APRITĒ: Dzīves horizontāle un vertikāle teātrī
Rīt, 15. aprīlī, Valmieras teātrī izcilā norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugas Celtnieks Sūlness jauniestudējuma pirmizrāde. Tā būs režisora Dāvja Auškāpa debija Valmieras teātrī.
Lugu Henriks Ibsens sarakstīja 1892. gadā, atgriežoties Norvēģijā pēc 27 gadiem trimdā. Celtnieks Sūlness ievadīja viņa pēdējo četru lugu ciklu, kas kļuva par rakstnieka intensīvas pašanalīzes teritoriju. Iepriekšējos darbos galvenās varones bija sievietes, tagad par tiem kļuva vīrieši, kuri vēlas ko paveikt un daļēji to arī izdara, bet tad saprot – cena ir pārāk augsta. Viņi samaksā ar savas dzīves laimi – gan savējo, gan citu cilvēku, jo radītkāre nav šķirama no varaskāres. «Celtnieks Sūlness ir pats Henriks Ibsens ar savām radošajām mokām, ar upuriem, kas viņam un tuviniekiem ir bijis jānes, lai varētu radīt, un vainas apziņu par to, ar šaubām par sevi un savu ceļu, bet visvairāk ar neizsakāmām ilgām pēc mīlestības un sapratnes. Domāju, ka šāds «sūlness» mājo ikvienā, kurš meklē un iet garīgās izaugsmes un radīšanas ceļu,» uzskata Dāvis Auškāps.
Režisors šo lugu, kas nemaz tik bieži netiek iestudēta, izvēlējies tāpēc, ka gribējis strādāt pie dramaturģijas klasikas. «Ibsens man patīk kā dramaturgs, un no visām viņa lugām tieši šī mani uzrunāja personiski, jo es tajā saskatu daudzus tuvus tematus. Visas viņa lugas ir zināmā mērā autobiogrāfiskas, bet šī tomēr ir visautobiogrāfiskākā. Mani personīgi lugā interesē galvenā varoņa transformācija no horizontālām vērtībām, kas ir nauda, vara, atzinība un dažādi ārēji gandarījumi un piepildījumi, uz vertikālām vērtībām – garīga attīstība, mīlestība un citas iekšējās vērtības. Protams, luga ir ļoti ietilpīga, katrs tajā var saredzēt kaut ko citu,» saka Dāvis Auškāps. Režisors ir pārliecināts, ka šajā pirms vairāk nekā gadsimta rakstītajā lugā skartie jautājumi ir aktuāli arī mūsdienās, jo «tas jau ir jautājums par visu moderno Rietumu pasauli. Šobrīd tā cilpa savelkas arvien ciešāk, un arvien skaidrāk kļūst tas, ka tā kā līdz šim Rietumu sabiedrība dzīvot vairs nevar. Nezinu, vai tas ir kosmoss, vai uz zemes radušies apstākļi spiež uz katru cilvēku, lai saprot, ka vienīgā mēraukla dzīvei nav nauda, karjera, vara un atzinība, proti – vairāk, labāk, augstāk materiālajās izpausmēs. Cilvēki nepārtraukti meklē ārējus gandarījumus, aizmirstot, kāpēc vispār ir vērts dzīvot. Man pašam lugā visbūtiskākā tēma – kad skats uz ārpusi pārvēršas skatā uz iekšpusi. Domāju, arī Ibsens dzīves nogalē saprata, ka viss, ko viņš dzīves laikā ir darījis, bija milzīgs upuris, un beigās viņš saprata, kādēļ bija vērts dzīvot. Skarba atskārsme. Līdzīgi Stīvs Džobss pirms nāves pateica, ka viss, ko viņš ir darījis, nav bijis tā vērts, jo viņš nav veltījis pietiekami daudz laika sev, ģimenei, mīļajiem cilvēkiem.»
Galveno lomu – Celtnieku Sūlnesu – režisors uzticējis aktierim Krišjānim Salmiņam, jo šķitis, ka arī viņam varētu būt aktuāli tieši tie paši jautājumi. «Krišjānis ir tikai dažus gadus vecāks par mani,» paskaidro Dāvis Auškāps (40). Iestudēšanas procesā daudz tika lauzti šķēpi, bet rezultātā aktieris esot pilnībā attaisnojis un pat pārsniedzis režisora cerības. «Man ļoti patīk, kā Krišjānis ir ticis galā ar lomu, jo tā nav vienkārša, es pat teiktu – trīs lomas vienā. Jo izrādes laikā notiek tāda personības izaugsme, kas patiesībā simbolizē visu Ibsena dzīvi, – milzīgs spektrs, kas aktierim jānospēlē,» uzskata režisors. Ar Norvēģiju Dāvim Auškāpam ir īpašas attiecības – viņš tur kopumā dzīvojis un mācījies apmēram četrus gadus, un šī pieredze viņam noderējusi, arī strādājot pie šī darba. «Lugā ir skartas arī personības attiecības ar sabiedrību. Norvēģu sabiedrībā ir diezgan izteikta sociālā kontrole, tāda kā tikumības policija, un cilvēki pakļaujas nerakstītiem likumiem. Protams, ir atsevišķi indivīdi, kas spēj iet savu ceļu, neiekļaujoties rāmjos,» atzīst Dāvis Auškāps. Radošajā komandā apvienojušies scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Jēkabs Nīmanis, bet galvenajās lomās Krišjānis Salmiņš un Rūta Dišlere.
Šis Dāvim Auškāpam ir pēdējais iestudējums šajā sezonā, nākamā sezona pagaidām izskatās ne pārāk noslogota, bet režisors plāno to izmantot profesionālai izaugsmei, meklējot iespējas vēl mācīties, jo ar Latvijas Kultūras akadēmijas diplomu esot par maz. «Gribas iegūt pēc iespējas lielāku pieredzi, bet nezinu, vai tas būs meistarklasēs vai strādājot kā režisora asistentam pie kāda konkrēta iestudējuma. Vai nu meklēšu meistaru uz vietas, vai ārzemēs,» stāsta režisors. Kā zināms, Dāvis Auškāps ir arī veiksmīgs uzņēmējs, bet viņš atzīst, ka pamazām sāk atsacīties no biznesiem, lai vairāk pievērstos režijai.