Šajā nedēļas nogalē Valmierā norisināsies Valmieras vasaras teātra festivāls. Dzīvesstila komandai bija ekskluzīva iespēja paviesoties epicentrā, lai ieraudzītu, kā viss top, un parunātos ar režisoriem. Līdz pat svētdienai satiksimies ar atzītiem un talantīgiem režisoriem, kuru vārdi teātra cienītājiem nav sveši.
Režisors Valters Sīlis no februāra ir Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos, taču viņa darbus redzam uz dažādām Latvijas, kā arī ārzemju skatuvēm.
Režisora izvēlētā tēma Valmieras vasaras teātra festivālam, šogad nav viegla, jo tā sasaucas ar Ukrainas karu.
2020.gadā Valmieras teātra festivālā nonācu pirmo reizi, kad uzvedu “Uzvara ir mirklis”, tad sajūtas bija visbrīnišķīgākās, jo šo visu piedzīvoju pirmo reizi. Otro reizi mēs bijām 2022. gadā, kad vēlreiz atkārtojām to pašu izrādi. Un tagad visu veidoju no nulles pavisam citā izrādē.
Tajā pašā upē neiekāpt, jo jau ir zināma pieredze. Tev ir mānīga sajūta, ka zini, kā darboties ar šo laiku, kas nav liels, bet tajā pašā to izmanto teātra radīšanai.
Dienas Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros jūt. Var just, ka tas, kas ikdienas režīmā prasītu vienu apjomu, šeit prasa citu.
Ir sajūta, ka vienmēr esi par vēlu, taču mācies par to neuztraukties, bet gan pie tā strādāt.
Tā jau ir daļa no darba, ka mēs tiksim izvirzītajā punktā, jo mums vēl ir laiks. Ceturtdien, 1. augustā, jau ir ģenerālmēģinājums, bet viss izdosies.
Dzīvās mākslas nozīme man ir svarīga. Arī iespēja satikties ar dažādiem aktieriem, radot interesantas aktieru kombinācijas. Ideja par starptautisku tikšanos ar aktieriem no Ukrainas, man bija jau tad, kad runāju ar festivāla direktoru Reini Suhanovu. Pirms gada taisīju izrādi kopā ar Kijevas teātri, iestudējām izrādi, pabraucām paspēlēt, un pēc tam es sapratu, ka šī ir aktieru kompānija, ar kuru es vēlētos šīs attiecības turpināt.
Šeit dzīvība ir jūtama. Teātrī jau primārais ir dzīvais aktieris un tas atšķiras no visām citām mākslām.
Galvenā esence ir tā, ka cilvēki skatās uz cilvēku. Lai gan ir, protams, izrādes, kur nemaz nav vajadzīgs cilvēks, jo visas mašinērijas darbojas, kustas, bet šeit fokuss ir uz cilvēku.
Sākuma impulss šim festivālam bija dzīvība. Tagad tas ir palicis, bet daudz ir nācis klāt no aktieriem. Arī Kijevā, kad biju un runājām, uzzināju to, ka kara šoks ir beidzies, jo pie visa pierod, bet tajā pašā laikā nemaz nepierod.
Tieši šo dīvaino pozīciju, stāvokli mēs mēģinām pētīt un skatīties festivāla ietvaros.
Es neprotu neko pateikt cilvēkiem priekšā, bet mēs dalīsimies ar stāstu, dalīsimies ar sajūtām. Tajā pašā laikā interesanti šeit ir tas, cik dažādi cilvēki spēj kulties pa dzīvi. Arī mēs kuļamies pa dzīvi, bet tur visam nāk klāt viens liels apstāklis - karš.
Veidojot jaunu izrādi, pastāv daļa risks, kas ir jāuzņemas. Te vienmēr ir jautājums: kā izrāde nostrādās ar skatītājiem? Tas ir tas mistiskais jautājums. Viena interese ir izveidot, radīt izrādi, ko skatītājs skatīsies, viņam interesanti ir to vērot, bet tas netraucē garāmgājējam iet garām.
Kā to panākt, jo mēs spēlēsim uz Valmieras centrālās ielas. Šobrīd strādājam pie tā, lai tā nebūtu vienkārši estrādes izrāde tikai uz ielas. Veidojam izrādi, lai tā ļauj integrēt arī cilvēkus uz ielas, jūtot, kas apkārt notiek. Tas man ir izaicinājums. Vēl viens izaicinājums ir tas, ka izrāde ir divās valodas.
Izrādes laikā aktieri, protams, būs redzēs, aktieri spēlēs, bet mēs spēlējam uz ielas. Ir trokšņi, ko nevar uzvarēt, bet te arī ir tas, lai arī šī būtu tā izrādes pieredze, ko ikdienā nevar piedzīvot.
Tie ir izaicinājumi - likt likmes, cerēt, ka viss izdosies un, ja kaut kas nestrādā, tad pielāgojies tam. Vai arī tas, ko esi iedomājies galvā, tad tam arī būs jāatrod risinājums. Parasti jau ir tā, ka galvā rodas brīnišķīga ideja, bet ideja ir jāuzskaņo, jāizslīpē.
Esam Valmierā kopš 15. jūlija. Sajūta par šo festivālu man ir viena: tā ir teātra profesionāla nometne. Visi ierodas un pēc tāda principa arī strādā. Visi dzīvo šeit uz vietas un strādā pie izrādes.
Satiekamies, seko ārpus darba aktivitātes un tad ir darba aktivitātes.
Tas ir ļoti līdzīgi, kā tas notiek arī skolēnu nometnēs. Man pašam svarīgākā ir kopīgā svētku, festivāla sajūta, kas šeit ir jūtama, tāpēc arī šeit cilvēki brauc, jo festivālā nenāk, lai noskatītos vienu izrādi, te var skatīties daudz un dikti.
Ja kādā rokfestivālā ir vairāki koncerti vienlaikus uz vienas skatuves, viens pēc otra, tad šeit ir tā, ka ir iespēja noskatīties vairākas izrādes vienā dienā, bet dažādās pilsētvidēs. Un tā ir ļoti jauka sajūta, jo tā nav ikdiena.
Dokumentāla izrāde “Ik dienas”
Režisors: Valters Sīlis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Uģis Bērziņš
Skaņu mākslinieks: Viesturs Balodis
Izpildproducente: Laine Pole
Līdzproducents: “ISTABAS TEĀTRIS”
Aktieri: Natalka Kobizka (Наталка Кобізька), Ukraina
Kostantīns Tiščenko (Костантин Тищенко), Ukraina
Hrigorijs Baklanovs (Григорий Бакланов), Ukraina
Jānis Kronis, Latvija
Norises vieta: Rīgas iela 15, “Swedbank” stāvlaukums
“Šī anotācija tiek rakstīta 2024. gada pavasarī. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk kā divus gadus. Ar lielām cerībām, ka 2024. gada vasarā Ukraina Krieviju karā būs uzvarējusi un mūsu izrāde pirmizrādes laikā vēstīs par pagātni nevis tagadni, ar ko ukraiņi saskaras šobrīd, mēs veidojam izrādi par to, kāda ir ikdiena kara laikā.
Pie kā nākas pierast un pie kā nekādi nav iespējams pierast. Kāda ir ikdiena Valmieras izmēra pilsētā Ukrainā? Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas turpinātos tieši tāpat kā Latvijā? Bērniem jāiet uz skolu un pieaugušajiem jāiet uz darbu, jaunajiem vecākiem jārūpējas par jaundzimušajiem, bet vecvecākiem jādzīvo savas dzīves un jāuztraucas par bērniem un mazbērniem. Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas būtu tāpat kā Ukrainā tagad, kad traģēdija un šausmas var jebkurā brīdī tevi piemeklēt mājās, skolā, darbā vai jebkurā brīdī uz centrālās ielas?”
Valmieras vasaras teātra festivāls notiek Valmierā no 2. līdz 4. augustam.