TŪRISMS: Roda ārpus ceļvežiem

CIETOKŠŅI. Viduslaiku bruņinieku ordeņa rosība jūtama daudzviet Rodā. Kādu no senajām militārās godības paliekām der apskatīt. Velciet kājās piemērotus apavus un ekskursijai izvēlieties rīta pusi © Arno Jundze

Tas, kas mani pievelk un vilina Rodas salā, ir īpatnais salikums, ko veido dažādu laikmetu un pat civilizāciju elpa: antīkā pasaule, islāma periods, Svētā Jāņa bruņinieku ordenis, grieķi, turki, ebreji. Par šo salu esmu ar mieru uzrakstīt romānu. Šoreiz atšķirībā no 7. augusta raksta Neatkarīgajā par to, kā no Rodas nokļūt arhipelāga mazajās salās, pastāstīšu par dažām lietām, par kurām neesmu rakstījis ne es, ne mani kolēģi.

Mieru meklējot

Tāpat kā mazajās Dodekanesas arhipelāga salās, kurās ir unikāla iespēja saskarties ar pirmatnējo vientulību, kas evaņģēlistam Jānim Patmā lika piedzīvot vienu no biedējošākiem tekstiem pasaules vēsturē - apokaliptisko Atklāsmes grāmatu, ar ko noslēdzas Jaunā Derība, arī Rodas salas centrā kalnos netrūkst lielās pirmvientulības. Lai to izbaudītu, iesaku nomāt auto. Nomas punktā jums iedos karti, navigāciju ārpus centra labāk nelietot, tā ne vienmēr atšķir vienvirziena ceļus un ved tur, kur nemaz negribat nonākt.

Sala ir it kā salikta no divām daļām. Tās augšdaļa - ar ostu un salas galvaspilsētu - ir apdzīvotu vietu konglomerāts. Robežas starp pilsētām un ciemiem saplūdušas kā bijušajos Jūrmalas zvejniekciemos. Braucot ar auto, par tām liecina vien baznīcas un veikalu puduri. Šāda teritorija no Rodas ostas turpinās apmēram 20 kilometru līdz lidostai. Vidusjūras krastā pat tālāk. Galvenā iela, kas savieno lidostu ar centru pa Egejas jūras krastu, ir tikpat šaura kā Kaļķu iela Vecrīgā, bet satiksme kā laikos, kad pa to kursēja trolejbuss. Braukšanas ātrums ap 40 km stundā tomēr ir labs, lai varētu visu apskatīt un izdomāt, kur piestāt.

Salas nosacītā vidus un lejasdaļa ir kalnaini tukšumi, ko šķērso ceļi, kas ved uz mazajiem ciemiem. Nebūt nav tā, ka skaistākie meklējami jūras krastā - jā, varbūt Egejas jūras pusē tā ir, bet Vidusjūras krasts kopumā ir diezgan vienmuļš. To raksturo viesnīcas, spa centri un privātas vasarnīcas. Ir vērts braukt pa ceļiem, kas apzīmēti ar uzrakstu angļu valodā Wine road (Vīna ceļi). Kalnu ciemi Rodā ir skaisti, un daba starp tiem neaprakstāma savā majestātiskumā. No ceļa serpentīniem baidīties nevajag, vienkārši ir jābrauc lēnām pa savu ceļa pusi un jāuzmanās no kalnu kazām. Rodas briežus dzīvē redzējis neesmu, kaut uzraksti Deer on road par tiem brīdina, praksē jāuzmanās no kalnu kazām. Bārdainās ragaines mēdz būt diezgan pastulbas, īpaši mazie kazlēni. Tiem, kas brauc pirmoreiz, iesaku nebrīnīties, ja auto sāk dīvaini grabēt, tā, it kā tā benzīnbākā kāds sijātu smalkus oļus. Kad izslēgsiet dzinēju, graboņa turpināsies - cikādes karstajā sezonā ir tik skaļas, ka to radītais troksnis ārpus apdzīvotajām vietām var šķist pat apdullinošs.

Arno Jundze

Ko var iegūt, dodoties Rodas kalnos? Pirmkārt, jau izbaudīt fantastiskas ainavas un gleznainus ceļus, nebrienot pa klintīm un akmeņiem, kas ir tik karsti, ka uz tiem mierīgi var cept olas. Ērts auto salons un kondicionieris atvieglo ceļinieku dzīvi. Otrkārt, tie ir īpatnie un košās krāsās izkrāsotie ciemi, kas ir ne vien jāredz, bet arī jāizstaigā. Restorāniņi tajos mēdz būt lētāki, ēdiens tuvāks grieķu tradīcijām. Šos ciemus raksturo olīveļļas rūpnīciņas, nelieli muzeji, vīna darītavas… Te var sākties visdažādākie piedzīvojumi, ja vien kaut cik protat angļu valodu. Derēs arī krievu, bet attieksme pret to var būt visāda. Trešā lieta, kas Rodā ir ik uz stūra, - nelielie klosteri. Ja neesat dedzīgs kristietis un jums nav plāna paklanīties konkrētam svētajam, vienalga der piestāt un izbaudīt.

Manā vārdadienā braucām pa ceļu, kurš vismaz teorētiski nomas auto kartē bija iezīmēts, tomēr, šķiet, piederēja tai ceļu grupai, kas no nomātāju viedokļa der vienīgi kvadricikliem. Salas vidus, ieleja starp klintīm, ērkšķi, mežrozītes, olīvkoki, kam droši vien ir vairāki simti gadu. Pāri ceļam nesteidzīgi aizlokās trekna čūska. Nonākam vietā, kur jāšķērso upīte, kas tek pāri asfaltam, jo tilta te vienkārši nav. Ūdens siltāks par karstu zupu, upe pilna visādām dzīvām radībām, bet asfalts ar sīkām aļģītēm apaudzis tik slidens, ka uz tā nevar nostāvēt. Izkāpjam no auto krustcelēs un baudām cikāžu orķestri. Zeme un akmeņi karsti, debesis zilas, visapkārt kalni un dabas smaržas. Apkārtnē nav ne mazāko cilvēku klātbūtnes pazīmju. Miera sajūta fantastiska! Braucam tālāk uz ciemu, kas kartē norādīts kā Asklipieio, bet ceļš pazūd, ir tikai kaut kādi akmeņaini cūku rakumi. Nolemjam riskēt, un, jā, izrādās, šī ir Asklipieio ciema tūrisma ceļvedī neaprakstītā sētas puse, cūku rakumi pēkšņi pārvēršas asfaltā, un esam pie viduslaiku pils drupām.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais