SARUNA: Domās uzlikt atskaites punktu

«Atrādīt savu mūziku citiem – tā daļēji ir egoistiska pašapmierināšanās. Vari rakstīt dziesmas vai fotografēt cilvēkus un glabāt pie sevis, priecāties klusībā, bet iekšēji ir rodama urdošā izjūta pēc novērtējuma,» saka aktieris Ivars Krasts. Viņš sarakstījis muzikālo pavadījumu diviem režisora Andra Kalnozola dzejoļiem, kas šovakar pirmoreiz publikai izskanēs iestudējuma Benzīnvīrs pirmizrādē teātrī Dirty Deal Teatro.

Sākotnēji izrādes režisors Ivaru uzaicināja iestudējumam rakstīt mūziku (skaņas noformējums uzticēts režisoram, aktierim un mūziķim Tomam Auniņam), vēlāk – piedāvāja arī izspēlēt atsevišķus tēlus vairākās epizodēs. «Šajās lomās neizjutu ekstrēmu pārtapšanu, bet ir patīkams to meklēšanas process. Aktiera profesijas ietvaros to varētu saukt par profesionālu dauzīšanos.» Vaicāts, kuru lomu uztver kā lielāko izaicinājumu savā līdzšinējā karjerā, Ivars atzīst: «Sevi visu, šķiet, vēl neesmu atdevis. Man nav bijis tas laiks, un pašam sev nav pienācis īstais brīdis. Ir bijušas grūtākas un vieglākas lomas, bet sevis lielākā atdošana ir tā vien, ka esmu izvēlējies šo profesiju.»

Kritika jauniestudējuma mūzikas autoru nebaida. «Ir jārēķinās, ka lietas, kas man šķiet svarīgas, visiem tādas nebūs. Es nevaru būt visaptverošs un izpatikt ikvienam, un tas ir normāli. Man pietiek ar vienu cilvēku, kurš atzīs to par labu esam, lai es saprastu, ka tas darbojas.»

Bez aizvainojumiem

Ivars stāsta, ka jauniestudējums ir par indivīdu un viņa attiecībām ar sabiedrību un apkārtējo pasauli, tāpēc tēmas ir atpazīstamas un skatītāju tieši uzrunājošas. «Jautājums ir, ko cilvēks no šī stāsta paņems – aplūkoto sabiedrības daļu, kas ir apkārt Benzīnvīram un kas no malas šķiet pašironiska un smieklīga, vai paša Benzīnvīra stāstu.»

Šī ir trešā reize, kad aktieris sadarbojas ar Andri Kalnozolu – abu sadarbība sākās 2013. gadā ar izrādi Labākais cilvēks Tahkurannā, pēc tam turpinājās iestudējumā Mazie jautājumi. Aktieris neslēpj, ka ar režisoru ir «uz vienas frekvences, tādēļ ir labi justies darba procesā», un noliedz, ka draudzīgās attiecības ietekmē rezultāta gūšanu, jo kaut kas to dēļ var palikt neizteikts. «Viņš man saka visu. Nevar būt privāti aizvainojumi, jo, lai sasniegtu mērķi, uz to ir kopīgi jāiet. Mēģinājumos draudzība nav jāizslēdz, bet tajā brīdī jābūt profesionālam, un visas komandas vārdā jāpieņem kritika, pamācība vai jāuzklausa padomi.»

Ivars darbojas aktiermeistarības, mūzikas un foto mākslas jomā, un atzīst, ka vienlīdzības starp minētajiem izpausmes veidiem nav. Viņa pamatnodarbošanās ir saistīta ar teātri, bet fotogrāfiju un mūziku viņš sauc par sev intīmākām sfērām, jo tās ir privātākas, tajās viss ir atkarīgs no viņa paša. «Tajās es radu tikai pats savus noteikumus,» viņš pamato un skaidro, ka šie izpausmes veidi nav savstarpēji saistīti un nespēju izteikties teātrī viņš nekompensē fotogrāfijā vai otrādi. «Tas ir lielāks radošais spēks, kas atklājas dažādu izjūtu un noskaņojumu līmenī. Un, ja to nevar izpaust vienā sfērā, sadali pa vairākām, savstarpēji nesasaistot.» Viņš norāda, ka, arī rakstot mūziku izrādei Benzīnvīrs, spēja nošķirt šīs divas lietas – sevi kā aktieri un mūzikas autoru.

Pašam savu laivu

«Pēc būtības esmu novērotājs. Tas palīdz labāk saprast lietas un redzēt plašāk. Ir cilvēki, kas iet ar gatavu pārliecību; viņi neieklausās un neskatās, kas notiek apkārt, bet sasniedz daudz vairāk. Varbūt vajadzēja aktivizēties laicīgāk un novērošanu apvienot ar aktīvu darbību?» Aktieris pauž, ka vērojumus iespējams izmantot sava mērķa sasniegšanai, lai, rīkojoties atbilstoši manītajam, spētu saprast, kā rīkoties. Turpat viņš piekrīt uzskatam, ka šodienā cilvēki vairs nemāk klausīties viens otrā. «Ir jābūt uzmanīgam. Tev varbūt šķiet, ka klausies, bet patiesībā prātā esi noformulējis savu argumentu un viedokli. Tu nedzirdi, bet gaidi, kad otrs pabeigs teikumu, lai izteiktu savu sakāmo,» domā Jaunā Rīgas teātra aktieris. «Nevari līdzi just visam, kas notiek ar otru cilvēku, jo katram ir sava pieredze, bet dažbrīd otrais iespaids ir pirmā iespaida iespaidā. Tu pārstāj klausīties un nemēģini saprast otru, bet to darīt ir svarīgi, jo katram ir savi iemesli, kādēļ viņš dara tā vai citādi. Jābūt jūtīgākam attiecībā pret otru un nedaudz pacietīgam. Reizēm sevi jāpiespiež, lai uztvertu otra izjūtas un stāvokli.»

Šobrīd Ivars jūtas, it kā būtu aizskrējis pa priekšu sev, tādēļ aktuāla ir vēlme pašam kļūt par sava ritma noteicēju. «Ikdienā neapstājies, bet nemitīgi ej uz priekšu, pieņem svešas lietas un uzņem informāciju, līdz kādā brīdī saproti, ka tas nav tevis izdomāts, bet ārējo apstākļu radīts. Gribētu veltīt laiku, lai sevi saremontētu, lai uz mirkli pabūtu vienuviet. Domās uzlikt atskaites punktu. Tas ir neērts darbs – domāt par sevi un mēģināt koncentrēties, lai saprastu, jo vieglāk ir iet uz priekšu neatskatoties. Tas nav slikti, jo labāk ir darīt, bet vajadzīgi arī šādi rimti brīži. Šķiet, esmu iekļuvis plūsmā. Nevis peldu ar savu laivu, bet esmu uz baržas milzīgā kalnu upes straumē, nevarot kontrolēt savu virzienu. Plūstu, kur mani nes, tāpēc gribētu mācēt atrast spēkus sevi virzīt pašam, jo līdz ar to vari būt godīgāks gan pret sevi, gan citiem; spēj arī dot vairāk.»

Paskatīties no malas

Ivars par aktieri kļuva vairāk apstākļu sakritības nekā ilgi lolotas vēlmes dēļ. Tā bija iespēja apgūt tehniskas un teorētiskas lietas, lai pietuvotos savam tā laika mērķim, kas saistīts ar mūzikas jomu. «Kad iestājos, pirmais iespaids bija suģestējošs. Apkārt notika daudzas lietas, un tikai mācību laikā sāku izjust, man tas ir vajadzīgs vai nav,» viņš tagad saka un ir secinājis, ka jāizvēlas profesija, kurā iespējama daļa neatkarības. Savas izvēles viņš nav nožēlojis, jo uzskata, ka piedzīvotais ir pieredze, bet nožēlas vērts ir tikai nepadarītais. Aizdomājoties, ko nožēlotu, ja neizdarītu, aktieris atklāj: «Nekad neesmu dzīvojis ārzemēs. Braucot viesizrādēs vai izbraucot ārpus Latvijas, izjutu pasaules elpu; cilvēku un kultūru atšķirību. Gribas saprast, vai tas ir tāpēc, ka, sēžot uz vietas, viss apnīk un iestājas rutīna un tas ir tikai iedomāts pretsāpju līdzeklis, kas ir kā svaiga gaisa malks, vai tur ir kas vairāk.» Viņš ir pārliecināts, lai to saprastu, nepietiek aizbraukt uz kādu no Latvijas pilsētām. «Komunikācija, informācija un tēmas primitīvā zīmju līmenī ir tās pašas, jo cilvēki ir cilvēki. Bet, ietekmējoties no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, katrā tautā ir kas citāds. Man gribas sevi vairāk piepildīt. Sēžot uz vietas, jūti, ka sāc rotēt un paliec pats sev garlaicīgs.»

Lai paskatītos uz Latviju no malas, viņš labprāt aizbrauktu uz Vidusjūras apvidu: Franciju, Itāliju. «Jūra, gaiss un plašums. Tur debesis ir dzīvas. Arī šeit ir labi, Latvija ir skaista, bet pusgads krēslā un pelēcībā... Ir jāaizbrauc, lai atgūtu mīlestību. Tā notiek arī ar cilvēkiem. Ja viņš tev ir tuvu un ilgu laiku līdzās, sāc nenovērtēt, jo tas šķiet pašsaprotami un tu nepamani svarīgas lietas; kļūsti nevērīgs.» Tādēļ pēc pieciem gadiem Ivars sevi gribētu redzēt Vidusjūrā peldam laivā, ko pats airētu uz priekšu.

Ivars KRASTS

• Jaunā Rīgas teātra aktieris

• Dzimis 1980. gada 14. jūnijā

• Izglītība: 1998. gadā Pumpuru vidusskola, 2000. gadā Jūrmalas mūzikas skola, 2004. gadā Latvijas Kultūras akadēmija, Teātra fakultāte (specialitāte – dramatiskā teātra aktieris)

• Vairāk nekā septiņus gadus nodarbojas ar fotomākslu. Atklātas divas personālizstādes: 2012. gadā Līdzskaņa un 2013. gadā Ārā iešana

• Veidojis Jaunā Rīgas teātra sienas kalendāru (2013./2014. gadam)

• 2007. gadā ar Mārtiņu Jansonu dibināja mūziķu apvienību 100 baltas dvēseles (2009. gadā debijas albums Jutīgs un atdalīts tika nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai kā Labākā debija)

• Muzicējis aktieru vokāli instrumentālajā ansamblī Regīna (ar Gundaru Grasbergu, Gati Gāgu, Vari Piņķi, Kasparu Zvīguli un

Māri Bezmeru)

• Divreiz ieguvis apbalvojumu pasākumā Latvijas Stila un modes balva kā Gada stilīgākais aktieris