Dramaturgs un scenārists Lauris Gundars. Realitāte ir apbrīnojama

«Šā gada beigās izdvest vārdus – Rainis un Aspazija – jau ir pat nepieklājīgi. Patiesībā es savā darbā pat negribētu tos akcentēt. Viņi ir tikai iemesls, lai runātu par mums pašiem,» saka režisors, dramaturgs un scenārists Lauris Gundars. Teātrī TT viņš iestudējis savu lugu Mīļākais.

Tā ir groteska mistērija par kādu laulātu pāri, kuri mūžībā jau kuru gadu desmitu strīdas par to, kāda bijusi viņu fiziskā dzīve. Šis gan ir neparasts pāris: abi ir dzejnieki, un viņu starpā joprojām prāts cīkstas ar jūtām, gars ar nomācošo miesu. Viņus sauc Aspazija un Rainis. Lomās: Anna Putniņa un Jānis Jarāns. Komponists Emīls Zilberts, horeogrāfe Rūta Nordmane, tērpus veidojusi Elita Patmalniece. Pirmizrāde – piektdien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Nākamās izrādes: 28. novembrī, 1. un 2. decembrī spoku stundā (pulksten 20.30).

Savu iedomu gūstā

«Man šie divi dzejnieki nekad nav bijuši ļoti svarīgi. Jā, viss ir forši, tikai man privāti viņu dzīvošana vairāk galvā nekā uz zemes ir mazāk interesanta. Man šķiet, ka citas izteiksmes formas ir daudz interesantākas un pilnasinīgākas. Bet šis projekts nāca negaidīti, gandrīz pretēji manam saprātam un pretēji tecējumam – man tiešām vienā mirklī gribējās runāt par to, kā mēs uztveram elkus, vai vispār redzam reālo bildi vai tikai inerces pēc bļaujam līdzi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rūdolfa Blaumaņa 150 gadu jubileja, kas bija pirms diviem gadiem, tika nodzīvota ļoti pliekani. Tādā ziņā, ka tika atkārtots viss, kas mums ir standarts, bet šim standartam labi ja desmit, piecpadsmit procentu ir kāds sakars ar šo cilvēku un viņa daiļradi: man bija ļoti rūgtas pārdomas,» stāsta dramaturgs Lauris Gundars. Viņaprāt, arī Raiņa un Aspazijas vārdi lielākoties tiek bezkaunīgi ekspluatēti. Bet ne jau kādu mācīt viņš grib, vien pateikt, ka tādā veidā mēs devalvējam savas vērtības un padarām seklāku savu kultūru. «Katrs sev zem deguna nobubina: simt lasītāko grāmatu sarakstā Raiņa un Aspazijas nav, bet tas nekas, viņi vienalga ir dižgari, un tāpēc ar viņiem tagad ņemsimies. Un ko tas dod? Neko. Gads paies, tas viss būs miskastē, un bērniem, skolā par to runājot, jau atkal metīsies pumpas,» domā Lauris Gundars, sakot, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc viņš grib runāt par to, vai mēs reāli skatāmies uz šiem cilvēkiem, vai dzīvojam viņu daiļradē, atrauti no pašiem dzejniekiem.

«Es neko neapgalvoju, neko arī neapšaubu. Es arī nepretendēju uz to, ka tagad būšu tas, kurš atkāpsies un uz to paskatīsies ļoti objektīvi. Nē, nav tādu ambīciju,» apgalvo izrādes autors. Viņaprāt, būtiski ir tas, ka izrādē vispār nav ne Raiņa, ne Aspazijas tekstu. Un nevis tāpēc, ka viņš uzskata, ka visi tāpat jau tos zina. Nē, viņš domā gluži otrādi – ka nezina. Bet viņš akcentē drīzāk to, kā cilvēki, kuri sapņo un tiešām grib labu, nonāk savu iedomu gūstā un beigās ir iespundēti būrī, ko paši izveidojuši. «Tāpēc ļoti loģiska ir arī darbības vieta – Latvijas Nacionālā bibliotēka, kur dzīvo mūsu gara mantas. Un man ir jautājums: vai mūsu gara mantas tur dzīvo organiski, vai mēs tās tur tomēr spundējam un nelaižam ārā? Vai tas ir dabisks vai tomēr mākslīgs process?»

Izsist līdzsvaru

Izrādes režisors uzsver: Mīļākais nav stāsts par Raini un Aspaziju. Tas ir stāsts par diviem pietiekami nelaimīgiem cilvēkiem, kuri savas kopdzīves beigās ir visai mulsi par to, ka dzīvē daudz kas noticis ne tā, kā cerēts un sapņots, ka realitāte ir citāda. «Man gribas drusku izsist līdzsvaru un neatkārtot to kā mantru, ka viņi ir mūsu svētums. Tā ir samērā bezjēdzīga nodarbošanās, ko diemžēl visu šo gadu jau ļoti lielās devās esam saņēmuši. Man tas nav patīkami, bet ne jau Raiņa un Aspazijas dēļ. Man tas nav patīkami, domājot par vidi, kurā dzīvoju, – ka mēs neskatāmies uz lietām reāli, dzīvojam pieņēmumos par dzīvi,» stāsta Lauris Gundars. Tikai kā piemēru viņš min cilvēku reakciju, uzzinot, ka Raini spēlēs Jānis Jarāns: ā, tad jau tā būs tāda ņirgāšanās...? «Mums ir priekšstats par to, kas ir Jānis Jarāns. Mums, protams, ir arī priekšstats, kas ir Rainis, bet – vai mēs tiešām to zinām?! Nemaz ne tik sen mums ar Jāni bija kopīgs projekts, kur viņš spēlēja Indrānu tēvu [izrādē Indrāns], un par šo lomu tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada labākais aktieris. Es tiešām uzskatu Jāni par ļoti, ļoti labu aktieri, cita lieta, kā viņš tiek izmantots un kā mēs uz to skatāmies. Šī būs izrāde, kurā skatītājs varēs pārliecināties, ka mūsu priekšstati par lietām bieži vien ir muļķīgi un mūs pašus apkaunojoši.»

Saturs, nevis māja

Režisors atklāj: jauniestudējuma forma ir ārkārtīgi neparasta, un tādēļ arī skatītāju skaits ir ierobežots – ne vairāk kā 50. Turklāt ieteicams ierasties ērtos apavos, jo izrādes laikā skatītājs praktiski nedabūs apsēsties. Varbūt uz brīdi kaut kur, bet ar to rēķināties nevar, jo rindu nebūs, numurētu vietu arī nebūs. Bet būs iespēja pastaigāt pa Latvijas Nacionālo bibliotēku spoku stundās – laikā, kad vairs nedeg gaismas, jo darba laiks ir beidzies. «Tas ir ļoti iespaidīgi, mēs jau esam to pārbaudījuši,» apgalvo Lauris Gundars. Un mirkli pirms pirmizrādes viņš saka lielu paldies Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, «ka tā piekrita tik vājprātīgam projektam».

Režisors neslēpj, ka izrādes tapšanas process bijis sarežģīts, ka viņu daudz lamājuši paša kolēģi. Bet, jau esot tuvu finišam, ir cerība, ka ieguldītais darbs attaisnosies un skatītāji novērtēs tās izjūtas, ko šī izrāde radīs. Režisors arī aicina skatītāju nebaidīties no teātra bibliotēkā. «Latvietis ir pieradis iet uz teātri, un tas viņam asociējas ar māju. Vienalga, ko tur rāda, bet tā ir konkrēta māja. Šajā gadījumā teātris būs vairāk saturs, nevis māja, bet pati māja būs ļoti neparasta.»

Pirmais bija beidzies

Neparasta Laurim Gundaram šķiet arī cilvēku milzīgā interese par dramaturģiju. Viņš priecājas par Latvijas Kultūras akadēmijā šogad uzņemtajiem pirmajiem dramaturģijas maģistriem, bet viņi esot tikai viens no mozaīkas gabaliņiem, kuri apmeklē viņa dramaturģijas lekcijas visā Latvijā. «Varbūt kādam tas izklausās savādi: paga, paga, kam ir vajadzīga dramaturģija? Man arī teorētiski tā varētu šķist, ja es neredzētu realitāti, un tā ir apbrīnojama. Kopā ar manu bijušo studenti, jauno dramaturģi Rasu Bugavičuti divas reizes gadā organizējam intensīvos dramaturģijas kursus, un interesentu ir daudz. Esam domājuši, kāpēc cilvēkiem tas nepieciešams, un esam sapratuši, ka dramaturģija nav tikai specifiska profesionāla lieta. Tā ir saruna par dzīvi un, gribi vai negribi, – pašiem par sevi. Pie mums nāk ne tikai tie, kuri grib rakstīt lugas vai scenārijus, bet lielākoties tie ir cilvēki, kuri grib saprast, kā ir iekārtota pasaule, kuri grib būt kvalificētāki teātra un kino gājēji. Kopīgi runājot, cenšamies tikt pie kādām atziņām, un arī mums pašiem tas ir ļoti interesanti,» stāsta pieredzējušais dramaturgs.

Lauri Gundaru priecē arī tas, ka nupat klajā nācis jau otrais viņa grāmatas Dramatika jeb Racionālā poētika izdevums [2. redakcija]. Pirms sešiem gadiem iznāca pirmā grāmata, kas bija zināms lēciens nezināmajā, taču izrādījās, ka teksts ne tikai nepieciešams tā tiešajam adresātam – dramaturģijas fenomena interesentiem, bet arī pašas dzīves ziņkārīgajiem. Otrais izdevums iznācis tikai tāpēc, ka pirmais bija beidzies. «Godīgi sakot, nebiju gaidījis, ka tas beigsies, jo mēs tomēr esam tik maza valsts, kur tik specifiska informācija nav tā ejošākā prece. Bet man ir patiess prieks, ka interese bija tik liela. Tāpēc pirmo grāmatu papildināju, un nu arī tā ir aizgājusi tautās.»

Grib un acis deg

Jau trīs gadus Lauris Gundars ar lekcijām par dramaturģiju brauc pa visu Latviju pie amatierteātru režisoriem. «Es to daru ļoti labprāt, jo tas patiesi ir pozitīvs un motivējošs piedzīvojums. Jo, kamēr citi gaužas, ka laukos viss izmirst, es redzu cilvēkus, kuriem acis deg, kuri ir motivēti, kuri grib. Kad vienā otrā vietā jautāju, kā tad būs ar teātra spēlēšanu, ja visi brauc prom, man atbild, ka tie, kuri spēlē teātri, prom nebrauc. Un tas ir ārkārtīgi būtiski,» domā Lauris Gundars. «Galvenais, ko es vēlos veicināt, lai teātri paši rada savas lugas. Te mēs atgriežamies pie Blaumaņa – jau esam aizmirsuši, bet īstenībā viņš bija amatierteātra autors, kura dzīves laikā neviena viņa luga īstenā profesionālā teātrī tā arī netika iestudēta. Es varbūt esmu drusku pretrunā ar saviem kolēģiem, kuri domā, ka viss labais nāk tikai no Rīgas. Es tā galīgi neuzskatu, un man ir arī ļoti konkrēti un pat neticami piemēri, kādā veidā cilvēki ir atļāvušies darīt to, kas it kā nav pieņemts, un rezultāti ir apbrīnojami labi.»

Lauris Gundars palepojas, ka labi rezultāti ir arī abiem viņa dēliem Jurģim (12) un Ugam (11), kuri mācās Rīgas Doma kora skolā. Tur apgūst klavierspēli, vecākais spēlē arī saksofonu un ģitāru, bet jaunākais – vijoli un bungas. «Es viņus varu tikai apbrīnot, kā viņi ar visu tiek galā! Dažbrīd mani pārņem skaudība, ka es nezinu to, ko viņi zina...»

Ar teātri gan dēli nav aizrāvušies. «Protams, dažreiz viņi ir spiesti mums vazāties līdzi un kādreiz kaut ko arī skatīties, bet veicināšana nenotiek nevienu brīdi. Ja grib, lai dara, ja negrib – lai nedara. Mēs zinām gan prieku, ko spēj sagādāt teātris, gan garozu, tāpēc kādam teikt, ka tas ir forši, neuzdrošināmies. Kur nu vēl saviem bērniem.»

Lauris GUNDARS

• Dramaturgs, scenārists, režisors

• Laura Gundara Dramaturģijas darbnīcas vadītājs

• Dzimis 1958. gada 12. novembrī

• Izglītība: Latvijas Valsts universitāte (jurisprudence, 1980–1985); Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūts (TV programmu un filmu režisors, 1983–1988), Vissavienības Valsts kinematogrāfijas komitejas Augstākie režisoru un scenāristu kursi Maskavā (aktieru kino scenārists, 1987–1989)

• Latvijas Kultūras akadēmijas Dramaturģijas programmas vadītājs

• Starptautisku kinoscenāriju un teātra dramaturģijas darbnīcu vadītājs tuvā un tālā Eiropā

• Dramaturģijas teorijas grāmatu Dramatika jeb Racionālā poētika autors (2009, 2015)

• Vairāk: www.laurisgundars.lv

• Dzīvesbiedre – aktrise Anna Putniņa. Divi dēli: Jurģis (12) un Uga (11), abi mācās Rīgas Doma kora skolā

• Vaļasprieks – kalnu slēpošana. «Vismaz reizi gadā visi kopā aizbraucam uz lielajiem kalniem. Šajā ziemā plānojam doties uz Itāliju»