Kostīmu māksliniece Evija Pintāne. Cīņa pašai ar sevi

«Šis ir smags, bet ļoti dziedinošs stāsts,» tā par Nacionālā teātra jaunāko iestudējumu – Henrika Ibsena lugu Mežapīle – saka jaunā kostīmu māksliniece Evija Pintāne. Ar šo darbu viņa turpina savu veiksmīgo sadarbību ar šobrīd vienu no labākajiem režisoriem Latvijā Elmāru Seņkovu.

Duālais ideālisms

Evija Pintāne tikai pirms trim gadiem beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu, bet jau paspējusi strādāt vairākos teātros Latvijā, kā arī saņemt Spēlmaņu nakts balvas nomināciju Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks 2014/2015. Šoreiz viņa veido kostīmus iestudējumam Mežapīle un vienlaikus ir arī iestudējuma scenogrāfa Andra Freiberga asistente. «Kad lugu izlasīju pirmo reizi, man tā ļoti patika, kad izlasīju otro reizi, domāju – ārprāts, tas būs ļoti grūti, pēc trešās reizes – kaut kā domas savācās. Manuprāt, Ibsena darbos ir kāds fenomens – risinot sadzīviskas lietas, viņš smalki izpēta arī fundamentālos jautājumus, tajos ir konkrētība un vispārinājums reizē, turklāt viņš cilvēku parāda it kā zem palielināmā stikla – cik viņš ir traģisks un smieklīgs reizē. Un patiesībā – daļa no katra tēla atrodama ikvienā no mums. Luga rakstīta sen, bet tā ir aktuāla un mūsdienīga, jo cilvēki jau nemainās. Jautājums – vai šodien ir nepieciešamība pēc ideāla? Dzīvē ir tik daudz zemūdens akmeņu, un jautājums ir – vai patiesības cena ir tā vērta? Šajā darbā ideālisms ir neviennozīmīgs,» saka jaunā māksliniece. Strādājot pie šī darba, viņai palīdzējušas personiskās asociācijas ar dramaturga dzimteni Norvēģiju, tās skarbo dabu, un kostīmus viņa veidojusi maksimāli vienkāršus un skaudrus. Protams, šos smalkumus skatītājs varot pat nepamanīt, bet tas arī neesot galvenais, daudz būtiskāk, lai izdotos izrādes kopīgais vēstījums. Evija Pintāne strādāja arī pie režisora Elmāra Seņķova iepriekšējā sezonā iestudētās izrādes Antigone, veidoja tai scenogrāfiju. «Man milzīgs prieks, ka Antigone saņēma Grand prix balvu kā labākā izrāde. Tā ir vislielākā atzinība visam ansamblim, tā ir kā apliecinājums tam, ka visi strādājuši komandā,» uzskata Evija Pintāne.

LMA Scenogrāfijas nodaļu absolvē daudzi, bet ne visi turpina strādāt teātrī. Jaunā scenogrāfe uzskata, ka galvenais ir satikt domubiedrus. «Ir forši strādāt, kad mēs, lai arī esam tik dažādi, zināmā mērā līdzīgi domājam un redzam galveno virzību. Ikdiena tad vairs apkārt neeksistē, ir tikai teātris, kas man neliekas kā darbs, bet ļoti patīkams process. Var jau iet uz teātri un piedāvāt sevi, bet parasti tā nenotiek, Latvijā režisors izvēlas scenogrāfu,» saka Evija Pintāne. Sadarbība ar Elmāru Seņkovu viņai sākusies, strādājot pie Kultūras ministrijas pirms pāris gadiem iedibinātās Izcilības balvas kultūrā ceremonijas. «Mūsu sadarbība bija veiksmīga, un viņš piedāvāja strādāt kopā,» kodolīgi nosaka Evija Pintāne. Iestudējumā Mežapīle viņa ir arī scenogrāfa Andra Freiberga asistente, un to uzskata par īpašu novērtējumu no sava kādreizējā pedagoga. «Tā nav pirmā reize, līdzīgā komandā un statusā strādājām pie izrādes Nāves deja Valmieras teātrī. Tas ir liels gods, ka viņš mani uzaicināja. Manuprāt, mums ir saķere, mēs līdzīgi domājam,» saka jaunā māksliniece.No sava pedagoga viņa mācoties joprojām. «Freibergam piemīt fenomenāla spēja ieraudzīt to, ko citi neredz. Viņš redz kopējo bildi pavisam citādāk, bieži vien viņš ir ne tikai scenogrāfs, kas atbild par telpu, manuprāt, viņš ar savu redzējumu daudz palīdz arī režisoram. Freibergs reizēm tik spēcīgi aizstāv savu viedokli, ja par to ir pilnībā pārliecināts, bet viņš spēj arī atkāpties, ja režisoram tas absolūti nav pieņemams.»

Atrast savējos

Talsos dzimusī un augusī Evija Pintāne savulaik studēt uz Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu aizgājusi tieši Andra Freiberga dēļ. Pēc vidusskolas beigšanas nav uzdrošinājusies riskēt vismaz mēģināt stāties Mākslas akadēmijā, aizgājusi mācīties uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas vides dizaina nodaļu ar specializāciju uz interjeru. «Man patīk, ja ne tikai tehniski kaut ko dari ar rokām, bet arī risini ideju caur savu darbu,» Evija Pintāne pamato savu izvēli par labu scenogrāfijai. Būtiska esot bijusi arī viņas satikšanās ar Andri Freibergu, viņai paticis, «kā viņš domā». Māksliniece atzīst, ka tas arī esot galvenais, ko Meistars mācot saviem studentiem – domāt. «Aizejot studēt uz scenogrāfu nodaļu, par teātri mēs lielākoties spriežam klišejiski, paši pat to negribot, bet Freibergs iemāca paskatīties citādāk. 1. kursā viņam ir brīnišķīgi uzdevumi, teiksim, Hamleta krēsls, Kāpnes uz debesīm, Jūra... Un tad nu mēģini atrast savu zīmi, kā tos izteikt, jo pirmais, kas nāk prātā, pasakot vārdu «jūra», ir vilnīši... Pirmā asociācija ir pilnīgi banāla, ir jāmeklē dziļāk. Jā, Freibergs mūs mācīja‘ domāt, tikt vaļā no stereotipiem,» atzīst Evija Pintāne. «Studiju laikā brīžam šķita, ka teātris nav mana īstā vieta, tomēr... teātris ir tā vieta, tā platforma, kurā es varu risināt idejas. Bet teātrī cilvēks nekad nav viens, galu galā jau pats sākums – luga – ir kāda cita radīts, tas nozīmē, ka impulss nāk no cita mākslinieka.»

Lieli mērogi

Jaunajai scenogrāfei bija iespēja apmaiņas programmas ietvaros studēt arī Berlīnē, bet tur gūto pieredzi neesot iespējams samērot ar mūsu augstskolas līmeni. «Berlīnes skolā apmācības process ir citādāks, viņi tik ļoti nerisina idejas, nedomā konceptuāli, daudz vairāk aizraujas ar formu. Tomēr es ļoti ieguvu no visa šī studiju laika, es iemīlēju šo pilsētu, tās vidi, kultūras dzīvi, cilvēkus... Man ļoti patīk šai pilsētai piemītošais vieglums, man vispār patīk lielu pilsētu enerģija,» atzīst Evija. Viņa pieļauj iespēju, ka kādreiz varētu strādāt arī ārpus Latvijas, vismaz viņai to gribētos. «Savs šarms un labums ir tad, ja esi štata darbinieks kādā teātrī, bet man šķiet tik labi, ka scenogrāfs var strādāt kopā ar dažādiem režisoriem un aktieriem dažādos teātros, visu laiku būt mainībā un nebūt piesaistītam konkrētai vietai. Protams, ir labi atrast savu režisoru, bet es ceru, ka dzīve man atnesīs iespēju strādāt ārzemēs, bet tā vēlme nevar būt mākslīgi provocēta.» Pēc Mežapīle pirmizrādes viņa atsāks treniņus, lai būtu gatava vasarā doties uz Tadžikistānu, kāpt kalnos. Ar kalnā kāpšanu viņa saslimusi apmēram 14 gadu vecumā, kad vecāki viņu aizveduši uz Tatriem.

Kopš bērnības viņa grib uzkāpt Everestā, pirms pāris gadiem pietuvojusies šī sapņa piepildīšanai - bijusi Nepālā, uzkāpusi līdz Everesta bāzes nometnei. «Kalni un okeāns ir manas stihijas, tur esot, es attīros. Atgriežoties no tādām vietām, vienmēr ir uzkrāts spēks un enerģija, nepārspīlējot – tur esmu guvusi spēka resursus veselam gadam. Pie okeāna un kalnos cilvēks jūtas gan mazs un niecīgs, gan vienots ar lielo, ar kopumu. Kalnos nav viegli, bet laikam man patīk tas... Es jūtu, kā manī notiek process, kā es mainos, iemācos kaut ko jaunu. Jā, man laikam vajag cīņu pašai ar sevi.»

Evija PINTĀNE

• Scenogrāfe un kostīmu māksliniece

• Dzimusi 1985. gada 2. septembrī, Talsos

• Neprecējusies, ir draugs Raimonds

• Beigusi Talsu 2. vidusskolu (2004), Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu (vides dizaina nodaļu, 2008). Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (scenogrāfijas nodaļu, 2013). Stažējusies Kunsthochschule

Berlin – Weißensee (scenogrāfijas un kostīmu nodaļā, 2011 – 2012)

• Radošie projekti: izrāde Meža pīle (kostīmu māksliniece, scenogrāfa asistente), Medību pils (scenogrāfe), Zēns (scenogrāfe), Antigone (scenogrāfe), Nāves deja (kostīmu māksliniece, scenogrāfa asistente) u.c.

• Par scenogrāfiju izrādei Provinces anekdotes nominēta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks 2014/2015

• Galvenā māksliniece īsfilmai Regīna (2014)

• Piedalījusies LMA scenogrāfu ekspozīcijā Starptautiskajā Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē (Zelta medaļa par kopējo ekspozīciju. Visi izstādes darbu autori tika atzīti par daudzsološākajiem jaunajiem scenogrāfijas talantiem, 2015) un LMA scenogrāfu ekspozīcijā Starptautiskajā Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē (Zelta medaļa par kopējo ekspozīciju, 2011)