Ko mums darīt ar tiem latviešu literātiem, kuri dzīvoja un rakstīja padomju gados? Izsvītrot, aizmirst, pārgriezt uz pusēm? Vai arī atcerēties, ka bez viņiem nebūtu latviešu literatūras? “Neatkarīgā” sarunājas ar Rakstnieku savienības priekšsēdētāju, rakstnieku Arno Jundzi.
Kāds ir tavs skatījums uz rakstnieka Andreja Upīša pieminekļa sazāģēšanu?
Ja mēs būtu godīgi, tad vienkārši pateiktu: mums to pieminekli nevajag, mēs to izmetam ārā, tas ir drausmīgi neglīts. Tie ir argumenti, ko varētu šajā gadījumā izvirzīt. Bet mēs mīcāmies pagātnes apzināšanā, kaut gan tas ir viens no visai stulbiem stereotipiem, jo mēs patiesībā neko tur neesam apzinājuši. Vismaz pēdējos 30 gadus tādas iespējas ir bijušas, bet mēs cenšamies no tā visa kaut kā mākslinieciski skaisti iziet.
Ja kāds mākslinieks nāktu ar priekšlikumu uztaisīt jaunu pieminekli, kas ir pārzāģēts uz pusēm, piemēram, Mirdza Ķempe ar pārlauztu sirdi, tas būtu daudz asprātīgāk. Un ja būtu kaut kāds padomju reliktu parks, par kura veidošanu runājam jau gadiem, šos reliktus tur varētu veiksmīgi izvietot.
Bet nekas nav darīts, lai kaut kas tāds taptu. Manuprāt, cilvēkiem ir vajadzīga tāda vieta, kur aplūkot visus šos padomju dižgarus, kuri ir sakompromitējuši sevi, lienot politikā un darot lietas, ko viņiem nevajadzēja darīt. Taču šajā - Upīša - gadījumā tas izskatās stipri gaudeni.
Skaidrs, ka piemineklis ir jānoņem arī tāpēc, ka tiks rekonstruēta koncertzāle, un tas būtu labs arguments. Tas bija saprotams jau pirms vairākiem gadiem, tad bija gara pauze, tagad pēkšņi tiek pieņemts lēmums par zāģēšanu, kas satracināja sabiedrību.
Izskatās, ka sabiedrību satracināja arī vēršanās pret rakstnieku Sudrabu Edžu, kas bija ne mazāk kontroversāla persona kā Upīts.
Jā, ir gana daudz cilvēku, kuri ir uzauguši ar Sudrabu Edžus “Dullo Dauku”, tāpēc viņa pieminekļa noņemšanu uzskata par zaimošanu. Bet atgādināšu, ka Sudrabu Edžus (īstajā vārdā Morics Eduards Zilbers) nekad nav bijis Latvijas pilsonis, turklāt, dzīvodams Krievijā, par Latviju rakstīja visādas cūcības. Un Krievijā viņš dzīvoja kopš 1905. gada revolūcijas. Tā ka man nemaz nav žēl, ka viņa piemineklis tiks novākts.
Mēs - no vienas puses - skumstam par Maskavā nošauto latviešu teātri, par tūkstošiem iznīcināto latviešu, kuri dzīvoja PSRS, bet aizmirstam, ka viens no nedaudzajiem, kurš izdzīvoja 1937./38. gada sarkanajā terorā, bija tieši Sudrabu Edžus. Viņam izdevās paglābties no nošaušanas.
Kā Sudrabu Edžus pats skaidroja, viņš esot bijis pārāk vārgs, lai varētu doties līdzi čekistiem, kuri atnāca uz viņa Maskavas dzīvokli, lai viņu arestētu.
Jā, čekisti nosprieda, ka viņš pats nomirs. Tas gan notika 1941. gadā. Manas paaudzes cilvēki bija tie, kuriem nācās apgūt šos padomju literatūras kursus. Tādu autoru bija daudz, kuri sludināja naidu pret “buržujiem”. Un ko mums ar viņiem tagad darīt? Un vai mums vispār kaut kas ar viņiem jādara? Manuprāt, atbildes nav nevienam. Žēl, ka mums vairs nav akadēmiķa Jāņa Stradiņa, kurš savos lēmumos un viedokļos vienmēr bija izsvērts, domāju, ka viņš atrastu risinājumu, kas apmierinātu visus cilvēkus.
Ja zāģētāji būtu konsekventi, viņiem tagad vajadzētu ķerties arī pie Aleksandra Čaka: viņš savulaik dienēja sarkanajā armijā, 1921. gadā iestājās Krievijas boļševiku partijā, taču, viļoties savos kļūdainajos politiskajos uzskatos, 1922. gadā atgriezās Latvijā.
Savulaik, debatējot par Upīti, es piesaucu arī Čaku, tāpat varētu piesaukt vienu otru citu rakstnieku vai dzejnieku. Kur tad ir tā robeža: kāpēc viens jāzāģē, bet otrs - nē? Par Čaku ļoti labi ir izstāstījusi Silvija Radzobe savā grāmatā “Čaks un laiks”, kas iznāca pirms pāris gadiem.
Paskaidrosim: tā ir grāmata par dzejnieku Aleksandru Čaku (1901-1950), kurš pēckara staļinisko represiju laikā centās soļot līdzi padomju varas “ētikai” un “estētikai”, mēģinot rakstīt dzeju, kas būtu piemērota padomju varas realizētajai dzīvei padomju Latvijā. Taču viņam tas īsti neizdevās: padomju varas literatūrkritiķi Čaku joprojām uzskatīja par buržuāziskā dzīvesveida sludinātāju. Turklāt mūsu atmiņās Čaks vienmēr paliks kā pilsētas mazliet skumjās estētikas un vientulības apdziedātājs ar savu elēģiju “Miglā asaro logs” un citiem šedevriem.
Protams, Čaka centieni atspoguļot padomju “estētiku” izskatās žēlīgi, bet - ko mēs paši darītu Čaka vietā? Domāju, ka viena daļa no mums kliegtu “Lai dzīvo padomju vara!” un vicinātu sarkanus karodziņus.
Bet kāda varētu būt nākotne? Daļa kliegs, “davai”, ņemam nost tos pieminekļus! Kāds cits rosinās Upīša pieminekli vest uz Skrīveriem, bet tur jau viens ir. Mums ir tēlnieki, kuri gadiem piedalās konkursos, bet Rīgas domes deputāts, tēlnieks Drulles kungs bez visādiem konkursiem nāk ar savu spožo ideju - sazāģēt pieminekli. Un gan jau arī nauda tam atrastos. Kā to novērtē citi viņa amatbrāļi - mākslinieki? Tā, piemēram, Aigars Bikše pret to izsakās diezgan kvēli. Ja uz šā pieminekļa pārveidi vai likvidāciju būtu izsludināts konkurss, tad vismaz ar to varētu piesegties. Tagad - nekā.
Konkursā varētu piedāvāt pieminekli sazāģēt astoņās daļās, mazos krupīšos, dēlīšos utt.
Kapos redzēts ne viens vien šāds divās daļās sadalīts piemineklis. Bet ko tas dos Upīša gadījumā? Vai kāds regulāri stāstīs publikai par Upīša labajiem literārajiem darbiem un sliktajiem politiskajiem darbiem? Nu, nē taču. Tad jāsāk izglītošanas kampaņa par visiem literātiem, kuri dzīvojuši padomju laikā. Tagad sanāk tā: ja tu esi elpojis padomju gaisu, tu esi kolaborants. Jebkurā gadījumā. Bet no otras puses - ja mums nebūtu bijuši tādi literāti, kādi mums bija, mēs visi te jau sen sarunātos tikai krieviski.
Vai Rakstnieku savienība dos kādu oficiālu vērtējumu Upīša sazāģēšanai?
Vienu gadu mums te sākās diskusija, ja nemaldos, par Viļa Lāča ielu Saulkrastos. Saņēmām vēstules, sak, ko jūs par to domājat? Bet mēs nevaram lemt vietējo deputātu vai iedzīvotāju vietā, kā pārdēvēt vai nepārdēvēt ielas. Nolēmām, ka nejauksimies.
Gadījumi, protams, ir dažādi. Rīgā kādai mazai ieliņai piešķīra Vizmas Belševicas vārdu. Viņas dēls Jānis Elsbergs par šo faktu ir šausmās, jo Vizma ir pelnījusi ko vairāk.
Atceros, pērn pavasarī Jānis Elsbergs nāca klajā ar rosinājumu kādu no Rīgas ielām nosaukt viņa mātes Vizmas Belševicas vārdā. Izrādījās, ka tas ir jau izdarīts: kopš 2023. gada janvāra par Vizmas Belševicas ielu kļuvusi puse no Detlava Brantkalna ielas Purvciemā. Otrai pusei ticis Annas Brigaderes vārds. Tas noticis bez tuvinieku piekrišanas, neviens viņus par to pat nebrīdināja. “Kaut kāda zarna starp daudzstāvu mājām,” tīmeklī, raksturojot ielu, rakstīja Elsbergs.
Jā, tā notika. Bet arī mēs kā Rakstnieku savienība nevaram bāzt savu degunu visur, kur iedomājamies. Mums jau tā daudz problēmu, piemēram, ar autoratlīdzībām. Es nevēlos piedalīties ar savām konsultācijām ielu pārdēvēšanas vai pieminekļu nojaukšanas procesā, tāpēc ka tas, manuprāt, ir ārpus laba un ļauna, jo - kas notiks pēc desmit vai piecpadsmit gadiem, kad sabiedrības viedoklis vai, nedod dievs, vara mainīsies? Pat ne ik ilgi jāgaida: skatīsimies, kas notiks nākamajās vēlēšanās.
Visi lēmumi ir jābalsta faktos, nevis tukšā muldēšanā. Bet tā kā faktus meklēt slinkums, normālu risinājumu nav. Ir tikai: “davai” kaut ko nogāzīsim! Un tie gāzēji parasti ir tik jauni, ka par padomju laikiem neko nav dzirdējuši.
Manuprāt, neviens cilvēks negribētu, lai viņa darbu kāds mēģinātu tiešā vai pārnestā nozīmē pārzāģēt. Tu jau arī negribētu, lai, piemēram, kāds sazāģētu tavu romānu “Sarkanais dzīvsudrabs”, vai ne?
Negribētu, lai manu grāmatu pārplēš uz pusēm, bet pa vidu iebāž to, kā tajā grāmatā nav. Ar tēlnieka Terpilovska veidoto Upīša pieminekli ir tieši tāds pats gadījums. Atceros, netālu no Rīgas krematorijas bija suņu pastaigu laukums, kur mētājās Ļeņina pieminekļa driskas. Nedomāju, ka es gribētu, lai Upīts arī tur mētātos Tad labāk to pārkausēt.
