta tikai šī gada sākumā, vecā atrodas apmēram 15 minūšu gājiena attālumā, un tas ir būtiski tiem, kas ceļojumus uz Stokholmu izmanto iepirkšanās kārei - tālu nav, bet atceļā var nokavēt. Runā, ka vecā osta tiks pielāgota kruīzu kuģiem, kas šai pilsētā ir vairāk nekā vērā ņemams biznesa segments.

Pirmais līkums tiek izmests pa tā saukto diplomātu pilsētiņu jeb ļoti kompaktu rajonu, kura ēkas celtas 1910.-1911. gadā, projektējuši tā laika labākie arhitekti. Nevar nepamanīt, ka tur koncentrējas nopietni šīs pasaules spēlētāji - skaistas villas, augsti žogi, kameras uz visiem stabiem... ASV, Turcijas, Lielbritānijas vēstniecības...

Otrais līkums pa tā saukto zvēru salu, kas savu nosaukumu ieguvusi no karaliskās ģimenes pirms daudziem gadsimtiem īstenotās iekāres - dzīvesvietas tuvumā ierīkot medību zonu. Zvēru šajā salā vairs nav, toties ir daudz tūristu, jo te ir izvietoti ļoti daudzi muzeji. Protams, bērniem viens no svarīgākajiem ir Astridas Lindgrēnes muzejs, bet tikpat interesants ir blakus esošais Vāsas muzejs. Muzeja vienīgais eksponāts - karaliskais karakuģis Vāsa, kas apgāzās Stokholmas ostā 1628. gada 10. augustā, kad bija nobraucis tikai 1300 metrus, rāmā laikā. «Latvieši arī iesaistīti šajā stāstā.

1623. gadā, kad karalis Gustavs Ādolfs II brauca Rīgu iekarot, pie Kolkas raga vētras laikā nogrima 10 no viņa 25 buriniekiem, tika pasūtīti jauni. Pēc kāda laika Rīga un Vidzeme, visa tagadējā Igaunija nonāca zem zviedriem, Zviedrija kļuva par lielvaru, un, protams, viņiem to vajadzēja reklamēt visā pasaulē, tas tika darīts ar buriniekiem. Uztaisīja pasaulē lielāko, skaistāko un varenāko burinieku, un tik varens kuģis nogrima visu acu priekšā par kaunu zviedriem... Protams, tagad tas pārvērsts triumfā - uztaisot muzeju, kas ir viens no apmeklētākajiem visā valstī,» saka gide Vita Viktorsone. Turpat blakus atrodas Modernās vēstures muzejs, kurā tiek stāstīts par vēsturi no karaļa Vāsas valdīšanas sākuma, tas ir - no 16. gadsimta sākuma. Jo tiek uzskatīts, ka tieši viņš modernizēja Zviedriju. Bioloģijas muzejs, Spirta jeb vodkas muzejs, Ūdens muzejs, karuseļi... Muzeji stājas rindā, turpat arī grupas ABBA muzejs, aprīļa beigās būs arī vikingu muzejs. Nudien, par izdomas trūkumu muzeju veidotāji nevar sūdzēties, arī dislokācijas vieta lieliska - ja reiz tūristi atnāk, tad ieiet arī tādā muzejā, par kuru iepriekš pat nav zinājuši. Starp citu, viens no apmeklētākajiem muzejiem tomēr ir Skansens jeb brīvdabas muzejs - pirmais pasaulē, dibināts 1891. gadā, pēc tā parauga veidots arī mūsu Brīvdabas muzejs, kas var lepoties ar numur divi godu. Tagad zviedri priecīgi, ka pirms gandrīz gadsimta atradās kāds uzņēmīgs skolotājs ar noslieci uz kolekcionēšanu, kuram bija arī lielas pārliecināšanas spējas - viņam izdevās pilsētas varas vīriem iestāstīt, ka tieši viņa kolekcija ir īpaša muzeja vērta. Un labi, ka tā, jo tieši tajā laikā cilvēki no laukiem masveidā pārcēlās uz pilsētu, pametot savu iedzīvi kā nevajadzīgu. Uz muzeju pārvestas apmēram 150 dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas.

Tiem, kas patiešām grib redzēt citu Stokholmu, ir jādodas uz Sēdermanlandi - pilsētas rajonu, kurā dzīvo apmēram desmitā daļa no 900 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju. Stokholma gan ir cieši saplūdusi ar piepilsētām, un tā ir lielā Stokholma ar piepilsētām - divi miljoni iedzīvotāju. Jaunākie dati šī gada janvārī apliecina, ka valstī šobrīd dzīvo 10 miljoni. Pa ceļam uz kādreiz nabadzīgu iedzīvotāju apdzīvoto salu, jāuzmet aci slūžām, kuras gan šobrīd tiek remontētas, un tas turpināsies vēl gadus 20. Vecās, kas celtas 1935. gadā, savu laiku nokalpojušas. Šī ir stratēģiski svarīga vieta pilsētai, kurā nav upju, bet ir ezers - nedaudz augstāks par jūras līmeni. Viens no slūžu galvenajiem uzdevumiem - savienot pilsētas centru ar pilsētas lielāko salu.

Sēdermanlande ir bijis nabadzīgo rajons, tieši uz salas radās pirmās fabrikas un manufaktūras, vēl pagājušā gadsimta 60. gados tur galvenokārt bija komunālie dzīvokļi, labierīcības - gaiteņa galā. «Tad pie varas nāca sociāldemokrātu partija, notika milzīgas sociālas pārmaiņas, cēla «tautas māju», bija nopietns nodokļu regulācijas laiks, kad zviedriem bija augstākie nodokļi pasaulē, kad bagātnieki muka no valsts, nabadzīgie dzīvoja uz pabalstiem. Vēl liela lieta - sāka strādāt sievietes, un tas daudz ko mainīja - ģimenē bija divas algas, varēja atļauties veļas mašīnas, putekļu sūcējus, un tas arī sākums līdztiesībai. Laiki mainījušies - nu jau jāmaksā arī par skatu, kas te paveras,» saka gide.

Sēdermanlande ir 28 metrus virs jūras līmeņa, laba vieta pastaigām, ar daudziem skatu laukumiem un skaistu panorāmu uz visu pilsētu. Visstokholmiskāka pilsētas daļa, bet nav daudz tūristu. Pilsētas raksturs visvairāk atklājas šeit, te dzīvo visparastākie pilsētnieki, mūsdienās pilsētu centri izlīdzinās, pielāgojas tūristiem.

Šeit daudznacionālisms manifestējas labā nozīmē - šeit ir pilsētā vislielākā kafejnīcu, krogu un ēstuvju koncentrācija. Suši, kebabi, indiešu, itāļu ēstuves.... Pēdējā laikā topā ir vjetnamiešu ēdieni. Te atklāta pirmā mošeja pilsētā. Nav lielo ķēžu veikalu, ir mazie īpašnieku veikaliņi, ir kleitu bibliotēka.

To, ka zviedri māk daudz ko pārvērst naudā, neviļus apliecina arī tas, ka tieši par šo rajonu izdotas īpašas kartes - pa grupas ABBA vietām, pa grāmatas Millenium notikumu vietām. Tieši šajā rajonā savulaik mituši grupas mūziķi, te dzīvojis arī Stīgs Lāršons, te uzrakstījis savu triloģiju, iesniedzis publicēšanai, bet pats nav sagaidījis triloģijas panākumus. «Šobrīd daudzi raksta grāmatas, īpaši sievietes, viņām ir visasiņainākie romāni,» zina teikt gide.



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.