TŪRISMS: Sudāna – īstā piramīdu zeme
Kas to būtu domājis – izrādās, ka īstā piramīdu zeme patiešām ir nevis Ēģipte, bet gan «uz leju» esošā, daudz, daudz, daudz mazāk zināmā un pat bieži vien svešiniekam par bīstamu uzskatītā Sudāna. Tiesa, ne tik milzīgas kā ziemeļu kaimiņvalstī, šeit piramīdas ir sastopamas nesalīdzināmi biežāk, daudz kuplākā skaitā un dažādās pussabrukšanas un galīgas sabrukšanas stadijās. Un reizē ar tām – arī neskaitāmi visvisādu dinastiju tempļi, statujas, ciļņi, skulptūras un kas tik vēl ne. Spēj tik pārbraukt no viena pie nākamā.
Baltā Nīla, Zilā Nīla
Taču patiesībā jau tam arī jābūt zemē, kas gadu tūkstošiem nemaz nav tik ļoti atšķīrusies no Ēģiptes un tieši tāpat par savu eksistenci var pateikties lielajai dzīvības devējai - Nīlai. «Nīla, planētas garākā upe, protams, lielā daļā sava plūduma ir Sahāras upe, lai gan sākas Burundi tveicīgajos kalnos un kādu laiku atpūšas Viktorijas ezerā. Šī, tā sauktā Baltā Nīla, tad plūst cauri Sudas dumbrājiem Sudānā, tad starp Nūbijas un Lībijas tuksnešiem un senajiem Kušas un Meroe cietokšņiem, faraonu Ēģiptes tālākajām nomalēm, tad caur pašas Ēģiptes Rietumu un Austrumu tuksnešiem,» vēsta Sudānas ceļvedis.
Vieta Hartūmā, kur saplūst ABAS NĪLAS / Lato LAPSA
Nīla Sudānā īstenībā ir divas upes - Baltā un Zilā Nīla, abas satek kopā Sudānas galvaspilsētā Hartūmā, lai tālāk plūstu uz ziemeļiem, uz Ēģipti un tālāk uz jūru. Ja abu upju saplūšanas vietā Hartūmā raugās straumes virzienā, tad Baltā Nīla plūst no labās puses, Zilā - no kreisās. Tiesa, Baltās Nīlas ūdeņi drīzāk ir sarkanbrūngani, toties Zilās Nīlas ūdeņos, ja ar fantāziju viss kārtībā, gan ir iespējams saskatīt kādas zilganas nokrāsas. Toties vietējie zvejnieki spējot pēc garšas pateikt, kura zivs nāk no Baltās un kura no Zilās Nīlas.
Lielākoties, lai kur jūs ceļotu no Hartūmas uz dienvidiem, kaut kur pamalē tuvāk vai tālāk redzēsiet zaļu strīpu - tas nozīmē, ka tur ir palmas, un, kur ir palmas, tur arī plūst viena vai otra Nīla. Abas Nīlas nav vienlīdzīgas - apmēram četras piektdaļas no apvienotās Nīlas ūdens nodrošina Zilā Nīla, kura ceļu uz jūru sāk netālu no Tanas ezera Etiopijas augstienēs. Tieši Zilā Nīla atnes tumšās, bezgala auglīgās nogulas, kas gadu tūkstošiem ilgi nodrošināja Ēģiptes uzplaukumu. Savukārt Baltā Nīla pusi no sava ūdens pazaudē, iztvaikojot milzīgajā, Beļģijas izmēra Suda staignājā.
Savulaik Nīlai bija sešas lielas krāces, no kurām piecas atrodas Sudānas teritorijā. Pareizāk - atradās. Divas ir applūdinātas jaunajos aizsprostu projektos, bet trīs vēl ir palikušas - pie Tombosas ir trešās krāces, netālu no Atbaras upes iztekas - piektās krāces, bet uz dienvidiem no Meroe - sestās. Tad, lūk, Kermā, netālu no trešajām krācēm, cilvēki ir dzīvojuši jau vismaz desmit tūkstošus gadu.
NĪLAS KRĀCES. Savulaik Nīlai bija sešas lielas krāces, no kurām piecas atradās Sudānas teritorijā. Tagad divas ir applūdinātas jaunajos dambju projektos, bet trīs vēl ir palikušas / Lato LAPSA
Dīvainā Defufa
Šī ir pasaules daļa, kur cilvēki gadu tūkstošus uz nebēdu izmantojuši mālu, bet Kerma ir īpaša pat šajā ziņā - te atrodas Defufa, viena no dīvainākajām būvēm, kādu jebkad mūžā esmu redzējis. Nav vienkārši pateikt, kas ir Defufa - visdrīzāk tas ir liels, liels no māla ķieģeļiem salipināts masīvs, kam vidū turklāt nav nekādu tukšumu vai telpu - tīrs māls no vienas malas līdz otrai, un šī piecdesmit metru garā un platā un divdesmit metru augstā māla ķieģeļu kalna galā ir uztupināts kaut kas templim līdzīgs. Tā vien šķiet, ka Defufa vienkārši ņēmusi un te izaugusi - tik organiski tā te iederas, tik mūžsena un dabiska izskatās, kaut patiesībā ir varbūt trīsarpus, varbūt visus četrus tūkstošus gadu veca.
Starp apbrīnojamākajām un dīvainākajām lietām pasaulē noteikti ir arī šī - cik dažādos veidos cilvēki ir vēlējušies tikt apglabāti. Antīkajā pilsētā, kuras centrā atradās Defufa, cilvēki uzskatīja, ka drošākais veids ir izrakt apaļu, paseklu aku, izmūrēt to ar mālu un akmeņiem, iekšā novietot viņus pašus embrija pozā un šādus tādus traukus, bet apkārt - iespējami daudz liellopu galvu: maksimālais atrasto galvu skaits pie vienas kapavietas ir ap pieciem simtiem.
KERMAS DEFUFA - no parastiem izkaltēta māla ķieģeļiem krietni pirms Kristus dzimšanas uzmūrēts milzu klucis, kas nostāvējis salīdzinoši neskarts, aptuveni rēķinot, varbūt pat četrus tūkstošus gadu / Lato LAPSA
Zelts un vergi
Divdesmit piektās ēģiptiešu dinastijas pārstāvji Taharka un Tanvetamani valdīja pār zemi no otrajām līdz sestajām Nīlas krācēm, un viņiem sekoja trīs Napatanu dinastijas pārstāvji - Senkamaniskens, Anlamani un Aspelta. Viņi visi par sevi atstāja piemiņu - lieliskas, detalizēti izstrādātas granīta skulptūras. Taču tad sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras iebruka faraons Psamtiks II, kurš pavēlēja skulptūras sadauzīt un aprakt. Ja nebūtu viņa pavēles, no pieciem karaļiem nebūtu palicis pāri ne smakas, taču tā viss iegriezās citādi - 2003. gadā bedri ar sadauzītajām skulptūrām atrada arheologi, tās salipināja kopā, un nu blakus Defufai speciāli tām ir uzcelts muzejs. Savukārt no Psamtika gan nav palikusi pāri pat peles spira.
Lato LAPSA
Un tā jau pirms piectūkstoš gadiem, lai tiktu pie zelta, vara un vergiem, Ēģiptes faraoni rīkoja karagājienus uz Nūbiju, kas atrodas tagadējās Sudānas teritorijā un ko pēc tam kā savu provinci nosauca par Kušu. Tieši šeit, blakus citādi visnotaļ parastajai mūsdienu Kureimas pilsētai, atrodas vēl viens vēsturiskais superobjekts - Barkals, svētais kalns, kas iezīmēja Ēģiptes impērijas dienvidu robežu. Tieši šeit ēģiptieši uzbūvēja grandiozu Saules dieva Amona templi, jo bija pilnīgi pārliecināti, ka šī ir vieta, kur mīt pats saules dievs Amons, divu zemju - Ēģiptes un Nūbijas - tronis.
Pie Barkala kalna otrreiz PĀRSIJĀTO ARHEOLOĢISKO IZRAKUMU GRUŽU KAUDŽU «sausais atlikums» - milzīga kaudze ar podu lauskām, blakus mazāka kaudzīte ar dažādiem kaulu fragmentiem. Savulaik te ir ne tikai lūguši Dievu, bet arī ēduši un dzēruši uz nebēdu / Lato LAPSA
Senie ēģiptieši neko nebija dzirdējuši par klimata pārmaiņām, taču smiltis Barkala reģionam uzbruka jau tolaik, lauksaimniecība panīka, un vietējais karalis Arikamaninote lielo tempļu un piramīdu būvēšanas teritoriju pārcēla uz Meroe, piecsimt kilometrus uz dienvidiem. Interesants fakts, kas šo to izsaka par sudāniešu mentalitāti un pasaules uztveri: ja var ticēt hronikām, augstie priesteri ieteica, ka veiksmīgas pārcelšanās vārdā karalim vajadzētu pašam atņemt sev dzīvību. Taču karalis pieņēma citu stratēģisku lēmumu un apslaktēja visus priesterus.
Nav nemaz tik viegli uzkārpīties BARKALA VIRSOTNĒ. Taču vietējie kāpj labprāt un bieži, augšā tiek rīkoti arī pikniki, reizēm visa virsotne esot cilvēkiem kā nosēta / Lato LAPSA
Karaliskā kapsēta
Tam tagad grūti noticēt, bet bija laiki, kad mūsdienās smilšaini sausā Meroe bija auglīgu zemju ielenkta un te varēja būvēties uz nebēdu - bija visdažādākie resursi, pat dzelzs rūda. Tiesa, no pašas Karaļa pilsētas nekas interesants nav palicis pāri, un uzskatāmākās ir milzīgas grants un akmeņu kaudzes, kas sakrautas izrakumu darbos. Īstā atrakcija ir Karaliskā kapsēta vai gluži vienkārši al Ahram - piramīdas.
Piramīdu lauks
Nevajag to teikt nevienam sudānietim, bet Gizas piramīdas Ēģiptē tomēr ir neskaitāmas galvas tiesas pārākas - vismaz savā ziņā noteikti. Gizas piramīdas ir patiesi milzīgas un iespaidīgas ar šo milzīgumu. Meroe piramīdas salīdzinājumā ir tikai tādas piramīdiņas - daudz mazākas, nesasniedzot pat trīsdesmit metru augstumu, daudz stāvākas - kā tādi akmens slietenīši. Toties šo piramīdu ir krietni daudz, kopā ap diviem simtiem, un to kopskats saullēktā ir vienkārši pasakains.
Gandrīz nevienai piramīdai gan vairs nav oriģinālās spicās virsotnes, un par to lielais paldies jāsaka nevis kaut kādiem aizlaiku iekarotājiem, bet gan itāliešu derglim, vārdā Džuzepe Ferlini, - bagātību meklētājam, kuram deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados bija ienācis prātā, ka tieši virsotnēs slēpjas milzu dārgumi...
Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras Ēģipti sagrāba romieši, kuriem šķita, ka Kuša ir kas līdzīgs Ēģiptes piedēklim, taču nekā nebija - Romas impērija un Kušas karaļi apmainījās ar triecieniem un palika pie nedaudz naidīga pamiera, kas ilga pietiekami ilgi - trīs gadsimtus. Mūsu ēras trešajā gadsimtā gan iestājās juku laiki, Kušas karaliste beidza eksistenci, sekoja - dīvaini, bet fakts - Nūbijas kristiešu karaļu laiki, par ko liecina ne mazums kristīgu eksponātu Hartūmas vēstures muzejā, un tad septītajā gadsimtā uzvaras gājienā devās islāms.
NETĪRĪBA. Ja pasaules dibena cauruma goda nosaukumu jau visnotaļ pamatoti nebūtu aizņēmusi Indijas Kolkata (Kalkuta), Hartūma uz to diezgan mierīgi varētu pretendēt / Lato LAPSA
Pusaizmigušās pilsētas transformācijas
Salīdzinājumā ar visām šīm gadu tūkstošus pastāvējušajām apdzīvotajām vietām tagadējā Sudānas galvaspilsēta un arī lielākā pilsēta Hartūma ir dibināta, tā sacīt, knapi aizvakar - pirms nieka divsimt gadiem. Turklāt, kā stāsta hartūmieši, vēl pirms vienas paaudzes tā ir bijusi pilnīgi citāda - klusa, pusaizmigusi pilsēta, kur nekas nenotiek un neviens nekur nesteidzas, kur visi viena rajona iedzīvotāji cits citu pazīst un kur pat ielas izkārtotas pēc britu karoga līdzības.
Bet tad atnāca deviņdesmitie gadi ar milzīgo naftas naudu, un viss mainījās, šķiet, uz visiem laikiem. Hartūma sāka pampt un izplesties, līdz radās pašreizējā Hartūma, par kuru grūti būt sajūsmā, bet diezgan viegli neieredzēt, - patiesībā veselu trīs pilsētu apvienojums. Tā ir vecā, īstā Hartūma, kas atrodas starp Zilo un Balto Nīlu, bet rietumkrastā ir Omm Durmāna un ziemeļu krastā - Ziemeļhartūma, saukta arī par Hartūmbahrī, pusindustriāla un briesmīga.
Kaut cik precīzu datu šajā valstī nav, taču tiek lēsts, ka trešā daļa Sudānas iedzīvotāju mīt septiņos procentos tās teritorijas un ir koncentrējušies Hartūmas reģionā un Al Avsatas (Zilās Nīlas) provincē, bet pat divas trešdaļas valsts iedzīvotāju dzīvo trīssimt kilometru rādiusā ap Hartūmu. 1990. gadā Triju pilsētu (Hartūmas, Omm Durmānas un Ziemeļhartūmas) iedzīvotāju skaits nebija kaut cik precīzi zināms pastāvīgā bēgļu pieplūduma dēļ, bet tika lēsts trīs miljonu apmērā, kas bija vairāk nekā puse no visiem Sudānas pilsētu iedzīvotājiem. Tagad tas varētu būt pat četras reizes lielāks.
Sekas šādam lauku cilvēku pieplūdumam lielpilsētā ir viegli iedomāties: ja pasaules dibena cauruma goda nosaukumu jau visnotaļ pamatoti nebūtu aizņēmusi Kolkata, Hartūma uz to diezgan mierīgi varētu pretendēt. Visas nepieciešamās sastāvdaļas te ir...
***
* Šis ir fragments no Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda palmas - pirms diviem gadiem plašu popularitāti guvušās islāma pasaulei veltītās grāmatas Zem Muhameda bārdas turpinājuma.