Ineta Sipunova. Spēks ir zemē un radošajos prātos

«Šis iestudējums tiek veidots jaunajai paaudzei, lai to tālredzīgi mēģinātu ievilināt operas mīlestības lamatiņās. Burvju flauta ir fantastisks darbs, ar ko sākt pirmos soļus operas mīlestībā,» uzskata iestudējuma Mazā Burvju flauta scenogrāfe un video māksliniece Ineta Sipunova. Pēdējā laikā viņa arvien biežāk strādā ārpus Latvijas, galvenokārt kopā ar režisoru Alvi Hermani, tāpēc ir īpaši priecīga par iespēju «kaut ko paveikt arī Latvijā».

Februāra beigās Milānas Teatro alla Scala notika latviešu radošās komandas (režisors Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videoprojekciju autore Ineta Sipunova) iestudētās Džuzepes Verdi operas Divi Foskari pirmizrāde, bet šobrīd Ineta Sipunova strādā pie izglītojoša iestudējuma jaunajiem skatītājiem Mazā Burvju flauta, kas veidots pēc Volfganga Amadeja Mocarta slavenās operas motīviem; tā pirmizrāde sestdien operā. Mazās Burvju flautas uzvedums ir veidots tā, lai būtu viegli pielāgojams dažādām skatuvēm un varētu doties viesizrādēs pa visu Latviju, iepazīstinot jauno paaudzi ar operas mākslu.

Jaunie mazākajiem

Izrāde stāsta par princi Tamino, kas iemīlas Nakts karalienes meitā Paminā, kuru nolaupījis varenais burvis Zarastro. Tamino kopā ar putnu ķērāju Papageno dodas atbrīvot meiteni. Tikai pēc tam, kad ar burvju flautas palīdzību pārvarētas nāves briesmas un apliecināta sava gudrība, pacietība, drosme un neatlaidība, princis un princese beidzot var būt laimīgi kopā. Iestudējumu latviešu valodā veido muzikālais vadītājs un diriģents Andris Veismanis, režisore Margo Zālīte, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers. Lomās trupas jaunie solisti: Mihails Čuļpajevs, Juris Vizbulis, Kalvis Kalniņš, Laura Teivāne, Jolanta StrikaiteLapiņa, Andris Kipļuks, Sandis Ulpe u.c. Karalienes tēlā video vīzijā – Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa. Vairākās lomās iejutīsies Rīgas Doma kora skolas audzēkņi. «Operā mākslinieks veido vidi, kas ir diezgan mazkustīga un neitrāla. Protams, operā pirmajā plānā ir mūzika, un mākslinieks patiesībā ir kā trešā plāna aktieris. Mans uzdevums ir būt fonā un nepieciešamības gadījumā doties palīgā pirmajam plānam. Viens no noteikumiem māksliniekam – netraucēt mūzikai, nenovērst uzmanību. Balansam ir jābūt. Video projekcijas nevar skatīties bez aktieriem, tās izskatās bezsakarīgas, bet tās jāsavieno ar dzīvo cilvēku, to izvirzot priekšplānā,» uzskata Ineta Sipunova.

Māksliniece atzīst, ka darbs pie šī iestudējuma sniedz viņai iespēju radoši vairāk eksperimentēt, jo bērni «daudz ko uztver dzīvāk un pietuvinātāk kosmosam nekā pieaugušie, kas jau ir kļuvuši racionāli. Man pat mazliet bail, vai mans darbs nebūs pārāk aktīvs kopējā iestudējumā, bet idejas varu pārbaudīt ģenerālmēģinājumā, ko skatīsies mani studenti un kolēģi, jo tieši viņi būs tie, kas man pateiks, vai esmu kļūdījusies, ko varu un ko nepieciešams labot. Turklāt mani studenti jau ir tā paaudze, kas izaugusi kopā ar digitālo ņirboņu, viņi tajā ļoti labi orientējas un tāpēc ir vislabākie kritiķi.»

Likteņa virāžas

Inetas Sipunovas nokļūšana teātrī ir absolūti nejauša. Strādājusi par pasniedzēju Mākslas akadēmijā, jaunajiem keramiķiem un dizaineriem mācījusi animēšanu un datoru apmācības kursu, bet tad akadēmijā notikusi reorganizācija tās iekšējā struktūrā, un Ineta nokļuvusi scenogrāfijas nodaļā. Tā sagadījies, ka šīs nodaļas vadītājam scenogrāfam Andrim Freibergam, kurš ar datorprasmēm ir uz jūs, reiz bija nepieciešama palīdzība, un Ineta pieteikusies palīgos. «Man pietrūka zināšanu scenogrāfijā, Andrim – datorprasmju, un tā mēs satikāmies. Es viņam palīdzēju ar datorgrafikas lietām pie dažādiem iestudējumiem. Strādājot pie izrādes Oņegins. Komentāri, iepazinos ar Alvi Hermani, viņš man piedāvāja pastrādāt pie Cosi Fan Tutte iestudējuma Berlīnes komiskajā operā. Kāpēc ne? Lēnā garā nāca nākamais piedāvājums,» stāsta Ineta Sipunova.

Dzimusi un augusi Madonā, tur arī mācījusies mākslas skolā, Ineta jau desmit gadu vecumā nolēmusi, ka viņas profesija noteikti būs saistīta ar mākslas grāmatām. «Mākslas skolā bija ārkārtīgi laba bibliotēka, mani fascinēja mākslas grāmatas, un jau kopš 3. klases es zināju, ka gribu veidot šādas grāmatas,» atceras Ineta Sipunova. Pēc skolas absolvēšanas iestājusies Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā. «Un tad man piedāvāja aizstāt mākslinieci Universitātes Avīzē, tur es pirmo reizi ieraudzīju datoru. Kāda akadēmija?! Mani nekas cits vairs neinteresēja – tikai dators, kas tam laikam bija arī ekskluzīva iespēja. Pie tā es sēdēju kā maniaks. Pēc tam strādāju par māksliniecisko redaktori izdevniecībā, un man tiešām patika darbs medijos. Tad man sākās problēmas ar acīm, jo biju pārāk sirsnīgi sēdējusi pie datora... Acu dakteris pateica, ka tagad jāstrādā ar rokām,» stāsta māksliniece un piebilst, ka izmisuma izjūtas viņai neesot bijis. «Domāju – man ir divas rokas, divas kājas, ir galva, varu darīt visu, tikai ne pie datora. Draudzenei teicu: «Es virpošu!» Pamēģināju, un man sanāca, lai gan tas nemaz nav pašsaprotami, jo māla piku iecentrēt nav tik viegli.» Aizgājusi studēt keramiķos. Intuitīvi. Tikai pēc tam ārsts teica, ka tas bijis vispareizākais risinājums, jo «caur pirkstu galiem masējas acs». Pēc gandrīz četriem gadiem Ineta atkal varēja strādāt ar datoru. «Un vienā posmā es izmēģināju visu – sākot ar mājaslapu programmēšanu un beidzot ar interjeru. Tāds meklējumu laiks, kad mēģināju saprast, kas ir tas, ko ar ko gribētu nodarboties. Kad mācījos pamatskolā Madonā, savai angļu valodas skolotājai es esot teikusi, ka mums mājās nav grāmatu angļu valodā, turklāt es savā dzīvē neesmu satikusi un nesatikšu nevienu cilvēku, ar kuru vajadzēs sarunāties angļu valodā, – tad kāpēc man to vajag? Tagad es vairāk strādāju citviet pasaulē nekā Latvijā. Esmu pateicīga liktenim par to, kā mani izvedis pa visām virāžām – sākot no klasiskās glezniecības un veidošanas ar rokām līdz datoram, un katrā virāžā esmu diezgan ierakusies...»

Šobrīd Ineta Sipunova pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā, bet savu brīvmākslinieces statusu raksturo kā vienlaikus ekskluzīvu un potenciāli sāpīgu. «Kad mani uzaicina strādāt pie kāda projekta, visvairāk es domāju – vai man sapasēs, vai būsim līdzīgi domājoši? Eiropā ir ļoti daudz kā krāsaina, tomēr viņiem gribas to latviešu smalko un sensitīvo pelēko. Alvja komandā strādāt ir pagodinoši, bet es nekad neuzdodu jautājumu – cik tas ir grūti, jo vienmēr vispirms domāju par to, kā sajust konkrētā režisora idejas grafisko kodu.»

Rokas zemē

Jau zināms, ka uzreiz pēc Mazās Burvju flautas pirmizrādes Ineta dosies pie mammas, kas dzīvo Ogresgalā. «Būšu laimīgākais cilvēks, kad pēc pirmizrādes varēšu turp aizbraukt, izpērties pirtī, pastrādāt dārzā. Tur ir mana paradīze. Es noteikti būšu no tiem normālajiem latviešu pensionāriem, kas vecumdienās sēdēs savā dobē vai siltumnīcā, audzēs tomātus un skatīsies, kā puķes plaukst. Zemē ir tas īstais Latvijas kods, ko nekur citur nevar iegūt. Man var piedāvāt visādus labumus ārpus Latvijas, bet mani no šejienes neizkasīs. Varētu jau dzīvot Francijas dienvidos, kur ir māja manam dzīvesbiedram Antuānam, bet mēs dzīvojam šeit. Un esmu priecīga, ka viņš, tīrasiņu francūzis, ir saslimis ar Latviju.»

Antuāns viņas ģimenē tiek saukts par Antonu, un viņam jo īpaši tīkot Latgalē, kur ir Inetas vecmammas mājas. «Mana ome, kas pieredzējusi pasaules karus, vienmēr teica: «Lai vai kas mainās pasaulē, ja tev ir kartupeļu lauks, tu nekad nepazudīsi.» Tāds man kods no bērnības – zeme dod stabilitāti. Vienīgais, kas mani kaitina Latvijā, ir tas, ka jaunā paaudze tiek audzināta ar domāšanu – lēti nopirkt dārgi pārdot, bet tas ir politiski tik sekli un netālredzīgi. Vispirms jāsakopj savs dārzs, savs pleķītis zemes, nevis jāpērk vienā vietā un jāpārdod citā. Spēks ir mūsu zemē un radošajos prātos, un tas ir īstais dārzs, kas jākopj. Ar latviešu radošajām spējām viss ir kārtībā, vajag tikai pārstāt rādīt tos stulbos šovus, bet vairāk runāt par to, ka ir jāstrādā un jāmācās radīt. Kad mans dzīvesbiedrs, absolūts pilsētnieks, pirmo reizi izara dārzu, bija vienkārši laimīgs, teica, ka pirmo reizi dzīvē jūtas stabili. Jo, pilsētā dzīvojot, visu laiku esi nervozs par to, ka zaudēsi darbu, nebūs ko ēst, bet laukos izvelc vagu un zini, ka kartupelis tajā izaugs, un tas sniedz mieru, drošības izjūtu.»

Ineta SIPUNOVA

• Māksliniece

• Dzimusi 1970. gada 24. martā Madonā

• Absolvējusi Latvijas Mākslas Akadēmiju (Vizuālās komunikācijas nodaļu, 2001, un Keramikas nodaļu, 1999), Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (Dekoratoru nodaļu, 1991), Madonas bērnu mākslas skolu (1983) un Madonas 1. vidusskolu (1986)

• Strādā Latvijas Mākslas akadēmijā, Scenogrāfijas nodaļā, par skatuves video mākslas un datorgrafikas pasniedzēju

• Veidojusi digitālās grafikas teātra un operas izrādēm Rīgā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Berlīnē, Milānā u.c.

• Strādājusi kopā ar scenogrāfu Andri Freibergu, režisoru Alvi Hermani, Mārtiņu Eihi, Dž. Dž. Džilindzeru, Ģirtu Ēci, Elīnu Lihačevu, Mindaugu Karbauski, Andreju Žagaru u.c.

• Veidojusi video mākslas objektus Rīgā, Ventspilī, Valmierā, Francijā, Somijā (Raumas biennālē), Vācijā (festivālā Ars novi) u.c.

• Veidojusi mājaslapu dizainu (www.lnmm.lv, www.ekoprieks.lv, www.makslaxogalerija.lv u.c.), strādājusi pie vairākiem interjera projektiem

• Strādājusi par datorgrafikas speciālisti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, pasniegusi datorgrafiku Jaņa Rozentāla Mākslas koledžā, bijusi māksliniece žurnāla Santa reklāmas aģentūrā, avīzē TEV, Latvijas Universitātes Avīzē u.c.