TŪRISMS. Ziedošā Lisabona pirms pandēmijas

200 MILJ0NU EIRO VĒRTS. Blakus tūristu un pilsētnieku iecienītajam Edvarda VII parkam atrodas cietums, aiz kura mūriem mitinās 1300 ieslodzīto. Ja nebūtu dzeloņstiepļu, tad to viegli varētu noturēt par senu cietoksni, kur izvietojies muzejs. Ēka būvēta 1873. gadā, un tā no putna lidojuma atgādina sešstaru zvaigzni. Varbūt kādreiz nākotnē šeit arī būs muzejs, jo uzvirmojušas runas par cietuma slēgšanu, lai ēku izmantotu citiem mērķiem. Kompleksa vērtība tiek lēsta aptuveni 200 miljonu eiro vērtībā GODINA © Ilze ŠTEINFELDE

Portugāles galvaspilsētā Lisabonā man izdevās pabūt pāris dienas pagājušā gada oktobrī – krietnu laiku pirms pasauli sāka plosīt koronavīruss. Šobrīd Portugāle Covid-19 izplatības dēļ ir pilnībā slēgusi sauszemes robežu ar Spāniju. Lisabonas lidosta gan pagaidām vēl darbojas.

Lisabona ar tās piepilsētām ir devītais apdzīvotākais reģions Eiropas Savienībā, kuru turklāt ik gadu apmeklē vairāk nekā seši miljoni tūristu. Līdzīgi kā Latvijā, arī Lisabonā šobrīd apsīcis tūrisms un nav zināms, kad šīs pilsētas burvīgo šarmu atkal varēs baudīt ceļojumu gardēži. Esmu pateicīga liktenim, ka man bija iespēja to izdarīt.

Dzīve zem žūstošas veļas

Vietu, kur Težu upes krastā šobrīd atrodas Lisabona, cilvēki sāka apdzīvot vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas. 1255. gadā Lisabona kļuva par Portugāles galvaspilsētu, un 1290. gadā tajā atvēra pirmo universitāti. Kas to zina, kāda Lisabona izskatītos mūsdienās, ja to vairākas reizes nebūtu satricinājusi zemestrīce. 1755. gada 1. novembra postošā zemestrīce Lisabonu gandrīz pilnīgi noslaucīja no zemes virsas. Līdz ar to pilsēta zaudējusi daudz no senās apbūves. Līdz mūsdienām saglabājušās vien dažas ēkas. Pilsētas senākā daļa ir Alfama, kurā lielākoties var pārvietoties ar kājām pa mazām līkumotām un stāvām ieliņām. Parasti tās ir tūristu pilnas, jo šeit ir mazi veikaliņi, kas saglabājuši seno laiku šarmu, kafejnīcas ar portugāļu gardumiem. Vietējie cenšas ar tūristu pūļiem sadzīvot, turpinot savas ikdienas gaitas. Veļu, kā jau tas dienvidu valstīs pierasts, lisabonieši žāvē izkārtu gar logiem. Dažviet veļas auklas stiepjas no vienas mājas uz otru, pāri šaurajai ieliņai.

Ar Parīzes šarmu

Vislabāk pilsētu apskatīt tuvplānā var, pārvietojoties ar kājām. Tomēr jārēķinās, ka Lisabona ir krietni izpletusies, turklāt pakāpusies uz pakalniem. Lai īsā laikā apskatītu pēc iespējas vairāk, prātīgi ir izmantot sabiedrisko transportu - tramvajus, autobusus, metro, funikulerus vai liftu. Pilsētu šobrīd šķērso piecas tramvaja līnijas. Tūristu visiecienītākais ir 28. maršruta tramvajs ar koka vagoniem. Tiesa, tas parasti ir tūristu pilns (vismaz tā bija līdz Covid-19 krīzei). Autobusu maršrutu skaits ir krietni lielāks - 146, kas aptver pilsētas apkārtni un lidostu. Ja autobusi ir visās Eiropas galvaspilsētās, tad funikuleri priekš ziemeļniekiem ir eksotika. Lisabonā tādu ir trīs - un visus projektējis portugāļu inženieris Rauls Mesniers, Gustava Eifeļa skolnieks. Viņš projektējis arī slaveno Lisabonas Santa Žustas liftu, kas savieno divus pilsētas rajonus.

Natas silda pat drūmu vīru sirdis

Viesojoties Lisabonā, ir neiespējami paiet garām ar maigu olu krēmu pildītajiem kārtainās mīklas groziņiem. Tos cep daudzās konditorejās un beķerejās, bet vislabākās un autentiskākās esot Antigua Confeitaria de Belem beķerejā Lisabonas rietumu pierobežā, kur tās jau kopš 1837. gada tiek pagatavotas pēc oriģinālas receptes. Antigua Confeitaria de Belem Natu gatavošanas noslēpumus neatklāj. Taču tās prot izcept teju katra portugāļu namamāte - tiesa, katra varbūt pēc savas, nedaudz pielāgotas receptes. Šo recepti kopā ar svaigi ceptām Natām atvedu ceļasomā no Lisabonas. Lidostas drošības kontroles vīrs, kas sadrūmis un piekusis visu dienu bija ņēmies ar pasažieru bagāžu pārbaudīšanu, izplūda siltā smaidā, ieraudzījis manā ceļasomā trīs iepakojumus šo gardo kūciņu. «Tas ir dievīgas,» teica drošības vīrs. Vai nu es to nezināšu, trīs dienas ar tām mielojoties.

Kad ciemakukulī vestās bija apēstas, mēģināju tās cept pati. Pirmajā reizē turējos stingri pēc receptes, taču jau drīz sapratu, ka īstenībā krēmu var variēt pēc savas patikas - gatavot saldāku vai mazāk saldu, mainot miltu daudzumu - padarīt to biezāku vai plānāku, daļu piena aizstāt ar saldo krējumu. Vai pat izmantot latviešu virtuvē zināmo vārīto krēmu. Savukārt īsteni kanēļmīļi priecāsies par kanēļa uzbirdināšanu virs gatavām kūciņām.

Recepte

Olu krēma kūciņas - Natas

Ilze ŠTEINFELDE

Sastāvdaļas

  1. 300 g kārtainās bezrauga mīklas
  2. 250 g piena
  3. 100 g ūdens:
  4. 200 g cukura
  5. 5 ēd.k. kviešu miltu
  6. 3 olu dzeltenumi
  7. 1 kanēļa standziņa
  8. Puse citrona
  9. Šķipsniņa sāls
  10. Pagatavošana

GRĒCĪGI GARDAS. Lisabonā nedrīkst nenogaršot Natas - olu krēma kūciņas kārtainās mīklas groziņos. Tādas cep daudzās konditorejās un beķerejās. Daļa, protams, orientējas uz tūristiem, bet arī vietējie tās ir iecienījuši kā mazo ikdienas prieciņu. Vietējie tās pērk lielveikalos, kur to cena ir trīs reizes zemāka nekā tūristu izklaides vietās. Savukārt no rīta ceptās, bet līdz vakaram nepārdotās lielveikalos varēja nopirkt par 0,30 eiro gabalā / Ilze ŠTEINFELDE

*Kūciņu pamatni gatavo no kārtainās mīklas. Var izmantot gan gatavu, veikalā vai konditorejā nopērkamu kārtaino mīklu bez rauga, vai arī gatavot pats. Kad kārtainā mīkla iegūta, to izrullē, cik vien plāni var, un tad saritina kā ruleti. Jo rullītis būs resnāks, jo kūciņas pamatnē kārtu vairāk. Sarullēto desiņu ietin sviestpapīrā un ieliek ledusskapī atdzesēties.

*Kad mīklas rullītis ledusskapī uzkavējies vismaz 30 minūšu, to izņem un sagriež gabalos. Katru gabalu ieliek mafinu cepamā formā ar griezuma vietu uz leju. Tad, spiežot no vidus uz malām, izveido groziņu. Šādi rīkojas ar visām mafinu formām. Kamēr tiek gatavots krēms, formas ar tajās ieklāto mīklu ieliek ledusskapī.

*Krēmam no sākuma izvāra cukura sīrupu: katlā ielej ūdeni, tam pieber cukuru un liek uz uguns vārīties. No tā brīža, kad sīrups sāk burbuļot, vāra 3 minūtes. Tad sīrupu noņem no uguns.

*Citā katliņā ielej pusi piena, pieber šķipsniņu sāls, ieliek kanēļa standziņu un citrona mizu, ko nogriež no puses citrona. Katliņu uzliek uz uguns karsēties. Bļodā ieber miltus, uzlej tiem atlikušo pienu un samaisa, līdz izveidojas viendabīga masa. Kad piens uzkarsis, to ar visu kanēļa standziņu un citrona mizu uzlej miltu maisījumam. Kārtīgi samaisa, visu ielej atpakaļ katlā un uzliek uz uguns karsēties, nepārtraukti maisot. Kad masa sabiezē, katliņu noņem no uguns.

*Piena masā, nepārtraukti maisot, lēnām pielej cukura sīrupu. Kad viss sīrups iemaisīts, krēmu atstāj atdzesēties.

*No atdzisušā krēma izzvejo kanēļa standziņu un citrona mizu, tad pa vienam pieputo olu dzeltenumus.

*No ledusskapja izņem formiņas ar mīklu un tajās ielej gatavo krēmu. Tā kā karstumā krēms burbuļos, tad labāk pieliet tikai aptuveni 3/4 no visa groziņa tilpuma.

*Natas liek cepties līdz 250 grādiem sakarsētā cepeškrāsnī un cep aptuveni 15-20 minūšu.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.