Kad Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs vēra durvis pirms vairāk nekā 45 gadiem, tā atklāšanas dienā no visas Latvijas sabrauca vairāk nekā pusotrs tūkstotis viesu.
Kā apliecinot, ka šī vieta kļūs kas vairāk par vēsturisko materiālu krātuvi. Par to, kā tapa pirmais kolhoza literatūras muzejs, kā tas pārauga savas robežas un kāds tas ir šobrīd, stāsta nule iznākusī grāmata Daugavas malā. Ķeguma galā.
Tās autores ir muzeja bijušās un esošās darbinieces: Dzidra Bļodone un Anita Streile. Grāmatas sastādītāja Rūta Koluža. Un, protams, Anastasija Neretniece, kura stāvējusi pie muzeja pirmsākumiem, padarot to pazīstamu visā Latvijā. Kā Andreja Pumpura muzeja vadītāja arī saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. Kaut gan Anastasijas kundzei jau ir pāri 80 gadiem, viņa joprojām ir ņipra un darbīga, ne tikai kavējas atmiņās, bet arī piedalās kultūras dzīvē – šobrīd pensionāru teātrī iestudējot ludziņu Trīs vītušas rozes. Brīžiem pasūkstās, ka atmiņa vairs nav spoža, tomēr stāsti apliecina pretējo – viņa labi atceras visādus gadījumus un negadījumus, vārdus un gadus. Pat pašu Pumpura eposu arī var pacitēt, jo savulaik teju vai visu no galvas iemācījusies. Saruna izvēršas gara, taču visu jau nevar aptvert vienā lappusē, tāpēc šoreiz vairāk par to, kā radās ideja un tapa pats muzejs.
Ideja par muzeju
Neticami, ka pagājuši jau 45 gadi kopš 1970. gada 8. septembra, atzīst pirmā muzeja vadītāja, kura šo amatu pildījusi 32 gadus. Patiesībā muzeja iedīgļi esot meklējami tālākā pagātnē. Savulaik Lielvārdē pazīstamais pedagogs un ģeologs Jānis Greste bija sācis veidot novadpētniecības muzeju, taču kara laikā visi viņa dārgumi sadega līdz ar skolas ēku. Vajadzēja paiet laikam, un sešdesmito gadu vidū, kad jaunā skolotāja Asja (tā Anastasiju Neretnieci bieži dēvē Lielvārdē) strādājusi kopā ar J. Grestes skolnieci Elzu Cīruli, viņa pamudinājusi veidot atkal vēsturisko materiālu krātuvi. Kāpēc gan ne? Pati Asja taču vadījusi novadpētniecības pulciņu, un nule celtajā (1964. gadā) vidusskolā taču vieta atrastos arī muzejam. Bet varbūt pat atsevišķa ēka? Šo ideju atbalstījis arī lielvārdietis, dramaturgs Gunārs Priede. A. Neretniece tolaik bijusi deputāte, kas darbojusies kultūras jomā, un ķērusies vērsim pie ragiem. Uz komisijas sēdi uzaicinājusi studiju biedru, literatūrzinātnieku Romanu Pussaru. Un viņa ieteikums bijis tāds: veidot Andreja Pumpura muzeju, nevis novadpētniecības, kādu taču netrūkstot arī citur. Kolhozs neko jaunu nesolījis, bet pret baznīcas izmantošanu, lai gan tolaik tā bijusi oficiāli slēgta (dievkalpojumi gan neoficiāli notika ģērbkambarī), vietējie ļaudis iebilduši, un galu galā kāds no tā laika deputātiem vērsis uzmanību uz bijušo muižas klēti, kur mitusi Jundasu dzimta. Tā taču paša A. Pumpura laika celtne, kur jau nu īsti iederētos viņa muzejs. Ar noteikumu, ja kūtij tiks uzlikts jumts (ko kolhozs bijis ar mieru izdarīt), Jundasu māte solījusi atvēlēt divas istabiņas ēkā, jo tieši tobrīd īrnieki tās bija atbrīvojuši. (Vēlāk kolhozs šo māju atpircis, un vēl vēlāk, kad kopsaimniecība likvidējās un ēkas nākotne bija stipri apdraudēta, A. Neretniece uzrakstījusi pašvaldībai iesniegumu, lūdzot, lai tā pārņem savā īpašumā.)
Brīvprātīgā darbs
Tad nu bijis jāatrota piedurknes pa īstam. Pirmām kārtām jādomā par materiāliem – ievietojuši sludinājumu avīzē, aicinot muzejam ziedot lietas. Atsaucība bijusi liela, nesuši gan vecās grāmatas, gan priekšmetus, taču vajadzējis arī ievākt informāciju par rakstnieku un to laiku. Braukuši pie Jāņa Kalniņa, kas tikko bija uzrakstījis grāmatu par A. Pumpuru, apmeklējuši bibliotēkas, kur bijuši oriģinālmateriāli, tikušies ar rakstnieka radiniekiem. Atkal palīdzīgu roku sniedzis R. Pussars, arī Saulcerīte Viese daudz darba ieguldījusi pirmās ekspozīcijas izveidē. «Sākotnēji (veselus astoņus gadus) muzeju vadīju sabiedriskā kārtā, bez maksas. Kolhozs, par laimi, finansēja remontus un telpu iekārtošanu. Gan kolhoza priekšsēdis Edgars Kauliņš, gan pēc tam Žanis Holšteins bija atsaucīgi muzeja atbalstītāji, vienmēr uzsverot, ka kultūra ir vajadzīga un tai naudu nevar žēlot. Nevaru arī iedomāties, kā būtu tikusi galā bez citiem palīgiem, kas nežēloja savu laiku, arī tehniskās darbinieces Zinaidas Mežapuķes,» teic A. Neretniece. To visu nācās savienot ar pamatdarbu skolā, vēl arī mājas darbi prasījās darāmi, abi puikas bijuši mazi. Neko darīt, ņēmusi vēl nakts stundas klāt un tad lasījusi papildu literatūru par Pumpuru, studējusi eposu un arī pārējo literāro mantojumu. Arī Raiņa Uguni un nakti vajadzējis rūpīgi izanalizēt, lai varētu salīdzināt ar eposu Lāčplēsis. Skolas direktors nereti dusmojies, ka viņai nācies stundu laikā skriet uz muzeju, kad klāt bijuši kārtējie ekskursanti. Bija gan sagatavojusi gidus no skolēnu vidus, taču, ja ieradusies skolotāju vai kultūras darbinieku grupa – ko tad tur bērns var līdzēt, tad bijis vien jāiet pašai. Nācās strādāt arī brīvdienās. Atceroties, ka reiz svētdienā, mazgājot veļu, zvana no kolhoza siltumnīcām (tās bija blakus muzejam) – esot te viens kungs no Igaunijas, kas gribot redzēt muzeju. Metusi visu pie malas un prom uz turieni. Izrādījies, ka ieradies eposa tulkotājs igauņu valodā Kārlis Ābens, kurš personīgi atbraucis pasniegt šo grāmatu muzejam. Ja es nebūtu aizgājusi, iespējams, ka nebūtu ne grāmatas, ne tādas tikšanās, spriež A. Neretniece, piebilstot, ka šajā darbā nedrīkst skaitīt minūtes un naudu.
Vēlāk gan palicis vieglāk, jo skolā palikusi uz pusslodzi, bet pamatdarbā bijusi muzeja vadītāja. Skolas direktors gan centies atrunāt, taču sirds jau vairāk bijusi pie muzeja.
Atklāšanas svētki
Vai atceroties muzeja atklāšanas dienu? Kā tad to varot aizmirst? Izsūtījuši ielūgumus, gatavojušies pasākumam, bet neesot iedomājusies, ka vajadzīgs taču izpildkomitejas lēmums, ka tādu vietu atklāj, kā arī nebija pat izlemts – kam tas pieder. «Izsauc mani partijas sekretārs un vaicā, kāda mums tur pagrīdes darbība notiekot. Kā tad nav vajadzīgo dokumentu?! Bez tiem nebūšot nekāda atklāšana! Tad nu sāka zvanīt pa visām birokrātijas trepēm uz augšu, līdz pat Maskavai. Es pastāvēju uz to, ka neko atcelt vairs nevar, jo viss jau ir sagatavots. Galu galā pieņēma lēmumu ar atpakaļejošu datumu un ar pierakstu – pieder kolhozam Lāčplēsis,» pasmaida bijusī muzeja vadītāja.
Viss galu galā noticis, kā esot plānojuši – vispirms kapos pieminekļa atklāšana Pumpura tēvam, tad visi devušies kājām uz muzeju. «Iedomājieties – viss trīs kilometrus garais ceļš pilns ar gājējiem, jo ieradušies bija pusotra tūkstoša apmeklētāju! Kā tur visi satilpa – nezinu. Gunārs Priede to dienu dienasgrāmatā pieminējis arī mani: Asja staro!» Atceroties, kā lauzījuši galvu – vai un kur cienāt ciemiņus, jo bija atbraukuši taču arī 11 rakstnieki. Tad nolēmuši, ka rīkos pasēdēšanu pie Daugavas – G. Priedes mājas būvbedrē iebaudīs tēju un maizītes. Izklausoties savādi, taču patiesībā bijis trakoti jauki.
Kultūras centrs
Muzejs jau no pirmsākumiem veidojies kā tāds kultūras centrs, kura vienojošais nervs bijis Pumpura Lāčplēsis. A. Neretniece īpaši akcentē Pārdomu trešdienas, kuras kļuvušas par neatņemamu tradīciju no 1974. gada – tās izvērtušās par īpašu notikumu ne tikai Lielvārdes, bet daudz plašākā mērogā. Ticis runāts un diskutēts par dažādiem kultūras un mākslas jautājumiem: gan par latvju rakstiem, gan par Lielvārdes jostu, gan parkā un Dievu kalnā izdarītajiem arheoloģiskajiem izrakumiem un daudz ko citu. Pat Valsts drošības dienests šiem pasākumiem vērīgi sekojis līdzi, kā juzdams, ka tur zeļ brīvdomība, taču, par laimi, nekādas nopietnas nepatikšanas muzejniekus neesot piemeklējušas. Un kur tad vēl zinātniskās konferences! Tās regulāri rīkotas, un tur jau 80. gados arvien spēcīgāk spraukušies laukā nacionālās pašapziņa asni, gan, piemēram, runājot par latviešu tautas izcelšanos, par Staburagu un citām zudušām skaistajām vietām, gan daudz ko citu.
Patiesībā muzejs palēnām apaudzis arī ar citām tradīcijām. Viena no tādām – jauno pāru sagaidīšana muzejā. Tā sākusies 70. gadu sākumā. Literatūrpētnieks Imants Pijols, kurš bijis labs palīgs muzejam, savās kāzās vēlējies būt tieši šeit. Tad nu muzeja darbinieces atgādājušas alus muciņu, sadomājušas visādas izdarības... Un ar to arī maisam gals bijis vaļā, jo arī citi vēlējušies savā īpašajā dienā būt Lielvārdes muzejā. Atceroties, ka dažkārt nācies skriet no bērēm (abas ar Dzidru Bļodoni bieži lūgtas būt par izvadītājām) uz muzeju, kur ātri jāpārģērbjas un jābūt uz citas nots.
Eposa tēli parkā
Vesels stāsts A. Neretniecei ir arī par to, kā parkā tapuši koka tēli. Tie parādījušies 80. gados. Nu pilnīgi kā Dieva roka klāt bijusi! Ideja nākusi pēkšņi. Toreiz aizvietojusi kultūras nama vadītāju. Redzot – ienāk kolhoza kantorī tēlnieks Jānis Karlovs un meklē kolhoza priekšsēdētāju. «Saku, ka viņa nav, bet painteresējos, ko gribēja – varbūt varu līdzēt? Nu ko – viņam esot ideja. Viņš ar diviem tēlniekiem no studijas Doma gribētu parkā izveidot koka skulptūras. Es uzreiz iedomājos, ka 1988. gadā taču eposam būs 100 gadi un būtu labi līdz tam eposa tēlus tur izveidot. Mana ideja guva atbalstu no visām pusēm,» ar prieku atceras A. Neretniece. Muzejā izveidojuši tēlu skiču izstādi – nobalsojot, kurus vajadzētu īstenot. Vēlāk arī Ēriks Delpers pievienojies un izveidojis Raganu, Sumpurni un Pūķi, kā arī Dieva tēlu. Vienīgais, ko no sākotnējām iecerēm neesot izdevies īstenot, ir Dievu sapulce.
Vaicāta, ar ko muzejs šobrīd var piesaistīt, A. Neretniece, mirkli apdomājusies, uzsver – pirmkārt, ar sevis atdevi un cilvēkmīlestību, jo apmeklētājs uzreiz sajūt – ir vai nav viņš gaidīts. Un ar pārdomu bagātiem pasākumiem, iesaistot tajos arī apmeklētājus.