Baiba Skride: "Mūzika nav visa dzīve"

Savā 35. dzimšanas dienā biju Kanādā, kā jau daudzus pēdējos gadus – viena pati. Šajā vecumā jau vairs nav svarīgi, kā tiek pavadītas dzimšanas dienas. Kā māksliniecei šis ir jauks vecums – zinu savas iespējas, nav arī jāskrien uz visām pusēm un jāpierāda, ko varu. Tāds miers ir manī, bet tas nenozīmē, ka esmu nomierinājusies kā māksliniece,» saka latviešu vijolniece Baiba Skride, kas jau 20 gadus dzīvo Vācijā. Latvijā viņai izdodas būt reti – apmēram reizi gadā.

Strīdi kā iedvesma

Sestdien, 23. aprīlī, Dzintaru koncertzālē būs reta iespēja dzirdēt slaveno latviešu vijolnieci Baibu Skridi, kas uzstāsies duetā kopā savu uzticamo skatuves partneri –māsu pianisti Laumu Skridi. Šajā programmā tiks atskaņoti ziemeļvalstu komponistu skaņdarbi. «Var teikt, ka šī mums ar Laumu ir īpaša programma, ko nesen ieskaņojām arī diskā. Tie ir komponisti, kuru mūziku Eiropā nemaz nedzird bieži. Programmā ir Vilhelms Stēnhammars, kas pārstāv Zviedriju, Karls Nilsens no Dānijas, savukārt Edvards Grīgs – Norvēģiju. Grīgs ir mazliet pazīstamāks, tomēr sonātes, kuras mēs izpildām šajā koncertā, nemaz tik labi nepazīst. Man ļoti interesanti spēlēt to, ko nemaz tik labi nezina, kas koncertzālēs neskan katru otro nedēļu. Šie skaņdarbi tapuši apmēram vienā laikā. Un, tā kā mēs koncertējam Latvijā, gribējām arī kādu Pētera Vaska skaņdarbu nospēlēt, kura darbi, protams, tapuši pavisam citā laikā,» stāsta Baiba Skride. Vijolniece uzskata, ka mūzika, kas tapusi pirms vairāk nekā gadsimta, ir arī mūsdienīga. Viņasprāt, mūzika ir universāla valoda, kura pārvar ne tikai valodas barjeras, bet arī gadsimtus. Piemēram, ir kāds skaņdarbs, ko viņa mēdz izpildīt kā bonusu klausītājiem, un bieži vien viņai vaicājot, vai tas esot «kaut kas no mūsdienu repertuāra». «Tas ir 17. gadsimtā rakstīts skaņdarbs, vēl pirms Baha laikiem. Ir skaņdarbi, kas izklausās mūsdienīgi un ne tik mūsdienīgi, bet vissvarīgākais taču ir tas, kādas emocijas konkrētā mūzika raisa klausītājos. Svarīgi, lai mūziķim, izpildot kādu darbu, tas būtu īpašs, interesants un jauns.»

Latvijā daudzi vēl atceras trīs māsiņas Skrides, kas, būdamas bērni, daudz koncertēja kopā. Baiba ar mīļu smaidu atceras to laiku, piebilstot, ka nu jau visām sava dzīve un sava karjera un visas trīs kopā koncertējot ļoti reti. «Daudz biežāk sanāk koncertēt kopā ar māsu Laumu – gan duetā, gan ar orķestriem. Mēs kopā esam uzaugušas uz skatuves, vairāk nekā 30 gadus koncertējam kopā. Mēs, protams, zinām, kā kuros brīžos katra jūtas, bet prasības tāpēc nekļūst mazākas, pat lielākas, jo mēs vienmēr cenšamies tikt uz augstāku mērķi. Līdz kašķim arī nonākam šad un tad, bet strīdi ir normāla un veselīga izpausme. Ja nonākam līdz strīdam, tad labāk necensties visu izrunāt, bet turpināt spēlēt un visus negludumus atrisināt ar mūzikas palīdzību. Mums ir sapratne par būtisko, tāpēc radošas diskusijas ir pat ļoti vajadzīgas, tās ir kā iedvesma, kas liek mācīties.»

Pozitīvā rutīna

«Šis man ir ļoti piesātināts laiks. Es gandrīz katru nedēļu esmu prom no mājām, bieži vien pat citā valstī, pat neatceros, kad man bijusi brīva nedēļa,» atzīst vijolniece. Pērnais gads viņai bijis ļoti saspringts, aizvadīti trīs milzīgi projekti – debija ar Amsterdamas Concertgebouw orķestri, spēlējusi kopā ar Berlīnes filharmoniķiem un Ņujorkas filharmonijas orķestri. Tagad Baibai vairāk būšot kamermūzikas koncertu.

«Tāda parasta mūziķa dzīve – visu laiku uz koferiem. Nu jau tā esmu pieradusi pie šādas dzīve, ka varu teikt – esmu pozitīvā rutīnā,» viņa pasmaida. Pie rutīnas piederot arī tas, ka, ceļā esot, tiek apgūtas jaunās programmas. «Protams, šad un tad man ienāk prātā paspēlēt kaut ko citu, arī vienkārši prieka pēc, bet laiks skrien tik ātri, ka tas sanāk ļoti reti,» atzīst vijolniece. Pie solo mākslinieces rutīnas pieder arī tas, ka bieži vien tiek pieprasīts labi zināms repertuārs. «Ir svarīgi mums, interpretiem, palīdzēt mūsdienu komponistiem, viņus dabūt koncertzālēs, tas ir mūsu kā izpildītāju uzdevums – ja mēs šo mūziku nespēlēsim šodien, kas no mūsu laika paliks nākotnei? Jā, esmu izvēlīga pret komponistiem, man nepatīk tikai un vienīgi eksperimenti, man patīk, ja ir arī mūzika,» saka Baiba Skride. Vijolniece esot uzrunājusi vairākus mūsdienu komponistus, kuri varētu rakstīt skaņdarbus tieši viņai. Iespējams, izdosies sadarbība arī ar kādu latviešu komponistu, bet «problēma ir tā, ka es neesmu Latvijā, man praktiski nav personisko pazīšanos». «Galvenais – atrast labu komponistu, labu mūziku, un tad jau nav svarīgi, no kuras valsts viņš ir. Godīgi sakot – es pietiekami ilgi nedzīvoju Latvijā, nevaru sevi saukt par latviešu mūzikas eksperti.»

Latvietība Hamburgā

Tā dzīvē sanācis, ka Baibas Skrides ģimenē tieši viņa ir tā, kurai ir karjera, bet ar dēlu audzināšanu nodarbojas viņas vīrs. «Tā iznāca, jo man vīram absolūti nav problēmu ar to, turklāt viņš nekad nav bijis cilvēks, kuram ļoti svarīgas ir radošas ambīcijas. Esmu tik laimīga, ka man ir ģimene, divi bērni. Tas dod citu mērķi dzīvē. Protams, man vajag veiksmīgu karjeru, lai varētu uzturēt ģimeni, tomēr es nelieku vienādības zīmi starp mūziku un karjeru. Manas mājas šobrīd ir Vācijā, mana ģimene tur dzīvo, mani bērni tur iet skolā. Vācija ir stabila valsts, mūziķiem ir daudz darba, tur mūzika vēl tiek atbalstīta. Ir daudz jaunu mūziķu, kas brauc uz Vāciju mācīties, jo tā ir kulturāla valsts, kurā mūziķiem ir patīkami dzīvot,» uzskata Baiba Skride. Abi mūziķes dēli nes viņas uzvārdu, jo, kad piedzimis vecākais dēls, viņa savu vīru pierunājusi puikam atļaut likt viņas uzvārdu. Savukārt, kad piedzimis otrais dēls, tas automātiski bijis Skride, jo «Vācijā ir likums – vienu vecāku bērniem jābūt vienā uzvārdā». «Toreiz ģimenē nebija neviena puikas, bet tagad ir trīs – man divi, arī māsai Lindai ir dēls, arī Skride.» Pagaidām nav zināms, vai mazie Skrides arī izaugs par mūziķiem. Vecākais dēls mācās ģitārspēli, tā viņam arī labi padodas, bet mamma uzskata, ka viņš neesot mūziķa tips, arī pārāk kustīgs, nevar nosēdēt mierā ne piecas minūtes. Jaunākais dēls esot izteicis vēlēšanos apgūt vijoļspēli, bet vecāki pagaidām vēl nogaida ar šīs vēlmes piepildīšanu. «Esmu kritiska pret saviem bērniem, bet – ja pašiem patiks, tad – kāpēc ne?»

Diemžēl Skrides dzimtas turpinātājos ar latvietības uzturēšanu ir pavājāk. «Es jau esmu tā, kas vienmēr brauc prom, bet puikas ar tēvu mājās runā vāciski, protams, arī skolā un bērnudārzā. Kad piedzima pirmais dēls, es mēģināju visu dubultā atkārtot, bet pienāca tas brīdis, kad tas pārtrūka... Es nekad neesmu viena pati ar bērniem, uz Latviju atbraucam reti, jo te arī vairs nav nekāda pieturas punkta – tēta un omītes vairs nav, atbraucu uz koncertiem, palieku viesnīcā, braucu atpakaļ. Arī mamma dzīvo Vācijā, protams, atskrien pie mums, kad vien var, bet...»

Nu jau klāt arī tas laiks, kad Baiba var ieplānot atvaļinājumu vasarā, kad arī orķestriem ir brīvs laiks, vairāk notiek dažādi festivāli, kuros vijolniece tik daudz vairs nespēlē. «Šajā vasarā man būs trīs brīvas nedēļas, mēs, visa ģimene, būsim otrā pasaules galā – man ir koncerts Japānā, pēc tam Austrālijā, un starp tiem aizbrauksim uz Fidži – tas mums sen bija sapnis,» atklāj Baiba. Tā kā viņai ikdienā ir ļoti daudz jāpārvietojas gan ar lidmašīnu, gan vilcieniem, reizēm viņa pieķer sevi pie bailēm. «Bet – nevajag baidīties, jo – kas būs, tas būs. Pasaule šobrīd ir uz tāda bīstama ceļa. Man ir sajūta, ka pasaulē kaut kas briest. Es ļoti ceru, ka cilvēki neļausies bailēm, es pati sev cenšos iestāstīt, ka viss būs labi, ka nedrīkst ļauties teroristu sētajām bailēm, bet ir tikai cilvēcīgi, ja reizēm ir bailīgas domas.»

Lai vai kurā pasaules malā viņa būtu, ik pa laikam viņa ielūkojas arī Latvijas medijos. «Kad bija Ukrainas krīze, Rietumos daudz vairāk runāja par to, kas notiks ar Baltijas valstīm, bet šobrīd viss izskatās mierīgi. Tomēr, lasot Latvijas medijus, reizēm brīnos par to, ko Latvijā raksta par bēgļu jautājumu. Es nevaru saprast, kā cilvēki var būt tik ļoti noskaņoti pret jebkuriem cilvēkiem, kuriem vajag palīdzību, pat tikai pāris simtiem cilvēku, ko Latvijai vajadzētu uzņemt. Nevarēju pat iedomāties, ka tā var būt – tik aizvērti prāti. Saprast jau var – padomju laika sekas, bet vienalga – lasīju komentārus par šo tēmu un neticēju tam, ka šajās dienās moderni cilvēki var tā domāt, un it sevišķi latvieši, kuriem ir tāda vēsture.»

Baiba SKRIDE

• Vijolniece

• Dzimusi 1981. gada 19. februārī Rīgā mūziķu ģimenē. Māsa Lauma ir pianiste, Linda – altiste

• Precējusies, dzīvesbiedrs – mūzikas menedžeris Kristians Mekle, dēli Emilians (8) un Leanders (4). Dzīvo Hamburgā

• Mācījusies Rīgas 1. mūzikas skolā un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, Ludmilas Girskas vijoļklasē

• Absolvējusi Mūzikas un teātra augstskolu Rostokā (2002) pie profesora Petru Munteanu

• Par uzvaru Karalienes Elizabetes konkursā Briselē un Latvijas atskaņotājmākslas popularizēšanu Latvijā saņēmusi Lielo mūzikas balvu (2001)

• Regulāri sadarbojas ar diriģentiem Šarlu Dituā, Tjerī Fišēru, Džonu Storgārdu, Miko Franku, Andri Nelsonu, Kirilu Petrenko, Nēme Jervi, Sakari Oramo, Jonu Stūrgordu u.c.

• Ir koncertaģentūras Hans Ulrick Schmid soliste

• Šajā sezonā Baiba Skride aizvadījusi debiju pie Amsterdamas Concertgebouw orķestra, kā arī atgriezusies Berlīnes filharmonijā. Plānojusi koncertēt kopā ar Stokholmas, Oslo un Helsinku filharmoniķiem, Cīrihes operas orķestri, Islandes simfoniķiem, BBC nacionālo Velsas orķestri, Skotijas karalisko orķestri un Hamburgas filharmoniķiem

• Nesenāko albumu vidū ir BBC Music Magazine balvai izvirzītais Karola Šimanovska ieraksts, kas veikts kopā ar Laumu Skridi, Oslo filharmoniķiem un diriģentu Dmitriju Petrenko; šis tvarts saņēmis arī Vācu ierakstu kritikas balvu