Zemestrīces un tai sekojošā cunami radītā avārija Fukušimas atomelektrostacijā pagājušajā desmitgadē radīja jaunu pavērsienu Eiropas jau iepriekš paustajos centienos atteikties no atomenerģijas. Tiesa, dažādās valstīs attieksme bija atšķirīga un kamēr, piemēram, Francija centās savu kodolenerģijas nozari saglabāt, Vācijā, izskanot saukļiem par tīru vidi, notika tieši pretējais.
Interesanti, ka radītais iztrūkums tika kompensēts ar tādu “ekoloģiski netīru” kurināmo kā brūnogles, un vēl interesantāk turpinājās labvēlības statusa piešķiršana Krievijas gāzei, kas rada aizdomas, vai krievu gāzes lobijs un tā dziļās kabatas nav noslāpējušas valsts kodolenerģijas industriju. Lai arī kā būtu, situācija pēc šā gada 24. februāra ir ievērojami mainījusies, un, gan sankciju ietekmē, gan vienkārši krītoties paļāvībai uz Krievijas naftas un gāzes piegādēm, Eiropa ir spiesta meklēt jaunus energoapgādes risinājumus.
“Pat tādā zaļi domājošā valstī kā Vācija, lai pārvarētu enerģētisko krīzi, tika iedarbinātas slēgtās ogļu elektrostacijas, bet dažām no atomelektrostacijām, kuras bija plānots slēgt, atļāva vēl turpināt darbu. Dažās Eiropas valstīs ir izskanējis viedoklis, ka kodolenerģētika nākotnē varētu spēlēt nozīmīgu lomu, tomēr runāt par atomenerģijas “renesansi” vēl ir par agru,” pašreizējo situāciju vērtē a/s "Latvenergo" Attīstības daļas vadītājs Oļegs Linkevičs.
Atsaucoties uz Pasaules kodolenerģijas asociācijas datiem, viņš stāsta, ka šobrīd atomelektrostacijas darbojas 13 no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tajās 103 kodolreaktori ar jaudu 101 GW 2021. gadā saražoja apmēram 699 TWh elektroenerģijas, kas veidoja aptuveni 25% no Eiropas elektroenerģijas pieprasījuma. Vēl “Latvenergo” pārstāvis vērš uzmanību uz to, ka kodolenerģiju ir novērtējusi Eiropas Savienība zaļās taksonomijas ietvaros - tā ir uzskatāma par vienu no līdzekļiem, kas ļaus nodrošināt pāreju no fosilā kurināmā uz klimatneitrālu enerģētiku. Tas savukārt ir ļoti būtisks aspekts, plānojot nākamo gadu desmitu enerģētikas attīstību Eiropā.
Šogad Somijā ekspluatācijā tika nodots Olkiluoto AES jaunais energobloks, līdzīgs energobloks ir tuvu palaišanai arī Francijā. Viens AES energobloks top Slovākijā, AES kodolreaktoru būvniecību gatavojas uzsākt arī Čehija, Bulgārija, Rumānija un Ungārija. Ārkārtīgi lieli plāni par kodolenerģētikas attīstību ir Polijā, kur valdība paziņojusi par 6-9 GW lieljaudas AES energobloku celtniecību, kā arī zināms par vairākām privātu uzņēmumu iniciatīvām izbūvēt mazas jaudas modulārus kodolreaktorus (MMR). Par divu jaunu kodolenerģijas staciju būvniecību Polijā ziņots tieši pēdējā laikā, līdz ar to ir jautājums, vai tam ir elektrības cenu samazinošs potenciāls arī pie mums Latvijā.
O. Linkevičs domā, ka atomelektrostaciju būvniecība Polijā, Somijā, Igaunijā un citās kaimiņvalstīs varētu labvēlīgi ietekmēt elektroenerģijas cenas Latvijā, jo mūsdienās šīs energosistēmas ir savstarpēji savienotas, līdz ar to pozitīva elektroenerģijas bilance un zemas cenas ir ieguvums ne tikai šajās valstīs, bet arī kaimiņiem.
Savukārt Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis domā, ka jaunu atomelektrostaciju parādīšanās Polijā, visticamāk, neietekmēs cenu samazināšanos Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Tas esot izskaidrojams ar vairākiem pieņēmumiem.
Pirmkārt, Polijai kodolenerģija ir nepieciešama, lai aizstātu vēsturisko elektroenerģijas ražošanu no oglēm, tāpēc šobrīd nav pamata uzskatīt, ka Polijas elektroenerģijas eksporta potenciāls, tieši pateicoties kodolenerģijai, būtiski palielināsies. Otrkārt, publiski pieejamā statistika par faktiskajām ražošanas izmaksām norāda uz to, ka atomelektrostaciju ražotās elektroenerģijas cena tomēr būtu augstāka nekā no atjaunojamās enerģijas, piemēram, vēja un ūdens, ražotajai elektroenerģijai, it sevišķi Skandināvijas valstīs. “Drīzāk ir pamats prognozēt, ka plānotās Polijas elektrostacijas palīdzēs aizstāt elektroenerģijas ražošanas jaudu samazinājumu šajā valstī nākamajos gados, kas ir saistīts ar ogļu elektrostaciju darba mūža noslēgumu, savukārt Latvijā un Baltijas valstīs primāri elektroenerģijas tirgus dinamiku diktēs citu energoresursu attīstības tendences īsākā termiņā,” secina G. Valdmanis. Pēc viņa teiktā, nākamajos gados tas būs jaunu vēja elektrostaciju un saules paneļu īpatsvara pieaugums, kā arī šo valstu pieņemtie lēmumi par citu ražošanas veidu attīstību, ieskaitot arī atomelektrostacijas projektu Igaunijā.
Runājot par nozares potenciālu Latvijā, O. Linkevičs stāsta, ka jau 2010. gadā “Latvenergo” veica konceptuālu pētījumu “Atomelektrostacijas būve Latvijā”. Pētījumā tika izskatītas jaunas AES piecas potenciālas izvietošanas vietas, kā arī dažādas AES tehnoloģijas, t.sk. MMR. Šim pētījumam gan bija konfidencialitātes statuss, un plašākai sabiedrībai tas prezentēts netika.
“Latvenergo” stratēģijā primārie ģenerācijas avoti ir AER jaudas - vēja un saules enerģijas izmantošana, kur jau notiek projektu virzība. “Tomēr arī citi enerģijas ieguves veidi, piemēram, ūdeņraža izmantošana un arī kodolenerģētika ir darba kārtībā, tādēļ sadarbojamies ar Igaunijas privātuzņēmumu “Fermi Energia”, lai kopīgi vērtētu MMR atomelektrostacijas būvniecības iespējas Igaunijā,” sadarbības partnerus atklāj “Latvenergo” vadības pārstāvis.
Viens no “Fermi Energia” mazākuma akcionāriem ir Zviedrijas valsts energokompānija “Vattenfall”, kam Zviedrijā jau pieder trīs atomelektrostacijas. “Fermi Energia” projekta pirmo energobloku (300 MW) ekspluatācijā ir paredzēts nodot jau 2032. gadā, bet līdz 2037. gadam - sasniegt projektā paredzēto jaudu 1200 MW. “Ja ir vēlme attīstīt MMR projektu Latvijā, jārēķinās ar to, ka laika ziņā no Igaunijas MMR to provizoriski šķirtu aptuveni 3-5 gadi. Tas nozīmē, ka Latvijas AES energobloku optimistiskākajā gadījumā var palaist ne agrāk kā pēc 2035. gada.
Jaunas AES ekspluatācijas uzsākšanas termiņu varētu ietekmēt dažādi faktori, kas var gan veicināt, gan bremzēt Latvijas MMR projekta attīstību,” potenciālo virzību nākotnē ieskicē O. Linkevičs. Viņš gan vērš uzmanību uz šā gada socioloģiskās aptaujas datiem, kuri norāda, ka mūsu valsts iedzīvotāji ir ļoti skeptiski pret AES būvniecību Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, kur aptaujās ir būtiski lielāks atbalsts kodolenerģijas attīstībai. Lai Latvijā varētu virzīt MMR izbūvi, nepieciešams apmācīt daudzus desmitus kodolenerģijas speciālistu, izveidot nepieciešamās uzraudzības organizācijas, veikt virkni pētījumu, un tas ir daudzu gadu process. Vienlaikus, pēc O. Linkevičsa domam, raugoties uz Igaunijas un Latvijas valstu mazajiem izmēriem, būtu jāvērtē, vai ir lietderīgi MMR/AES nepieciešamo ekosistēmu veidot katrā no valstīm, vai arī varbūt lietderīgāk būtu sadarboties un AES attīstīt tikai vienā no Baltijas valstīm, jo ar labi savienotajiem elektrotīkliem šī elektroenerģija nonāks arī pārējās Baltijas valstīs.
Komentējot atomenerģētikas attīstības perspektīvas Latvijā, G. Valdmanis uzsver, ka atomelektrostaciju elektrostaciju ražotā elektroenerģija noteikti nav lētākais elektroenerģijas ražošanas veids objektīvu iemeslu dēļ - tai ir augstas īpatnējās kapitālieguldījumu izmaksas un salīdzinoši augsts nodarbināto skaits.
“Kodolenerģiju nav vērts un pamatoti izvēlēties tāpēc, lai iegūtu lētāko enerģiju, bet tai ir citas ekonomiskas un tehniskas priekšrocības, piemēram, augsta izstrādes apjomu un izmaksu prognozējamība un niecīga dabas apstākļu ietekme uz ražošanas procesu,” skaidro enerģētikas eksperts. Viņš norāda, ka līdz nesenai pagātnei pat ļoti vienkārši aprēķini norādīja uz to, ka tirgus apstākļi šāda projekta attīstībai ir nelabvēlīgi, proti, nebija pamata uzskatīt, ka elektrostacijas ražotā elektroenerģija tās dzīves cikla laikā būtu konkurētspējīga Skandināvijas un Baltijas valstu elektroenerģijas tirgos. Tikai kopš 2021. gada 3. un 4. ceturkšņa elektroenerģijas vairumtirdzniecības tirgus cenas esot pietiekami augstas, lai šādu projektu vērtētu kā ekonomiski pamatotu, tomēr prognozēt pietiekami augstu un stabilu cenu saglabāšanos aptuveni 30-40 gadu periodam šobrīd ir neiespējami. Vienlaikus nevarot izslēgt iespēju, ka, sekmīgi attīstoties jaunākiem projektiem, piemēram, modulārajiem kodolreaktoriem, šādu objektu attīstība kļūst ekonomiski pievilcīga arī Latvijā, ko lielā mēra būs iespējams secināt no šāda projekta nākotnes attīstības Igaunijā.
“Jāmin, ka Latvijas gadījumā noteikti nevaram uzskatīt, ka mūsu valsts ekonomiskais potenciāls būtu par zemu šādas ražotnes attīstībai - praktiski jebkurai valstij vai investoram galvenais jautājums ir par to, vai projekts tā dzīves ciklā neradītu zaudējumus un nebūtu saistīts ar pārāk lieliem riskiem,” situāciju no investoru skatupunkta komentē G. Valdmanis. Viņaprāt, galvenais jautājums, kas nosaka to, vai kodolenerģētiku ir vai nav iespējams attīstīt, ir elektroenerģijas cena tirgū - ja cena ir pietiekami augsta, lai nodrošinātu elektrostacijai tās dzīves ciklā rentablu darbību, tad projektu ir iespējams realizēt, savukārt izteikti svārstīgā tirgū, kuram vēsturiski ir bijušas raksturīgas ļoti zemas cenas, šāds projekts vienkārši ir ekonomiski pārāk riskants.
