TŪRISMS. Černobiļa. Trīsdesmit gadu pēc katastrofas

Pērn jaunais, nostiprinātais jumts pār ceturto reaktoru tika pabeigts. Jaunā arka nu glabā sevī arī veco betona sarkofāgu, kurš pēdējos gados bija ieplaisājis un radījis radiācijas noplūdi. Jaunie radiācijas mērījumi uzrādīja ievērojamus uzlabojumus © Foto: GLEB GARANICH, Reuters

1986. gada 26. aprīlis. 01:23:44. Spēcīga eksplozija Černobiļas kodolreaktora ceturtajā blokā satricināja naksnīgās Ukrainas debesis. Tā bija lielākā tehnoloģiskā katastrofa cilvēces vēsturē.

No postījumiem, kas nodarīti Černobiļas reģionam, tas neatgūsies nekad, lai arī 31 gadu pēc avārijas radiācijas līmenis ir stabilizējies un nokrities no 10 000 mikrozīvertu (novērots eksplozijas naktī, un tādu letālu apstarojumu saņēmuši spēkstacijas darbinieki, nākamo nedēļu laikā nomirstot) līdz 0,003 mikrozīvertiem (vidējais radiācijas līmenis, ko saņem, pavadot dienu radioaktīvajā zonā vai, piemēram, lidojot ar lidmašīnu). Tā ka - ir patiešām droši apmeklēt šo vietu un pavadīt dienu pastaigā pa teritoriju.

Stalkeri un vietējie

Pārsteidzoši, bet ir vairāk nekā 7000 cilvēku, kas strādā Černobiļas atomelektrostacijā vai tās apkārtnē un dzīvo 30 kilometru ierobežotās piekļuves zonā. Tā kā radiācijas līmenis ir stabils, bet joprojām augstāks nekā pieļaujamais, šie cilvēki nevar palikt radiācijas ietekmes apkārtnē ilgāk par trim četrām dienām. Viņi izbrauc un pēc trim četrām dienām atkal atgriežas un turpina darbu.

Bet netipisko piedzīvojumu meklētājiem ir droši doties turp un apskatīt šo nomaļo un skumjo cilvēces vēstures lappusi savām acīm. Pirmām kārtām - pat pēc vairāk nekā 30 gadiem šī zona ir stingri apsargāta, un tai ir noteikta ierobežota piekļuve. Biju domājis, ka jebkurš interesents var ielēkt auto vai ar mugursomu plecos stopējot doties uz šo zonu un pat uzcelt telti. Patiesība ir daudz skarbāka - pie iebrauktuves Pripjatas pilsētā un nu jau trešās (!) drošības un dokumentu kontroles pamanām noķertus vairākus nelegālos ceļotājus (stalkerus) ar milzu mugursomām.

1979. gadā padomju režisors Andrejs Tarkovskis radīja episku zinātniskās fantastikas filmu Stalkers. Pēc katastrofas Černobiļā cilvēki sāka vilkt paralēles ar šiem diviem notikumiem, un līdz pat mūsdienām interese ir izvērtusies par milzīgu subkultūru un kustību ar piedzīvojumu meklētājiem, kuri tiecas ielavīties un izpētīt radioaktīvo zonu uz savu galvu.

Es šoreiz biju nolēmis visu darīt legāli, un, Kijevas centrā atradis kompāniju, kas piedāvā ekspedīcijas uz slēgto zonu, esmu gatavs doties ceļā. Mūsu gide un pavadone ir jauna meitene Mariana, kura brīnišķīgi runā tekošā angļu valodā. Viņa ir zinoša, runīga un draudzīga - viss, kas mums vajadzīgs.

Foto: Raimonds GUDRUPS

Trīsdesmit kilometru robežzona

Pirmā pieturvieta mūsu ceļā ir robežzona, kas iezīmē 30 kilometru rādiusu ap katastrofas vietu. Militārais personāls pilnā ekipējumā nostāda avantūristus rindā uz dokumentu kontroli. Kad viss ir kārtībā un mēs saņemam atļauju doties iekšā radiācijas zonā, tiek pacelta barjera - un mēs dodamies tālāk.

Tiklīdz šķērsojam šo nosacīto robežu un iebraucam radioaktīvajā apkārtnē, noskaņa kļūst sirreāla: pļavas, lauki, sarkanu koku meži, krūmi - tie visi ir dzīvie katastrofas liecinieki. Lai ko cilvēks izpostītu, daba pārņems savā varā.

Mūsu pirmā pētnieciskā pietura ir Zaļisjas ciems. Kādreiz tajā dzīvoja vairāk nekā 3000 cilvēku, tagad - te ir sakrituši koki, daļēji sabrukušas mājas un teritorija aizaugusi ar bieziem krūmiem. Stāvot uz ciema galvenās ielas līdzās šķībai mājai, kuras fasādi rotā pabalējis uzraksts Продукты, ir grūti iztēloties ciema rosību. Tik vien kā kritušu rudens lapu tepiķis zem nedzīvi kailu koka skeletu kājām cenšas noslēpt atmiņas un skumjas no Zaļisjas grimušā kuģa dziļi meža biezoknī.

Pirms un pēc

Netālu no ciema atrodas reģiona pēc vārda zināmākā pilsētā - Černobiļa. Tā ir vairāk nekā 800 gadu sena, un laikā, kad tika uzbūvēta atomstacija, tajā dzīvoja apmēram 15 000 cilvēku. Nu vairs tikai 700. Pamestas mājas, klusas ielas. Bet pilsētā joprojām darbojas muzejs, tūrisma administrācijas centrs, viesnīca un citas iestādes.

Vēlāk vakara krēslā, atceļā šķērsojot šo pilsētu vēlreiz, blokmāju logos pamanām gaismu. Daži ir pastāvīgie iedzīvotāji, daži strādā reaktorā. Kā klusībā iedegta svece šķībā logu rāmī tā iededz ceļu vientuļām maldu dvēselēm šajā radioaktīvajā zonā.

Pripjata jeb Atompilsēta

Līdz 1986. gada katastrofai reģiona galvenā un lielākā pilsēta bija Pripjata ar vairāk nekā 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā tika būvēta un plānota kā moderna PSRS paraugpilsēta - jauniešiem un ģimenēm draudzīga, dzīvīga, moderna pilsēta ar autoostu, kino, lielveikaliem, vilcienu staciju, slimnīcu, upes staciju, baseinu, viesnīcu. Līdzās esošais atomreaktors nodrošināja ar labu darbu. Svaigs gaiss, daba vilināja uz Pripjatu arvien vairāk un vairāk ģimeņu no visas Ukrainas un PSRS.

Bet 26. aprīļa naktī vairāk nekā 50 tūkstošu cilvēku dzīve mainījās uz visiem laikiem. 27. aprīļa rītā Pripjatas iedzīvotāji skaļruņos izdzirdēja paziņojumu par steidzamu evakuāciju.

Foto: Raimonds GUDRUPS

Tika dotas divas stundas, lai savāktu visu nepieciešamo. Pilsētas 43 tūkstošu cilvēku evakuācija ilga trīs stundas, izmantojot 1200 autobusu, kuri tika atsūtīti no Kijevas. Pilsētniekiem tika lūgts līdzi ņemt tikai nepieciešamāko nākamajām divām trim dienām - nedaudz ēdiena, drēbes un dokumentus.

Vēlāk vēl vairāk nekā 220 tūkstoši cilvēku tika evakuēti no piesārņotajiem reģioniem Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā.

Visi pameta savas mājas cerībā uz drīzu atgriešanos. Tas nenotika... nekad. Brīdī, kad ļaudis aizvēra dzīvokļa durvis, tie aizvēra kādu savas dzīves posmu... ar visu, kas viņiem piederēja, un visu, ko viņi mīlēja.

Mūsu mikroautobuss strauji bremzē dubļainajā lapu ceļā līdzās dzeloņstiepļu žogam, un mēs lecam ārā. Augsta, pamesta sešpadsmit stāvu māja aiz kailajiem kokiem skrāpē pelēko padebešu vēderu. Tai līdzās - tā laika moderna bezlogu ēka. Restorāns, kura vienīgie klienti nu ir lapsas, lūši, stirnas un vārnas.

Klusībā klīstot pa pamestajām ielām, kuras reiz mudžēja no satiksmes un iedzīvotājiem, pārņem sirreāla sajūta, kā ejot pa neapdzīvotu un klusu parku.

Un kā ar atrakciju parku? Vai tam nevajadzētu nest prieku un jautrību? Kā izcila un skumja katastrofas metafora, kas ir apstādinājusi šo panorāmas rata riņķi. Un kā ar viesnīcu vai lielveikalu, kino un pasta ēku? Tie visi ir pamesti aizmirstībā un nebūtībā. Tā arī kāda mākslinieka zīmēta lāču ģimene un briedis klīst pa šiem betona džungļiem.

Mēs šeit esam vien ciemiņi no nākotnes - tur, kur laiks un emocijas ir sasalušas vienā.

Monstra apmeklējums

Un te nu tas ir... monstrs. Visa ļaunums, kas cilvēcei atņēmis tās lepnumu. Nav svarīgi, cik profesionāli vai zinoši esam, - ir lietas, ko nespējam kontrolēt. Tad dabai viss jāņem savā varā. Bet cilvēkam ir laiks bēgt un slēpties. Vai tas ir pareizais ceļš? Mēs nebijām tam gatavi.

Pēc oficiālajiem datiem, Černobiļas katastrofa ietekmēja vairāk nekā 600 000 cilvēku dzīvi. Bet cik daudz cilvēku Černobiļa nogalināja? Oficiālie 40 000 vēža nāves gadījumu ir mazāk nekā procents no paredzamajiem vēža mirstības gadījumiem piesārņotajos reģionos.

Statistikā šie nāves gadījumi nav nosakāmi. Iespējams, mēs nekad neuzzināsim patieso cietušo skaitu.

Tikai pagājušā gada pavasarī - 2017. gadā - jaunais, nostiprinātais jumts pār ceturto reaktoru tika pabeigts. Jaunā arka nu glabā sevī arī veco betona sarkofāgu, kurš pēdējos gados ieplaisāja un radīja jaunu radiācijas noplūdi. Jaunie radiācijas mērījumi uzrādīja ievērojamus uzlabojumus.

Sarkofāgs - beidzot briesmonis ir noslēpts un iespundēts, bet - uz cik ilgu laiku? Vai reiz tas atkal augšāmcelsies? Vai šeit - Černobiļā? Vai kaut kur citur pasaulē, lai turpinātu terorizēt cilvēci? Mēs spēlējam dievus, ļaujot dabai ciest un cīnīties pret to.

Klusa vēja brāzma noglāsta man seju. Rudens lapu un priežu skuju smarža ierauj klusības labsajūtā. Aiz biezām un mākoņainām debesīm miglas saule apspīd rūsas pielieto bērnu rotaļu laukumu. Es iesēžos šūpolēs, paceļu kājas un aizveru acis. Ceru, ka šis ir bijis vien drūms un nomācošs sapnis.



Svarīgākais