TŪRISMS. Igaunijas Šveice ar gandrīz Kentervilas spoku

Antra Gabre schedule6.mar 2020

PILS VAI MUIŽA? Cantervillas pils jeb Pihajerves muiža, pateicoties tās īpašnieku attieksmei un droši vien arī rakstura īpašībām, ir pelnīti uzslavēta kā viena no Igaunijas vismājīgākajām muižām. Varbūt pat vismājīgākā © Antra Gabre

Pateicoties reljefam, Otepē tiek dēvēta par Igaunijas Šveici. Tur ir ko redzēt, jo īpaši nesteidzīgiem ceļotājiem. Kad gribas izmest līkumu pa Igauniju un nerikšot kā aidiniekam no viena objekta uz nākamo, tad apstāšanās vērta ir Cantervillas pils jeb Pihajerves muiža Otepē maliņā. Tās īpašnieks atgādina trakās Adamsu ģimenītes tēti Gomesu un ir šīs muižas lieliskākais… eksponāts nedrīkst teikt, nē. Vienkārši – bez Cantervillas Gomesa viesmīlīgais muižas komplekss nebūtu tik pievilcīgs.

Cantervillas nosaukums ir visai divdomīgs, ja atceramies, ka ir arī Oskara Vailda novele Kentervilas spoks. Par to sanākusi saķeršanās muižas īpašniekam ar laikam jau kādiem autortiesību mantiniekiem, bet, ja jau muiža darbojas un nosaukums nav nomainīts, tad strīds ir atrisināts.

Nevērīgs karaļa stils

Cantervillas pils tiek dēvēta par vienu no mājīgākajām Igaunijas muižām, un tā ir taisnība. Viesi tiek uzņemti kā 100 gadu zināmi draugi un muižas apkaimē atpūtas kompleksā var atpūsties visdažādākajos veidos.

Muižas galvenā ēka celta 1908. gadā, apkārtne ir dievīga - pakalniņi un lejas, gleznainais Pihajerves ezers, skulptūras, iekopts parks. Muižā iekārtotie numuriņi neatgādina viesnīcas istabas, bet greznus apartamentus - katrs citāds, ar antīkām mēbelēm un krāšņām lustrām, gleznām un porcelāna traukiem. Gribas to salīdzināt ar tādu nedaudz nevērīgu Saules karaļa Luija XIV stilu - viss mirdz un laistās, un to visu drīkst lietot un izmantot.

Iedomājieties tikai - pamosties gultā ar baldahīnu, uz galdiņa porcelāna vāzē smaržo svaigi grieztas rozes… Apmēram tā mēs, tūristu grupa no Latvijas, apcerējām pils romantisko gaisotni, līdz istabiņā iebrāzās saimnieks un jautri paziņoja, ka - vai, vai, vai, te vēl nav uzkopts, jo pili esot okupējušas skolotājas un viņas nu gan plosījušās uz nebēdu, fiksi norāva segas no gultas un aizbrāzās tālāk.

Mūža darbs

Ekskursija muižā maksā nieka trīs eiro. Tas tiešām ir nieks, jo Cantervillas Gomess amizantajā igauņu izloksnē stāsta ļoti daudz, un, kaut arī viņa stāstījums ir humorpilns, ja vien nepieciešams, faktus, gadskaitļus un visu pārējo lietišķo informāciju var uzzināt ikviens.

Par papildu samaksu var paēst smalkajā Cantervillas pils restorānā, iepriekš pasūtīta sātīga maltīte nemaksāja vairāk par 10 eiro, drīzāk - mazāk.

Tikai pēc ekskursijas pa Cantervillas pili un tās apkārtni var apjaust mērogu, kādā darbojas tās īpašnieki. Tas ir viņu mūža darbs - ģimene šo vietu ir veidojusi desmitiem gadu un turpina to darīt, nu jau gana daudz pienākumu tiek uzticēts saimes jaunākajai paaudzei. Šī vieta ir tik cieši saistīta ar cilvēkiem, kuri tur pavada ikdienu, ka pat tūrists nevar nesajust īpašo attieksmi - tās drīzāk ir mājas, nevis tūrisma objekts.

Pils spoks un citi viepļi

Spoks? Jā, esot arī savs spoks, bet tad jānakšņo, lai to sastaptu. Man ir aizdomas, ka īstais Cantervillas pils spoks ir tieši viņš - šā kompleksa īpašnieks, kurš naktīs vēsuprāt varētu sarīkot lustīgu trādirīdi, ja vien viesi ir tikpat atsaucīgi un dulli.

Dienā nervus pakutināt var tumšajā labirintā, kur baisu viepļu netrūkst. Nācās diebt līdzi Cantervillas pils īpašniekam, lai nenomaldītos, toties viņš naigi joza pa priekšu un vienlaikus runāja. Vismaz mīlīgā un bieži vien neizprotamā krievu valoda viņa izpildījumā ļāva orientēties gandrīz melnajā tumsā, no kuras palaikam izlēca skelets vai cits biedēklis. No labirinta iznācām visi, un visi sveiki un veseli.

Bērniem un visiem citiem arī

Pihajerves ezera krastā ir rotaļu zeme bērniem - baseini, slīdkalniņi, batuti, pārģērbšanās istaba, kurā var pielaikot tērpus.

Tematiskajā parkā var aplūkot kādreizējo muižnieku pārvietošanās līdzekļus, var iepazīties ar viņu nodarbēm, ģērbšanās stilu un galda kultūru.

Ar vienu kāju setu zemē

Ja ir vēlme no Igaunijas Šveices ar vienu kāju iekāpt ne mazāk savdabīgajā setu zemē Setumā, tad jāsāk ar Meremē kalna apmeklējumu. Tur ir izbūvēts skatu tornis, no kura 18 metru augstumā var pārlūkot visu Setumā, ja paveicas, tad ieraudzīt arī Pečoru klostera kupolus un Pleskavas ezeru. Bet arī tad, ja tik tālu saskatīt traucē migla, paveras iespaidīgs skats uz Igaunijas dienvidaustrumu plašumiem.

Ja Otepē ir Igaunijas Šveice, tad Setumā ir setu zeme! Neparasta tāpēc, ka tā ilgstoši atradusies Krievijas valstu sastāvā. Seti ir pareizticīgie. Setu tērpi ir - uh, krāšņi un netipiski. Igauņi par setiem saka, ka tie ir ne šie, ne tie, jo viņi ir tik atšķirīgi, ka nav iespējams nodēvēt nekādā citā vārdā vai noteikt setu piederību - vai tie ir vairāk piederīgi austrumiem vai rietumiem. Seti, un viss.

Varu tikai atstāstīt, jo piedzīvots nav. Setiem esot paraža baznīcu un časovņu svētkos ieturēt maltīti kapsētā, pēc kuras sākas ciema svētki, kurus dēvē par kirmas. Starp citu, igauņiem nav tik izteikts kapusvētku fenomens kā Latvijā. Igaunijā tos tikpat kā nesvin, tāpēc setu paražas ir pat ļoti atšķirīgas no tipiska igauņa tradīcijām. Latviešiem arī nav pieņemts ieturēt maltīti kapsētā, bet aiz tās vārtiem - gan. Tad var i ieēst, i iedzert, i uzdziedāt.

Un nu par piedzīvoto. Setiem ir arī īpaša dziedāšanas tradīcija - lēlo, dziedāšanas stils, kas stipri atšķiras no igauņu rūnu dziesmām un ir ierakstīts UNESCO garīgā mantojuma sarakstā. Pie lēlo ir jāpierod, tāpat kā pie suitu mēles. Setietes dzied, kādu skaņu pavelk garāk, piecērt kāju, griežas dejā. Varbūt šķiet par lēnīgu tāda grozīšanās un dziedāšanas temps, bet, kad setu sievas aicina uz deju, izrādās, kājas var sapīties arī viszinīgam nomaļus vērotājam.

Veģetārieši var līksmot

Setu dzīvesveidu var pabaudīt Obinicas Setu muzejsētā. Dziesmas, dejas, ēdieni, rokdarbi - tas viss tur ir. Obinicu ir novērtējis arī National Geographic - tur novietots dzeltenais skatu logs kā liecinājums, ka šeit ir ko redzēt.

Uz Setumā drošuprāt var braukt veģetārieši. Seti nav diži gaļēdāji, gaļas ēdienu viņu uzturā ir daudz mazāk nekā igauņiem. Pārtikā daudz tiek lietotas sēnes, zivis un piena produkti. Paši igauņi raksturo, ka setu virtuves kultūru ietekmē apkārtējā daba, kā arī kaimiņu - igauņu un slāvu - virtuves. Setiem patīk tīrās garšas, nesamuļļāti ēdieni, lai var saskatīt izejvielas struktūru un sajust garšu. Nekāda molekulārā virtuve tā nav.

Mūsdienās vispopulārākais setu ēdiens ir biezpiena siers jeb sõir, nenogatavināts biezpiena siers, ko pasniedz siltu un ar ievārījumu. Seti gatavo, manuprāt, dīvainu auksto zupu - ar svaigiem kāpostiem un svaigiem un marinētiem gurķiem. Nebrīnieties, ja Setumā zivs un gaļa tiek gatavota vienā katlā. Setiem tā ir pierasta lieta.

Handža ir jāiedzer!

Ja mājas saimnieks sets piedāvā izdzert glāzīti pašdarināta šņabja, atteikt nedrīkst. Tā ir viesmīlības zīme. Setu īpašais ir no rudziem raudzēts šņabis - handža. Kvalitatīvs. Viesiem jau štruntu nedos.

Setu saimnieks joprojām viesībās pienāk pie katra viesa. Viņam rokā ir handžas pudele un glāzīte. Glāzītē ielej dzeramo, parunājas, iet pie nākamā. Tādā veidā saimnieks nosaka toni, cik daudz dzert (un dzērāji seti nav), cik bieži ieliet un kuram vairs neliet. Ja kāds no viesiem ir sareibis par daudz, saimniekam ir tiesības viņam vairs neliet. Bet pirmā glāzīte (tā ir neliela) ir jāizdzer vai jāpieliek pie lūpām, citādi viesis neizrādīs cieņu saimniekam.

***

OTEPĒ TŪRISMA REĢIONS

Otepē tūrisma reģions atrodas Dienvidigaunijā. No pārējām Igaunijas vietām Otepē atšķiras ar atšķirīgu reljefu. Otepē tūrisma reģiona centrs salīdzinājumā ar citām Igaunijas pilsētām atrodas visaugstāk - 150 m virs jūras līmeņa. Igaunijas skaistākais ezers - Pihajerves ezers - platības ziņā ierindojas Igaunijas mazo ezeru 13. vietā.

Apskates vietas: Harimē skatu tornis, Igaunijas karoga muzejs, Ilmjerves pareizticīgo baznīca, Kekozes taka, Kūtsemegi kalns, Mazais Munameģis, Otepē baznīca, Otepē ziemas sporta muzejs, Pihajerves kara ozols, Pihajerves muiža, Sangastes baznīca un pils.