KULTŪRA: Par vienu Frankfurti bagātāki

Mana pēcfrankfurtes (runa ir par ikgadējo grāmatu izstādi) izjūta un vēlme – pēc iespējas ilgāk saglabāt sevī tos mērogus, ko piedāvā lielākā pasaules mese. Tālab der pāršķirstīt daudzos mesei veltītos speciālizdevumus (kas tos visus spēj izlasīt!) vai meklēt internetā refleksijas par izstādes notikumiem.

Atzīšos, ka pārāk ilgi to saikni ar mesi saglabāt neizdodas, jo ikdiena apsedz vakardienas iespaidus kā rudens zelta lapas vasaras zālīti. Mūspuses nozares jaunumi prasa savu – jezga ap Literatūras centru, diskusija par vārda brīvības robežām, ko izraisījis dzejolis ar ritmam izmantotu krievu valodas rupjību, Rīgas grāmatu svētkos satikta lasītāja, kura paspējusi izlasīt vēl vakar izdoto grāmatu, un vēl citi. No otras puses skatoties, tas ir tas klātbūtnes efekts, kas izpaužas līdzdalībā grāmatu svētkos vai turot rokā tikko iespiestu grāmatas sējumu. Nekādas pastarpinātas sasaistes to atsvērt nevar.

Hibrīdautori un mērogi

Frankfurtes meses mērogos ietilpst ne tikai vislielākais. Piemēram, šogad bija iespēja iepazīt Farēru salu grāmatniecību. Valsts ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju spēj uzturēt četras grāmatnīcas, un viņu izdevēji oriģinālliteratūru izdod tūkstoš eksemplāros. Iespaidīgi!

Meses preses biļetenā lasu, ka jau pirmajā dienā kāds aģents pārdevis autora daiļdarbu desmit valstīm. Salīdzinot ar Latvijas iespējām pārdot savus autorus – nez vai pa visiem kopā to iespējam.

Kontrasti. Un arī dažādas iespējas. Meses apritē ir parādījies jauns termins – hibrīdautors. Tas ir autors, kas izdod gan pats, gan sadarbojas ar izdevniecībām. Var un drīkst pāriet turp un atpakaļ. Faktiski signāls tradicionālām izdevniecībām prast ātri reaģēt un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Mese runā visās pasaules valodās. Un katrā valodā ir savi notikumi. Pēterburgas rakstnieks Sergejs Kotovs, kura grāmatas Bornholmas trīsstūris atvēršana latviešu valodā notika Latvijas stendā, mesē bija pirmo reizi. Paciemojies Krievijas stendā, viņš bija šokēts par grāmatu atlases ideoloģiskiem principiem.

Balvas un balviņas

Tradicionāli oktobrī tiek nosaukti Nobela prēmijas laureāti. Parasti literatūras balvas ieguvēja vārds noskan mesē. Arī šogad baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas vārds un viņas darbi ieguva lielu rezonansi. Neskatoties uz to, ka pašas zemē viņai nav oficiālās varas atbalsta un viņa nebija Frankfurtes viesu vidū. Kritiķi izcēla viņas patiesības manifestējošo stilu, atzīmēja, ka pēc Brodska tā ir otrā reize pēckara vēsturē, kad apbalvojumu saņem autors no bijušās savienības. Dažs kritiķis uzdeva jautājumu, vai viņas rakstības metode, sakausējot konkrētu cilvēku likteņus vienā veselumā, ir dēvējama par literatūru, cits sasaistīja viņas vārdu ar tik aktuālo bēgļu tēmu, jo autore kādu laiku ir dzīvojusi Vācijā un tomēr atgriezusies dzimtenē.

Frankfurtes meses laikā tiek pasniegtas vairākas balvas. Nozīmīgākās – klātesot prominentai publikai, tiek plaši atspoguļotas medijos.

Tā grāmatniecības nozares Miera balvu saņēma Navids Kermani. Irānas izcelsmes vācu rakstnieks savā runā uzsvēra Eiropas sabiedrības atvērtību, iestājās par Eiropas spēju risināt bēgļu jautājumu. Turpat uz skatuves viņš arī izpildīja musulmaņu reliģisko rituālu kā atgādinājumu tam, ka reliģiju līdzāspastāvēšana ir kontinenta realitāte.

Ne visas ceremonijas izvēršas par šovu. Nejauši biju klāt gada balvai, ko pasniedza neatkarīgo grāmatnīcu apvienība. Balvu saņēma Doretija Hansena, un te varēja izjust intimitāti, kas nepieciešama grāmatas lasīšanai. Turpat tirgotāju stendā, uz nelielas skatuvītes pa vidu meses burziņam. Mīļi un sirsnīgi.

Katru gadu visskaļāk izskan Vācijas grāmatniecības balva. No gandrīz 200 romāniem izcelt vienu nav viegli. Parasti uzvarētāji nāk no lielajām izdevniecībām, lēš, ka balvas saņēmējs var rēķināties ar lasītāju interesi, kas mērāma līdz 100 000 eksemplāriem. Šogad balvu negaidīti saņēma Franks Vitcels. Gan apmulsušais autors, gan viņa nelielā izdevniecība nebija sumināšanai gatava. Jau meses laikā grāmatas pietrūka, kas Vācijā nav pieredzēts.

Gadījās pabūt viņa publiskajā uzstāšanās reizē. Franks Vitcels savu 800 lappušu garo romānu ar samudžinātu nosaukumu veltījis 70. gadu teroristiskām organizācijām, sarkanajām brigādēm Vācijā. Autors pieklusinātā balsī skaidroja viņa domas par pēckara situācijām valstī un mudināja izlasīt pašu grāmatu. Savukārt man vēlreiz nācās pārliecināties, ka uz lielajiem jautājumiem nav ne vieglu, ne īsu atbilžu.