Lai kaut ko sasniegtu, daudz jāmācās

Nupat apgādā Zvaigzne ABC iznācis Arno Jundzes romāns Kristofers un Ēnu ordenis. Viņš uzsver, ka tā ir grāmata latviešiem, latviešu bērniem, kas piedāvā piedzīvojumus paplašinātā realitātē. Kaut Arno žēlojas, ka viņu paralēlajās dimensijās, kurās diennaktī ir četrdesmit astoņas stundas, nelaiž, tomēr pagūst izdarīt vēl daudz ko citu, par ko ir vērts runāt.

– Pēc tava romāna Putekļi smilšu pulkstenī šī grāmata varētu pārsteigt – paralēlās dimensijas, portāli, enerģiju teorijas. Fantāzijas un fantastikas literatūra tagad plaukst un zeļ, bet kāpēc tev tas bija interesanti?

– Šis nav klasisks fantastikas romāns, kādi tie ir pēdējā laikā: ar darbību izdomātā pasaulē, tālā nākotnē un pēc globālas katastrofas, kas iznīcinājusi visu civilizāciju. Pāri palikuši mutanti, staigājoši miroņi un baisie tomāti slepkavas, kuri nogalina katru, kurš kaut reizi dzīvē ēdis kečupu! (Smejas.)

Šādas grāmatas vedina uz bēgšanu no realitātes. Es vedu atpakaļ realitātē. Kristofers ir mūsdienu puika, mācās vienā no Rīgas skolām. Mamma viņam gājusi bojā veikalā, kuram iebrucis jumts, bet tā nav nekāda spekulācija par Maxima. Epizodi ar mammas nāvi uzrakstīju un nolasīju vairākos publiskos pasākumos, tostarp Prozas lasījumos pirms gadiem pieciem, kad tāda nelaime nevienam sapņos nerādījās. Tētis no bēdām nodzeras un aizmūk uz Angliju. Kristofers ir maza auguma, skolā viņu iekausta lielie puikas – tāda normāla mūsdienu realitāte. Viņš zina arī to, ka uz ielas konfektes piedāvā tikai sveši onkuļi pedofili. Man ir svarīgs princips – nemelot detaļās. Latvija, ārzemes, muzeji Rīgā un Parīzē, Palatīna kalns un Romas forums – aprakstiem jābūt reāliem.

Kad pirms pieciem gadiem sāku rakstīt, mani iedvesmoja Stīvens Hokings un Maikls Talbots, arī mūsu akadēmiķis Buiķis un dakteris Kļava. Cik var ņemties ar raganām un buramvārdiem? Mūsdienu fizikas sasniegumi, teorijas par tārpejām, daudzajām dimensijām, paralēlajām realitātēm, Dieva daļiņu ir daudz fantastiskākas par visām fantāzijām; turklāt neizmantotas, svaigas, aizraujošas. Kad sāku, jokoju, ka rakstīšu atbildi Poteram, kas balstīta uz

21. gadsimta zinātnes sasniegumiem. Protams, uz mani skatījās kā uz dīvaini! (Smejas.) Šāda ideja nav nekas neredzēts – arī Žils Verns savas dēku grāmatas rakstīja, lai popularizētu skolēniem ģeogrāfiskos atklājumus. Žēl vien, ka mans romāns tik ilgi rakstījās. Darbu bija tik daudz, ka neatlika laika pabeigt. Diemžēl mani paralēlajās dimensijās, kurās diennaktī ir četrdesmit astoņas stundas, iekšā nelaiž.

– Kādu tu iztēlojies šīs grāmatas lasītāju?

– Varēji vēl pavaicāt par grāmatas realizācijas tirgiem un Ukrainas konflikta ietekmi uz tiem! (Smejas.) Tas ir no patērētājsabiedrības dzīves modeļa izrietošs jautājums, ar ko, no vienas puses, var nogalināt jebko… Bet, no otras puses, tev taisnība! Skaidrs, ka rak-stot es domāju par lasītāju. Šī man ir īsti pirmā grāmata, ko no sākta gala rakstīju lasītājiem, nevis tikai paša priekam.

Harijs Poters un Krēslas sērija parādīja, ka tīņu grāmatas labprāt lasa arī vecmāmiņas, tāpēc es neraizējos par vecumposmiem. Tomēr romānam bija ļoti konkrēts pasūtītājs – tie puikas un meitenes, kam patika manas Ķiparu Ļerpatu grāmatas. Tiekoties Bērnu žūrijā, viņi savu vēlmi definēja ļoti skaidri un skaļi – onkul, uzraksti kaut ko, kur dzenas pakaļ tā, ka auto pagriezienos brauc uz diviem riteņiem, kur šauj ar lielgabalu, bet beigās neviens necieš. Viņiem par godu romānā ir tieši tāda aina.

Svarīgākais bija uzturēt dinamisku ritmu, skaidru valodu, lai tā, neraugoties uz romāna lielo apjomu, būtu viena elpas vilciena grāmata. Spraiga, vienlaikus labestīga, pietiekami dziļa un atbildīga. Bet idejiski Kristofers ir mans mazais Hamletiņš, tikai krietni vien saprātīgāks par izlutināto dāņu princi. Viņš noskaidro mammas bojā ejas cēloņus, izglābj dzīvību draudzenei. Ļoti svarīgi bija ielikt vēstījumu – lai kaut ko sasniegtu, daudz jāmācās. Saprotu, ka, mūsdienu reālijās raugoties, ir grūti tam noticēt, bet pietiks atražot nākamos naktssargus un slimnieku kopējas. Un vēl bija svarīgi – šī ir latviešu grāmata, latviešu bērniem. Vide ir latviska, atpazīstama: mūsdienas, Rīgas centrs, Vecrīga, dzelzceļa līnija Ogres virzienā…

– Atceroties, piemēram, Hariju Poteru un Fēniksa ordeni, jājautā, vai tev bija kādi šim žanram piederīgi iedvesmas avoti?

– Nebija! Bet vienmēr sajūsminos par labu sazvērestības teoriju, ja to pasniedz kā aizraujošu stāstu. Kādreiz es par tādām lietām labprāt rakstīju presē, lai izvēdinātu galvu. Šajā romānā es izmantoju leģendu par kristāla galvaskausiem, kas, kopā salikti, dodot to īpašniekam varu pār pasauli. Kad pirms gadiem padsmit pirmoreiz kristāla galvaskausa oriģinālu redzēju Parīzē – man tas likās visīstākais krāms, bet vienalga, mistifikācija ir tik aizraujoša. Beidzot izdomāju, kā to izmantot.

– Fantāzija un mūsdienu zinātnes sasniegumi ir viena lieta, bet tu savā lidojumā atsperies no zemes, izmantojot vēstures faktus. Kādus avotus lietoji?

– Visdažādākos! Par Svētā Jura jeb Georga baznīcu, tagadējo Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja ēku Rīgā, veicu nelielu pētījumu. Lasīju vēsturnieku publikācijas. Paldies muzeja vadītājai Inesei Baranovskai, kura neiebilda, ka izmantošu muzeju savtīgos nolūkos, un jo īpaši kuratorei Agritai Porei, kas par muzeja noslēpumiem zina gandrīz visu – viņa man rādīja pat poļu restauratoru plānus. Spoku stāsti par šo vietu ir publicēti Dabas un vēstures kalendārā. Tā ir tikai viena no daudzajām senajām Rīgas ēkām, kuras noslēpumi ir tādi, ka tur pat Dens Brauns ar Da Vinči kodu varētu nobālēt. Par šo ēku taču interesējas visi – kā ekstrasensi, tā slepenu ložu locekļi. Grēks to neizmantot! Starp citu, tajā muzeja daļā, kas ir senā Baltās pils kapela, enerģijas joprojām ir ļoti spēcīgas. Stiprākas ir vien Romā, dažās pagānu svētvietās. Arī muzeja pagrabā var nokāpt un aptaustīt Baltijā pirmo zobenbrāļu mūrēto sienu. Agrita Pore rādīja, kā viņi eksperimentējuši ar materiāliem.

– Jā, arī mani ieinteresēja stāsts par Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju – Svētā Jura baznīcu, kurai ir būtiska nozīme tavu varoņu piedzīvojumos. Nebaidies, ka dažs labs, tev noticējis, tur tagad meklēs slēdžus, lai atvērtu portālu un nonāktu senās pagāniskās Romas centrā?

– Lai meklē! Varbūt atrod? Tikai ņemiet vērā – muzejā joprojām spokojas vīrs kapucē. (Smejas.) Pie viena izstādes apskatieties!

Šī portāla abi gali ir reāli. Gan muzeja ēka Rīgā, gan pļava ar sētu Palatīna kalnā Romā, soliņš, uz kura sēž Kristofers un vasarraibumainā Blumberga. Tas vispār ir mans mīļais soliņš. Es uz tā vienmēr piesēžu un raugos uz Romas pakalniem. Gribējās to iemūžināt. Tikai, par realitāti un faktiem runājot, jāņem vērā, ka romānā lasāma mākslinieciska patiesība, bet mākslā debesu virzieni var nesakrist ar tiem, kas ir reālajā dzīvē. Nudien neesmu vainīgs, ja olīvkoka vietā zied ābele, bet daži vēsturiski notikumi nobīdījušies telpā par gadiem simt vai vispār nav bijuši. Literatūra ir literatūra, lai mācītos, jālasa vēstures un fizikas grāmatas. (Smejas.) Manuprāt, vajag darbā ielikt arī dažas acīmredzamas nesakritības, kas rosina pēc tam meklēt, kā bija patiesībā, un apstrīdēt autoru.

– Gads tev sācies ar grāmatas iznākšanu, bet šis ir Raiņa un Aspazijas jubilejas gads, un tu esi bijis iesaistīts tā sagatavošanā?

– Gads man sākās ar stīvu muguru un sāpošām kājām. Pēc padsmit dienu rakstīšanas maratona, kura laikā pat īsti negulēju, pabeidzu savu jaunāko romānu. Biju tik ļoti tajā, ka pat naktīs sapņoju nākamo nodaļu tekstus. Visu dienu raksti, bet pēc tam naktī miegā turpini rakstīt no vietas, kuru vakarā esi datorā pabeidzis. No rīta modos, kaut ko uzkodu un pie datora – līdz nakts vidum, pilnīgam spēku izsīkumam. Nemāku strādāt pamazām.

Bet par Aspaziju un Raini tev taisnība. Gundega Repše 2013. gadā kultūrpolitiski sarežģītā brīdī, kad bija skaidrs, ka draud haoss, balstoties uz savu bēdīgo pieredzi ar Annas Brigaderes jubileju, sasauca kopā sazvērnieku grupu, lai ieliktu kāju visās iespējamajās durvīs, lai nebūtu iegansta Raiņa un Aspazijas gadā jubileju nesvinēt un nosodoši teikt – nu kur jūs bijāt agrāk, viss budžets jau ir saplānots. Rakstnieku savienības paspārnē brīvprātīgi strādājām pusotru gadu. Dažubrīd šajā grupā bija pat divdesmit cilvēki.

Tagad, par laimi, ir kultūrpolitiska stabilitāte un kultūras ministre izsludināja Raiņa un Aspazijas jubilejas gadu, ņemot to ministrijas paspārnē. Tā ir pareizā lietu kārtība. Nevalstiskajām organizācijām sabiedriskā kārtā nav jārīko Vislatvijas notikums! Bet nevajag gaidīt, ka ministrija paveiks visu. Ir jānāk talkā! Turklāt viņi izdarīja milzu lietu – piesaistīja norvēģu naudu, un rezultātā visa pagalam nolaistā Raiņa un Aspazijas muzeju saimniecība Latvijā šogad un nākamgad tiks kapitāli renovēta. Arī mana mīļā Baznīcas ielas māja pie Dailes teātra. Kad sāku strādāt avīzē, mans pirmais kašķis ar mūsu katikkasnenotiek sabiedrību bija, kad iestājos pret tās iespējamo prihvatizāciju.

– Notiks virkne pasākumu, kas atgādinās par abu ievērojamo personību devumu Latvijas kultūrai. Kas tev šķiet svarīgākais, ko šis gads var mums dot?

– Sākot teicu – nav vērts šaut gaisā naudu vai sarīkot kādu briesmīgu piemiņas vakaru, kur visi stīviem kakliem slavē klasiķus. Rainis to nevarēja ciest. Viņš gribēja, lai valda radoša gaisotne. Galvenais akcents ir uz radošām lietām, kas mūsdienīgi aktualizē Raiņa un Aspazijas idejas. Priecājos par dramaturģisko ideju konkursu, kas jau ir īstenojies Liepājas teātra Indulī un Ārijā. Bet uz strīpas jau ir Kirils Serebreņņikovs Nacionālajā teātrī, Māra Ķimele JRT, arī citi. Gaidu starptautisko laikmetīgās mākslas izstādi jaunajā Mākslas stacijā Dubulti, dažus metrus no Raiņa un Aspazijas mājas. Man sirdī tīģer's! Tās ir Raiņa rindas. Uzrunāju Ingu Šteimani ķerties pie izstādes organizēšanas, un, kamēr dažs mūsmājās sprieda, vai tad kādu sapelējušās Raiņa idejas maz interesē, mākslinieki no Šveices, Maķedonijas, Izraēlas, Ēģiptes, Brazīlijas, Zviedrijas strādāja ar tām. Tad vēl viss, kas notiks mūzikas jomā… Ja jubilejas gads dos mums jaunus mākslas faktus un ierosmes turpmākajai radīšanai, tas arī būs svarīgākais. Mūsdienās, protams, gaumes ir dažādas – kādam patiks, citam nepatiks, bet Aspazijas lugu iestudējumu zelta laikos jau arī puse zāles bija sajūsmā, bet otra puse – šausmās, apsūdzot dzejnieci netiklībā un samaitātībā.

– Vairs neesi redzams Latvijas Televīzijā, kur vadīji 100 g kultūras. Nacionālie dārgumi. Kāpēc šādas pārmaiņas?

– Pārmaiņas ir loģiskas. Sadarbojos ar LTV brīvmākslinieka statusā četrpadsmit gadus. Cik var? Katram savas prioritātes. Man ir manas grāmatas. Rakstu! Pilna galva ar idejām, varētu rakstīt trīs gadus katru dienu, kamēr tās visas izrakstītu ārā. Gribu iesākto ātri pabeigt, nevis atlikt uz pieciem gadiem televīzijas dēļ kā Kristoferu vai uz desmit kā Putekļus smilšu pulkstenī. Negribēju atgriezties TV jau 2013. gada rudenī, šaubījos arī pirms tam. Iemeslu daudz, tie krājās. Skatītāju mīlestība, protams, ir fantastiska lieta, īpaši ja tavs raidījums saņem Zelta viļņa balvu. Paldies viņiem!

Tomēr, kā lai pasaka… Medaļai ir otra puse. Sliktu atalgojumu, sociālo garantiju trūkumu, pārslodzi, piedzērušu idiotu draudu zvanus, visādas skaudības špiļkas var paciest, ja ir ideja. Arī to, ka Nacionālie dārgumi piedzima kā fiksais projekts bez finansējuma un no tiem nevarēja izspiest pat pusi, ko šis projekts spētu dot. Ar ideju mēs pārdzīvojām visus sen no TV pamukušo puspriekšnieku pieprasītos idiotiskos tējas un turku kafijas dzeršanas paplašinātās kultūras raidījumus. Viss esot kultūra! Šausmas! Reiz man atveda uz studiju viesi, kas Turcijā strādāja kazino drošības dienestā un valsti redzēja tikai drošības sistēmu monitorā. Viņš uz visiem jautājumiem atbildēja ar jā vai nē. Tā nu es ar viņu debatēju par turku kafijas dzeršanas tradīcijām divdesmit sešas minūtes tiešraidē. Trakomāja! (Smejas.) Vienā brīdī sapratu – man pietiek.

– Tomēr diez vai tikai sēdēsi un rakstīsi?

– Nekad nesaki nekad? Es arī nesaku. Varbūt radīsies jaunas idejas. Nezinu… Pērn oktobrī beidzot atklāju kaifīgo baudu, kad vairs nav jādzīvo nenormālajā ierakstu režīmā, kas turklāt visu laiku ir tāda šizofrēniska mētāšanās laikā, kad taisi rītdienas avīzi, nākamās otrdienas raidījumu, aiznākamās piektdienas pašreklāmu, līdz beigās nesaproti, kāds vispār ir datums, mēnesis, gads un kāpēc citi aizgūtnēm debatē par kaut ko, kas tev jau noticis pirms trim nedēļām. Ir pārrunas par vienu projektu, bet līgums nav parakstīts. Nezinu, ar ko tas beigsies. Bet jebkurā gadījumā tie nebūs 100 grami.

– Tu pagājušovasar pateici frāzi, ko pēc tam daudzi citēja sociālajos tīklos – pietiek ziedoties uz kultūras altāra.

– Tieši tā! Citi to nekaunīgi izmanto un dzīvo uz šo brīvprātīgo rēķina. Viss maksā tik, cik maksā – arī kultūrā. Ir vēl cita problēma. Mēs kultūrā esam kapitāli sajaukuši kvalitātes kritērijus ar sabiedrisko attiecību speciālistu ražoto preses relīžu debesu mannu. Sabiedriskās attiecības panākušas, ka Latvijā mākslu pamazām aizstāj produktu kultūra. Šī sistēma kritiku dzen pagrīdē. Naumanis reiz rakstīja – daļa mūsu teātros iestudēto izrāžu ir tik sliktas, ka tās pat nedrīkstētu pieminēt, kur nu vēl par tām dziedāt tās slavas dziesmas, kā tas parasti pirms pirmizrādēm tiek darīts. Toreiz teātri uz Normundu apvainojās, bet viņam ir taisnība.

Bet pirmā joma, kas krita šajā slazdā, bija popmūzika, Eirovīzija. Kamēr Latviju pārstāvēja mākslinieki, kas strādāja, kamēr bija kritēriji un nebija sviestainu triecienbalsojumu, tikmēr arī panākumi neizpalika. Tagad sabiedriskās attiecības caurām dienām zombē publikas smadzenes par mūsu dziedātājzvaigznītēm, kas izceļas vien ar to, ka naktsklubos demonstrē tās ķermeņa daļas, kuru viņām vairāk tā kā nav, nevis ir. Mēs, publika, jau esam tā apdullināti kā Buratino muļķu zemē, jo sākam ticēt šim ekspertu viedoklim, ka šīs tā saucamās zvaigznes ir vismaz Maikli Džeksoni vai Vitnijas Hjūstones. Tomēr tad, kad sasodītā Eiropa par šādu stāru kaķkoncertu negrib balsot pat pieklājības pēc, esam apmulsuši – nu kā tad tā?

Sabiedriskajām attiecībām līdzās nāk arī otra nelaime – ticība visu jomu ekspertiem. Pēdējais, kas te bija atkūlies, sludināja, ka esot mazās skolas jāslēdz. Tad jau varēja pateikt – nocērtiet sev kreiso kāju. Vai labo. Vai slēdziet ciet savus mazos ciemus un pilsētiņas un brauciet uz Vāciju atejas mazgāt!

Pjatigorskis brīdināja – nelaidiet pie varas ekspertus, pieminot meļus, kas ar savām pareizajām atbildēm izprovocēja karu Irākā. Ekspertu institūts mūsdienu pasaulē ir pārāk kārdinošs staiguļiem, kuri saprot, kādas atbildes no viņiem gaida un par ko viņiem samaksās. Bet kurš tad klausa filozofus! Tad nu beidzot ir sagaidīts laiks, par kuru Ļeņins 1922. gadā rakstīja vēstulē Kameņevam – sūdu par ekspertu pagūsim paņemt vienmēr. Tās mantas netrūkst. Bet visi, kas iebilst, ir vecmodīgi stagnāti, iesīkstējuši reakcionāri un progresa ienaidnieki...

Arno JUNDZE

• Rakstnieks, kultūras žurnālists

• Dzimis 1965. gada 30. jūnijā

• Aizstāvējis doktora grādu literatūrzinātnē

• Neatkarīgās kultūras ziņu redaktors, žurnāla LZA Vēstis galvenais redaktors

• Grāmatas:

Somijas literatūra Latvijā. 1885–2001 (2002); Ķiparu ļerpatu šnirks (2003), Ķiparu ļerpatu čieps (2008), Gardo vistiņu nedēļa (2012), Putekļi smilšu pulkstenī (2014), Kristofers un Ēnu ordenis (2015)