Pirms 80 gadiem Latviju bija sadalījuši divi okupācijas režīmi, kas nodarbojās principā ār vienu un to pašu: atņēma vietējiem iedzīvotājiem pārtiku un vietā deva ieročus, ar ko nogalināt vienam otru.
Otrā pasaules kara kaujas par Latviju 1944. gada oktobra beigās bija pieklusušas. Latvijas dalīšanā starp vācu un padomju okupantiem lauvas tiesu jau bija dabūjuši padomju okupanti. Uzmetot aci kartei, kurā novilkta ar 1944. gada 22. oktobri datēta frontes līnija, padomju pusē redzamā Latvijas daļa vērtējama ar 3/4 vai pat 4/5 no valsts teritorijas. Valsts galvaspilsētu Rīgu padomju spēki bija pārņēmuši 13. oktobrī. Vācu karaspēks bija iesprostots Kurzemes katlā, kura saukšana par cietoksni ir apmēram tas pats, kas pirms pāris gadiem izsacītie Krievijas diktatora Putina vārdi, ka viņa uzbrukumā Ukrainai “viss iet pēc plāna”.
Kurzemē patvērušās vācu un tām piesaistītās latviešu karaspēka vienības nebija tādā kondīcijā, lai spētu pāriet pretuzbrukumā. Tās nespēja pat pabaidīt Rīgā sasēdušos padomju režīma Latvijas vietvalžus, nemaz nesapņojot (tikai pusjukušais Vācijas diktators Hitlers sapņoja arī par to un vēl par visu ko), ka Kurzemes grupējums spētu no aizmugures apdraudēt Vācijā iegājušos padomju armijas galvenos spēkus.
Padomju vietvalžiem Rīgā netika klāt vācieši no apmēram 60 km attāluma, bet viņiem bija jābaidās no latviešu nacionālajiem partizāniem. To darbība 1944. gada nogalē un arī turpmāk 1945. gadā atradās formēšanās jeb augšupejas fāzē. Tāpat arī vāciešiem savā frontes pusē nācās sastapties ar augošu pretestību, ko viņiem spēja izrādīt gan Padomijas organizētie, gan nacionālie partizāni. Šīs divas naidīgās nometnes ik pa laikam tomēr bija spiestas apvienoties pret vāciešiem. Šāda spēkošanās nesa vardarbīgu nāvi daudziem cilvēkiem katru dienu visā Latvijas teritorijā, taču nepārbīdīja frontes līniju. Tāpat frontē bija daudz kritušo par spēti tam, cik nebūtiski izmainījās frontes novietojums vairāk nekā sešu mēnešu laikā līdz Vācijas un tādējādi arī Kurzemes katla kapitulācijai. Šeit meklēsim atbildi uz jautājumu par ēdienu cilvēkiem, kuru pienākums bija vardarbība. Viņu skaits pietuvojās Latvijā atlikušo civiliedzīvotāju skaitam un viņu pienākumos ietilpa arī aizvien nākamo cilvēku atraušana no darba, kas radīja pārtiku un citus cilvēku izdzīvošanai nepieciešamos produktus.
Šodien, 27. oktobrī, aplūkosim to, ko rakstīja un arī rādīja padomju okupācijas režīma Latvijas pašpārvaldes galvenais preses izdevums “Cīņa” tieši pirms 80 gadiem.
Šī numura 1. lpp. publicēts Padomijas diktatora Staļina apsveikums tai karaspēka vienībai, kas sekmīgi sagrābusi kādu apgabalu Čehoslovākijā. Par panākumiem karavīri tika atalgoti ne vien ar labiem vārdiem bet arī ar augstākām dienesta pakāpēm. Tāpēc 27. oktobrī darīts zināms, ka Kirils Mereckovs saņēmis maršala, bet vēl divi cilvēki - ģenerāļu dienesta pakāpes. Tāpat tika ziņots, ka Padomija atjaunojusi pilntiesīgas diplomātiskās attiecības ar Itāliju. Tas viss būtu jauki, bet “Cīņas” lasītājiem un arī rakstītājiem gribas ēst katru dienu - un vairākas reizes dienā. Tāpēc galvenā ziņa tomēr tā, kas ilustrēta. Lai nu cik sliktā kvalitātē pieejamais attēls, tajā saskatāmās kontūras šķiet atbilstam bildes parakstam, kāds tas avīzē salasāms, bet no jauna jāuzraksta līdzās avīzes elektroniskajai kopijai: “Jelgavas apriņķa zemnieki ar karogotiem vezumiem sagādes punktā Rīgā.” Virs šī attēla lieliem, salasāmiem burtiem rakstīts par valsts obligātajām nodevām, kas jānokārto līdz 1. novembrim, bet zem bildes atrodams nākamais raksts par “zemnieku pasākumu” nodevu normas ne vien izpildīt, bet pārpildīt.
Jelgavas un Bauskas zemnieku nosaukšana raksta virsrakstā pārmet tiltu uz “Neatkarīgās” publikācijām “Baušķenieki bija vienīgie, kuri savu pilsētu pret padomju armiju aizstāvēja paši” un “Par Bauskas aizstāvjiem, neapraktajiem līķiem Mēmeles un Mūsas krastos”. Tātad par to, cik sīvas, asiņainas cīņas norisinājušās par Bausku laikā no 1944. gada jūlija beigām līdz septembra vidum.
Būtisks pamatojums šīm cīņām ir pilsētas atrašanās starp divām upēm, kuru kombinācija, kā arī dažviet stāvie upju krasti veido dabisku šķērsli uzbrucējiem. Tur, kur Mūsa un Mēmele saplūst un krasti kļūst lēzenāki, jaunizveidojusies upe nes Lielupes vārdu, norādot uz to, ka vismaz Latvijas mērogā šis ūdens šķērslis ir atzīmēšanas vērts. Tomēr galvenais tajā stāstā bija kas cits. Proti, iespēja, ka kaut skaitliski nelielas padomju izlūku un triecienvienības būtu varējušas tikt šīm upēm pāri pirmajā piegājienā jūlija beigās, ja pārcelšanos neizjauktu vienība no brīvprātīgajiem, kādu Bauskas apriņķa policijas priekšnieks bija spējis savākt, apejot vāciešu ieviesto mobilizācijas kārtību. Tātad vienību no cilvēkiem, kuri uz kauju bija tikai jāpasauc, nevis jāiesauc, draudot ar represijām. Kāpēc vairāki simti cilvēku sapulcējās tādā vienībā? Par to šogad tika spriests 14. septembrī Bauskas muzejā sarīkotā pasākumā, kas sakrita ar 80. gadadienu Bauskas kauju noslēgumam. Tātad sakrita ar pilsētas nonākšanu padomju okupācijā un ceļa pavēršanos padomju armijai uz Rīgu. Ja baušķenieki nebūtu uzņēmušies pirmo kauju, tad šis ceļš padomju armijai varbūt būtu pavēries daudz ātrāk, Rīga būtu ieņemta daudz ātrāk un Kurzemes katla varbūt vispār nebūtu bijis. Proti, padomju uzbrukums no Lietuvas puses vāciešiem bija pilnīgi negaidīts un daudz maz nozīmīgus spēkus pie Bauskas viņi spēja savākt vairākas dienas pēc tam, kad padomju armija jau bija pie pilsētas.
No toreizējiem cīnītājiem dzīvs esot it kā viens cilvēks vecumā virs 100 gadiem, kurš šogad piedalīties pasākumos vairs nespēj, bet apmeklētāju vidū esošais Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis dalījās ar stāstu (attēlā),
kāpēc cīnījies un kritis (miris Rīgā no ievainojumiem kaujās par Bausku) viņa vectēvs no mātes puses Augusts Memmēns: “Vecvecākiem bija saimniecība Īslīcē. Tikko bija piedzimusi mana mamma. Bēgļu gaitās doties ar zīdaini būtu sarežģīti, jāpaliek un jācīnās. Ja ienāks krievi, atņems visu pēdējo - gotiņu, cūkas, vistas. Ģimene būs nolemta bada nāvei. Brīvprātīgie Bauskā cēlās aizstāvēt savus tuviniekus, savu māju un saimniecību.”
Paldies E. Helmanim, ka viņš darīja zināmu viņa dzimtā no paaudzes uz paaudzi nodoto stāstu, kāds tas no paša sākuma bijis, nevis sagrozīts tā, lai mazinātu pretstatu starp viņa vecvecāku bažām par bada nāvi un faktu, ka ģimene taču izdzīvoja un deva pēcnācējus. Cilvēki dzīvoja pusbadā un izdzīvoja tie, kuriem neuzgāzās vēl kādas citas nelaimes.
Padomju okupācijas režīms izrādījās apmēram tāds pats kā vācu okupācijas režīms vismaz tajā atspoguļojumā, kāds redzams Bauskas apriņķa avīžu pēctecībā.
Vācu laikā apriņķa avīze saucās “Bauskas Vēstnesis”. Pārlūkojot tos avīzes numurus, kas vēlāk izrādījās pēdējie tās pastāvēšanas vēsturē, jāizceļ tie bargie vārdi, kādi avīzē nodrukāti 1944. gada 30. jūnijā: “Jau trīs gadi kopš boļševiki no šīs zemes padzīti un tomēr dažs nav spējis vēl savest kārtībā savu saimniecību. Pa daļai viņi to negrib, bet mēs tos piespiedīsim pildīt savus pienākumus. Ir gadījumi, kur šādas saimniecības nodarbojas galvenokārt ar degvīna tecināšanu. Tad nav jākautrējas tiem atņemt pēdējo lopu un graudu un pašus novietot norādītā darbā.” 14. jūlijā avīze informēja, ka tabakas audzētajiem, kuriem dotas tiesības iestādīt 100 vai 200 tabakas stādus, jānodod 1000 vai 2000 g žāvētas tabakas. Virs šī daudzuma iegūti tabaku drīkst atstāt pašu patēriņam. Savu eksistenci “Bauskas Vēstnesis” pabeidza ar 28. jūlija numurā izsludinātajām medus nodevām: “Lauksaimniecības ģenerāldirektors noteicis, ka visiem bišu turētājiem laikā no 1. jūlija līdz 30. novembrim no katras saimes jānodod C/S “Turība” medus savāktuvēm 2,5 kg tīra, izsviesta medus vai 4 kg šūnu medus.” Nav šaubu, ka nodevas tika ievāktas līdz 30. novembrim vai pat ātrāk atbilstoši “Cīņā” redzamajam 1. novembra termiņam, tikai nodevu savācēji un medus baudītāji bija pavisam citi nekā tie, kas nodevas izsludināja.
Padomju laika izdevums “Bauskas Darbs” Nacionālās bibliotēkas kolekcijā ir pārstāvēts, sākot ar septīto numuru 1944. gada 24. decembrī, kurā iekritusi tieši tā ziņa, kas šeit vajadzīga. Proti, ka Ilūkstes apriņķa Demenes pagastā “zemnieki un zemnieces jau pirms laiciņa nodevuši valstij paredzētas labības, kartupeļu un gaļas normas. Dziļi pateikdamies savai atbrīvotājai Sarkanai Armijai un vēlēdamies to atbalstīt, lai sasniegtu galīgu uzvaru par ienaidnieku, Demenes pagasta zemnieki apņēmušies sekojošo: 1. Nodot virs plāna Sarkanās Armijas fondā 6000 pudu labības, 1400 pudu gaļas. 2.1945. gadā dot virs plāna valsts aizsardzības fondam 300 hektāru vasarāja ražu” utt. Šādu brīvprātīgi obligātu pasākumu aizmetņi ir pamanāmi jau ulmaņlaikā. Tālāk nāca padomju okupācija 1940./1941. gadā, no tās stilistiski, bet ne pēc būtības atšķirīgā vācu okupācija, un tad atkal padomju okupācija. Ar to vajadzēja pietikt, lai cilvēki no raksta par kaut kādu Demenes pagastu, kur viņi nav kāju spēruši, tomēr saprastu, kādas papildnodevas ir uzliktas tieši viņiem - visiem Bauskas apriņķa un vispār Latvijas pagastiem.
Otrajā pasaules karā gan Vācija, gan Padomija atgriezās senlaikos, kad nodevas no iekarotajām tautām vāca arī dzīvu cilvēku veidā visvisādām vajadzībām un karam jo īpaši. Viss 19. gadsimts pagāja, gudrojot dažādas konvencijas par karošanu, ietverot tajās aizliegumu mobilizēt karam okupēto teritoriju iedzīvotājus, bet reālais karš parādīja, ka konvencijām mazāka vērtība nekā papīram, uz kura tās uzrakstītas.
Atšķirība starp padomju un vācu okupantiem tāda, ka Padomija pārsauca Latvijas Republikas iedzīvotājus par Padomijas iedzīvotājiem, pamatojoties uz Latvijas Republikas vēlēta varas orgāna lēmumu lūgt valsts uzņemšanu Padomijā un pārsaukšanu par Latvijas PSR. Vācu okupantu konstrukcijā brīvprātīgi vācu armijā bija jāstājas katram cilvēkam atsevišķi, jo vācieši, atšķirībā no padomju režīma, neizlikās, ka te tiktu izveidots vēlēts varas orgāns, kas uzņemtos paust savu vēlētāju gribu. Reāli ne ar ko neatšķīrās tā dēvētās 1940. gada Tautas Saeimas deputātu brīvprātība no vācu okupācijas zonā nonākušo cilvēku brīvprātības. Vācu un padomju okupāciju nomaiņas 80 gadu sakarā “Neatkarīgā” jau ir aprakstījusi par tik neiespējamu lietu kā obligātu iesaukšanu vācu armijas brīvprātīgo vienībās - par to, “kā vācieši gribēja cīnīties Latvijā līdz pēdējam latvietim.
Šī raksta pieteikumam izmantotajā attēlā apvienota avīzes "Daugavas Vanagi" 1944. gada 28. jūlijā fotoliecība par 1925. gadā dzimušo iesaukšanu vācu armijā ar žurnāla "Junda" septembra numura atmiņām par to laimīgo laiku, kad lopu jeb gaļas Latvijas laukos bija daudz, daudz, daudz.
Tagad kārta norādīt, ka padomju režīms turpināja Latvijas iedzīvotāju iesaukšanu tā, lai cilvēki pat nepamanītu nekādu pārrāvumu starp iesaukšanu vienā vai otrā armijā. Latvijas austrumu rajonos padomisko mobilizāciju sāka 1944. gada 27. jūlijā, Rīgā - 3. novembrī. Par to šoreiz ar vārdiem no 1966. gadā izdotās grāmatas “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā”, kas rezumē Otrā pasaules kara notikumus Latvijas kara darbības zonā no padomju skatpunkta: “Mobilizācija notika augstās patriotiskās pacilātības apstākļos. Latviešu zemnieki, strādnieki, amatnieki - vīri, kas bija pārdzīvojuši baigos hitleriskās okupācijas gadus, stājās iesaukšanas komisiju priekšā, pilni apņēmības pienācīgi atriebt iebrucējiem par visām to vardarbībām. Šo jauno karavīru starpā netrūka jauniešu, kas bija izvairījušies no iesaukšanas vācu armijā vai arī bija dezertējuši no tās. Par spīti latviešu buržuāzisko nacionālistu propagandai, kas bija vērsta uz mobilizācijas jaukšanu, šķiru cīņai, kas izvērsās tikko atbrīvotajā republikā, un vairākiem citiem tā laika sarežģītajiem apstākļiem, Padomju Armijas rindās 1944.—1945. g. līdz kara beigām stājās 57 470 Padomju Latvijas pilsoņu, no tiem ap 50 tūkst. - ierindas daļās.”
Realitātē cilvēki ļāva sevi mobilizēt ar nepārvaramu varu un cerībām, ka radīsies iespēja no armijas aizbēgt. Neapgāžama liecība par tādu attieksmi pret padomisko mobilizāciju ir cilvēku masveidīga pāriešana no mobilizējamiem padomju armijā uz nacionālo partizānu vienībām.
