«Ja būtu iespējams, šo dienu es vēlētos saulainu. Esmu piedzimis svētdienā un, kā man stāsta, skaistā, saulainā dienā. Man patīk, ka mana dzimšanas diena ir laikā, kad daba mostas, saule nāk atpakaļ. Es noteikti jūtos kā pavasara bērns, tikpat labi – kā Jāņu bērns...» smaidot saka šīs dienas gaviļnieks, literatūrzinātnieks, tulkotājs, aktīvs sabiedriskais darbinieks un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs (85).
Gaviļnieks atzīst, ka parasti dzimšanas dienas svin ļoti privāti, esot pat bijušas reizes, kad tās aizvadījis vienatnē, jo uzskata, ka cilvēkam nav ko publiski lepoties ar to, ka kļūst vecāks. Valters Nollendorfs, kurš dzimis Latvijā, bet 2. pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās, kopš 1996. gada atkal dzīvo Latvijā, šo dienu pavadīs kopā ar dzīvesbiedri, arī aktīvu trimdas latviešu sabiedrisko darbinieci Aiju Ebdeni. Viņš nezina teikt, kad atkal būs iespējams kopā sanākt viņa lielajai dzimtai, kas visa dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. «Apmēram pirms gada Amerikā bijām kopā gandrīz visa ģimene – četri no maniem pieciem bērniem, desmit no vienpadsmit mazbērniem un viens no trim mazmazbērniem, kā arī viņu otrās pusītes, pāri par 20 cilvēkiem sanācām kopā,» atceras šīs dienas gaviļnieks un piebilst, ka laikam jau labākais vārds šādām reizēm neesot svinēšana, bet gan kopābūšana. Turklāt nu jau esot jāpriecājas par katru šādu reizi, jo dzīve esot tik strauja, katram sava iešana un darīšanas, arī mazbērni jau tik lieli, ka tos vairs nevarot vienkārši paņemt līdzi.
«Februārī man bija drusku veselības problēmas, bet tā ārsti atzīst, ka esmu ļoti veselīgs cilvēks. Veselība man turas, esmu pateicīgs par to, ka tā ir labāka nekā dažam labam manam laikabiedram, un par to paldies Dievam, arī pašam par veselīgu dzīvesveidu, tomēr visvairāk esmu pateicīgs saviem vecākiem un labām lietām, kas ar mani notikušas,» atzīst Valters Nollendorfs. Viņš arī cer, ka Dieviņš dos vēl kādus dažus gadus, jo ir «daudz kas, ko padarīt, turklāt negribas atstāt nākamajām paaudzēm nesakārtotus papīrus un lietas. Sakarā ar to, ka pēdējā laikā man daudz enerģijas un arī laika prasa dažādi notikumi, kas saistīti ar Latvijas Okupācijas muzeju, man nav gandrīz bijis iespējams kārtot savas lietas.»
Kopš 2004. gada Valters Nollendorfs vadījis Okupācijas muzeja Nākotnes nama paplašināšanas un pārbūves projektu un jaunas muzeja ekspozīcijas izveidi, bet nu jautājums par Okupācijas muzeja piebūvi ir iestrēdzis. «Muzeja piebūves vajadzība bija atzīta jau 2001. gadā, 2006. gadā Saeima pieņēma Okupācijas muzeja likumu, 2008. gadā tika apstiprināts Nākotnes nama projekts, tad nāca ekonomiskā krīze, bet pērn maijā pēkšņi izrādījās, ka iesnieguma termiņš nokavēts par vienu mēnesi, un viss it kā jāsāk no gala. Man liekas, ka visā šajā ir diezgan daudz publiski nezināmā, bet, protams, nevaru pateikt – kāpēc un ar kādu nolūku? Negribas jautāt, bet pats no sevis uzdodas jautājums – kam tas nāk par labu? Mēs turpinām strādāt, bet neziņa neļauj daudz ko plānot un veikt,» saka Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs. Varētu jau arī visam atmest ar roku, bet ir svarīgi «palīdzēt Latvijai nonākt dialogā ar savu pagātni un šo pagātni parādīt tiem, kas par to laiku zina maz vai pat neko. Citās zemēs – Lietuvā, Polijā, Ungārijā, Vācijā – ļoti daudz laika velta, kā viņi saka, «pagātnes pārstrādāšanai». Ir ļoti svarīgi neaizmirst un tikpat svarīgi – nepalikt un neiestigt pagātnē, tāpēc mēs gribam rādīt ne tikai drūmo, sarežģīto un traģisko laiku, bet arī to, kā ar to pamazām tiekam galā.».