Pirmā un vienīgā meža terapijas pavadone Latvijā: Dodoties uz mežu, cilvēki iet kā pie terapeita

© Baiba Ozoliņa

Reizēm bērnībā Lauras vienīgās rotaļlietas bija koki un koku saknes, ziedi, dzīvnieki, akmeņi, grants kaudze un ozols kalna galā. Tieši tur – pie ozola un tā saknēm – viņa jutās vislabāk, bezbēdnībā un drošībā. Jau bērnībā Laura skaidri zināja, ka visi resursi, kas nepieciešami cilvēka eksistencei, ir pieejami dabā – gan arkla izgatavošanai, gan kartupeļu pagraba izveidei, gan mājas uzcelšanai, gan sarunai un izzināšanai.

Viņa apskāva koku

Pieaugot arī Laura arvien vairāk atdalījās no dabas un nodevās jaunu virsotņu sasniegšanai, izglītojoties un kāpjot pa karjeras kāpnēm. Piecpadsmit gadus viņa strādāja par mārketinga vadītāju lielos Latvijas uzņēmumos, paralēli mācījās, lai iegūtu maģistra diplomu, tomēr patiesu piepildījumu tajā neguva, tāpēc neatlaidīgi meklēja nodarbošanos, kas sniegtu viņas sirdij baudījumu. Meklējot atbildes uz jautājumiem un iespējas, intuīcija un liktenīga sagadīšanās aizveda viņu uz mežu.

Kamēr Lauras vīrs piedalījās riteņbraukšanas sacensībās, Laura devās pastaigās uz tuvējo mežu. Ar nodurtām acīm viņa staigāja pa to, savā ceļā neko neredzēdama. Laura jutās ļoti nomākta un nogurusi, jo arī viņa bija pieredzējusi, ko nozīmē izdegšana darbā. Ejot cauri arī citām tābrīža grūtībām un sāpīgiem jautājumiem, bija reizes, kad no nepanesami smagās nastas bija vēlēšanās “grauzt koku mizu”. Simtiem reižu uzdotais jautājums, kāpēc tas notiek tieši ar viņu, sākumā palika neatbildēts. Tomēr Laura turpināja - gan pastaigas mežā, gan apgūt dažādas meditācijas prakses un pat NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) tehnikas, līdz, sev par izbrīnu, atskārta, ka pastaigas laikā mežā arvien biežāk sāk acis celt uz augšu un pamanīt ceļā ko jaunu un pārsteidzošu. Katru reizi, atgriezdamās no pastaigas, viņa jutās “saēdusies endorfīnus” un pārņemta ar dziļu, svētlaimīgu mieru. Lauras vīrs un draugi nebeidza iztaujāt par to, ko viņa pieredzējusi mežā un kāpēc atgriežas no turienes tik smaidīga, laimīga un mirdzošu skatienu.

Atrodoties mežā, Laura intuitīvi sāka pieskarties un apskaut kokus, pat sarunāties ar tiem un uzticēt noslēpumus, kādus neatklāj nevienam cilvēkam. Protams, ne jau katrs cilvēks iedomātos sarunāties ar kokiem, taču zinu daudzus, kuri sarunājas ar dzīvniekiem, - tad kāpēc gan lai nesarunātos ar kokiem? Tas ir pārliecības un ticības jautājums. Zinātne jau sen ir pierādījusi, ka daba spēj dziedināt ikvienu, tikai ne katrs cilvēks ir gatavs atvērties un apzināti nodoties dabas dziedinošajam spēkam. Laura to darīja intuitīvi, un pārsteidzošā kārtā piedzīvoja pati savu dziedināšanos, pat vēl vairāk - viņu pārņēma nelokāma pārliecība, ka reiz viņa vedīs mežā cilvēkus, lai dalītos ar pašas pieredzēto, tikai toreiz pati vēl nesaprata, kāpēc lai cilvēki viņai noticētu un sekotu.

Neticīgajiem par spīti, Laura neatlaidīgi turpināja meklēt izskaidrojumus pieredzētajam mežā, līdz laimīga atklāja, ka jau 1982. gadā Japānā dzimis jēdziens meža terapija. Tas radīts, iedvesmojoties no shinrin-yoku kustības (tulkojumā ‘meža pelde’), ko kā terminu ieviesa Japānas Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības ministrija ar mērķi pievērst intensīvajā dzīves ritmā un pilsētas burzmā sagurušos cilvēkus atpūtai un atveseļošanās procesam dabā, definējot to kā saiknes izveidi ar meža atmosfēru.

Šo atklājumu Laura uzskata kā Visuma dāvanu, jo tas kļuva par pamatu tālākajam Lauras ceļam.

Ģirts Ozoliņš/F64

Vienīgā sertificētā meža terapijas pavadone Latvijā

Šobrīd Laura Sarkanābola ir meža terapijas dibinātāja Latvijā un uzņēmuma SIA Meža terapija īpašniece, viņa ir pirmā un vienīgā sertificēta dabas un meža terapijas pavadone Latvijā, kura ieguvusi Starptautiskās Dabas un meža terapijas pavadoņu asociācijas sertifikātu un paralēli papildinājusi zināšanas Apzinātības un meditācijas aliansē (IMMA), iegūstot vēl vienu dabiskās apzinātības un meža terapijas pavadones sertifikātu, lai meža terapijas praksi pielāgotu eiropiešiem.

Laura atzīst, ka īstenu meža terapijas praksi var veikt tikai sertificēta meža terapijas pavadoņa vadībā, uzsverot, ka meža terapijā terapeits ir mežs un daba, bet pati Laura ir tikai pavadone, jo viņai nav medicīniskas izglītības. Laura kā pavadone palīdz cilvēkiem ātrāk savienoties ar dabu, to veicinot ar speciāliem uzaicinājumiem, kam seko cilvēka iekšējs, sevi izzinošs darbs caur saikni ar dabu. Jā, tieši tā - uzaicinājumi, nevis uzdevumi, jo nekas šajā procesā nav obligāts, katrs dara tā, kā iekšēji jūt. Uzaicinājumiem ir noteikta secība, kas katru reizi ir līdzīga, taču tiem ir ļoti daudz variāciju, kas ļauj katrā no meža terapijas nodarbībām atklāt kaut ko sev pavisam jaunu, ejot arvien dziļāk sevis izzināšanā.

Vladislavs Proškins/F64

Ko cilvēki pieredz mežā, sarunājoties ar kokiem?

Jau iepriekš minēju, ka, dodoties uz mežu, cilvēki iet it kā pie terapeita. Tie, kuri šajā dzīves posmā ir apzinātāki, izbauda šo terapiju pilnībā un pēc katra meža apmeklējuma spēj novērtēt, ko guvuši vai ko atlaiduši. Savukārt labā ziņa pārējiem, arī tiem, kas uz mežu šobrīd dodas tikai pandēmijas ierobežojumu dēļ, - paši to neapzinādamies, viņi ir saņēmuši dabas dziedinošo iedarbību.

Tie, kas iet mežā apzināti, uzticas dabai un uzdrīkstas atklāt savu iekšpasauli, pieredz tikšanos ar slēptām skumjām, skata vaigā savu nospiesto iekšējo bērnu un ievainoto iekšējo pusaudzi, atklāj savu vientulību un izsaka savas dziļākās ilgas, kā arī izkliedz savas dusmas, naidu un pāridarījumu, lai pieredzētu dziedināšanos caur atlaišanu. Sadarbojoties ar kokiem un dabu, cilvēki iemācās pielaist tuvāk cilvēkus un iepazīst, atjauno saikni ar sevi pašu. Kā saka Laura, dabai varam uzticēt savus slēptākos noslēpumus, jo patiesībā daba tāpat visu par mums zina vairāk nekā mēs par sevi paši. Tā tikai gaida, kad nāksim un uzdrīkstēsimies jūtas izteikt skaļi, atzīt un atlaist. Meža terapijai nav sezonalitātes, to izbaudīt Laura aicina visu gadu. Katrs gadalaiks piedāvā savu burvību, un mežā valda attiecīgajai sezonai raksturīga, īpaša enerģija. Lai arī var šķist, ka ziemā mežā valda sastingums, tomēr, pieskaroties priedei, iespējams sajust tās siltumu. Dodoties mežā ziemā, jāielāgo ģērbties pēc iespējas silti, nevis skaisti. Laura uzsver: labāk nodrošināties ar kādu lieku kārtu, jo nepieciešamības gadījumā to vienmēr var novilkt.

Meža terapeitiskā iedarbība uz cilvēka veselību:

  • pētījumi pierāda, ka, atrodoties pie dabas, mežā stresa hormons kortizols samazinās par 12% (salīdzinājumā ar rādītāju, atrodoties pilsētā);samazinās smadzeņu darbības intensitāte, iestājas miers;
  • normalizējas asinsspiediens - pazeminās augsts, paaugstinās zems;
    stabilizējas sirdsdarbība;
  • daba atjauno koncentrēšanās spējas un uzlabo spēju mācīties;
  • līdzsvarojas simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas aktivitāte;
  • atvieglo sirds un asinsvadu slimību simptomus;
  • pateicoties fitoncīdiem, uzlabojas imūnsistēmas darbība - tos gan ieelpo, gan uzņem caur ādu;
  • atslābina nervu sistēmu - mazina trauksmi, uzlabo miega kvalitāti;
  • uzlabo kognitīvās funkcijas un atmiņu;
  • sekmē radošumu;
  • uzmanības novēršana ar dabu samazina sāpju līmeni;
  • ir pierādīts, ka atsvešinātība no dabas var būt depresijas, trauksmes, hiperaktivitātes cēlonis.

Dmitrijs Suļžics/F64


Kā koki ar mums sarunājas?

Koku saziņas valoda ir ar smaržvielu starpniecību. Smaržvielas kā saziņas līdzeklis. Arī mums, cilvēkiem, tas nav nekas svešs. Mūsu pašu smarža uzrunā citu cilvēku apziņu un zemapziņu. Dažus viņu “smaržas” dēļ nevaram ciest, savukārt citi viņu aromāta dēļ mums šķiet ārkārtīgi pievilcīgi. Pēc zinātnieku domām, sviedru sastāvā esošie feromoni pat nosaka partnera (ar kuru kopā gribam radīt pēcnācējus) izvēli. Tātad mums piemīt slepena smaržu valoda, un tāda valoda piemīt arī kokiem.

Koki iedarbojas uz cilvēku enerģētiskā līmenī: vieni koki enerģiju atņem, citi - dod. Piemēram, ozols, bērzs, liepa, ābele un priede ir enerģiju dodošie koki, bet alksnis, ieva, apse enerģiju atņem. Ja jāatbrīvojas no stresa, galvassāpēm vai trauksmes, tie būs koki, pie kuriem doties un dziedināties, taču, ja ir jāiegūst miers, spēks, domu skaidrība vai nepieciešama palīdzība pret vīrusiem, jāuzlabo gremošanas sistēmas darbība vai vielmaiņa, tad jādodas pie kokiem, kas enerģiju dod.

Visbiežāk tīri intuitīvi cilvēks izvēlas koku, kuram tuvoties, pieskarties un mijiedarboties.

Ozols dod spēku dižu mērķu sasniegšanai, liek enerģijai kustēties, stimulējot asins plūsmu un limfas kustību. Tam dominējošā ir vīrišķā enerģija, kas var palīdzēt cilvēkam savienoties ar Visumu. Labākais veids, kā sazināties ar ozolu, ir aptvert tā stumbru. Šis tiešais kontakts ar ozolu rada maksimālu enerģijas pārnesi, atbalsta ilgmūžību.

Liepa ir enerģiju dodoša, dziedē salauztās sirdis. Tai ir sirdi nomierinoša sievišķā enerģija. Šis koks uzlabos intuīciju, palīdz pieņemt pareizos lēmumus un virzīties dzīvē uz priekšu.

Egle ir enerģiju ņemoša, vienmēr ir bijusi spēka un izturības simbols, tā spēj pārvērst iekšējo nemieru, nervozitāti un sasprindzinājumu mierā un līdzsvarā. Egles enerģija ir sena un ļoti lēna, tās klātbūtnē nevajag steigties. Ziemā tā attīra no negatīvās enerģijas.

Priede ir enerģiju dodoša, īpaši dziedinoša nemierīgam prātam. Ja nepārtrauktas domāšanas dēļ cilvēks jūtas nervozs un nemierīgs, pieskaršanās priedei var palīdzēt. Šī koka enerģija līdzsvaro domas un jūtas. Regulāri pieskaroties priedei, var rast iekšējo līdzsvaru un sirdsmieru, atklāsmi, ka nav nekas tāds, ar ko nevar tikt galā.

Kastaņa ir enerģiju ņemoša, dziedina pašapziņu, palīdz atjaunot spēkus un veselību, dziedināt dvēseles brūces. Tā enerģija veicina iztēli un pozitīvu domāšanu, tāpēc nav nejaušība, ka koks savus augļus piedāvā rudenī, melanholijas un skumju sezonā. Atjauno saikni starp dažādām orgānu grupām.

Vītols ir enerģiju ņemošs. Tas ieplūdina savu enerģiju tieši cilvēka dvēselē, tas tiek uzskatīts par laimes nesēju. Vītols darbojas kā spogulis, jo, piekļaujoties vītolam un savienojoties ar tā enerģiju, koks spēj nospoguļot un pat pastiprināt cilvēka tābrīža emocionālo stāvokli, arī ciešanas. Vītola spoguļošanas spēja tiek izmantota, lai palīdzētu cilvēkiem labāk apzināties savas izjūtas. Vītolu enerģija ir mīloša, maiga.

Bērzs ir enerģiju dodošs koks, savā būtībā vairāk sievišķs, vairāk reaģējošs uz emocijām, nevis domām, tāpēc labāk saprot sievietes. Viens no pirmajiem kokiem, kas pavasarī atdzīvojas. Tas ir atdzimšanas, atjaunošanās un jauna sākuma koks, kas palīdz attīrīties un sagatavoties jaunajam. Bērzs ir par emocionālu detoksikāciju, tā enerģija var palīdzēt pieņemt izmaiņas, lai cik nepatīkamas tās būtu, arī pielāgotos jaunam dzīvesveidam.

Kļavas enerģija ir draudzīga un dodoša. Tā palīdz sakārtot attiecības darbā un ģimenē. Savienošanās ar kļavas enerģiju ir īpaši efektīva, ja cilvēks piedzīvojis traumatisku notikumu pagātnē un joprojām jūt tā sekas. Kļavai piemīt gan vīrišķās, gan sievišķās enerģijas, tāpēc, mijiedarbojoties ar kļavu, cilvēks var harmonizēt sevis sievišķo un vīrišķo daļu, iegūstot tik kāroto veselumu.

Mārtiņš Zilgalvis/F64

Svarīgākais