«Dzimšanas dienas scenārijs ir vienkāršs – pa dienu cepšu lielas smilšu kūkas, vakarā kopā ar saviem amata brāļiem pasēdēsim Vidusjūras krastā, iespējams, arī uztaisīsim kādu grilu, paklausīsimies turku mūziku, parunāsim par dzīvi, un tas arī viss,» svinību scenāriju atklāj šīs dienas gaviļnieks tēlnieks Kārlis Īle (42).
Jau gadus sešus Kārlis Īle savā dzimšanas dienā ir Antālijā Turcijā, kur tieši šajā laikā tiek rīkots Smilšu skulptūru festivāls, kurā, protams, piedalās arī viņš. «Mājinieki pie tā jau pieraduši, sūta man sveicienus,» smaidot saka Kārlis Īle. Nu jau viņš esot tajā vecumā, kad dzimšanas dienas vairs neesot tik būtiskas, turklāt viņš nekad neesot bijis liels svinētājs. «Šad un tad jau esmu taisījis ballītes, bet tas bija tik sen, ka īsti vairs neatceros,» nosaka tēlnieks. «Nevarētu teikt, ka man sava dzimšanas diena jāsvin starp svešiem cilvēkiem. Smilšu tēlnieku kasta ir tik šaura, visā pasaulē viņu nav nemaz tik daudz, mēs cits citu diezgan labi pazīstam. Tā kā smilšu pasaulē esmu jau daudzus gadus, tad es uzskatu, ka svinu starp savējiem, varētu par teikt – smilšinieku korporatīvā ballītē.» Kārlis ar smaidu atceras, ka pērn festivāla organizatori par godu viņa dzimšanas dienai solījuši nokaut desmit kamieļus un 40 aitas, bet beigu beigās viss beidzies labi – ar dažiem šašlika gabaliņiem un skaistu pasēdēšanu pie jūras palmu ēnā.
Pēc festivāla Kārlis Īle iegriezīsies Latvijā, bet – uz īsu brīdi, jo jau esot skaidrs, kuros festivālos pasaulē viņš piedalīsies līdz pat vēlam rudenim. «Lai noturētos apritē, ir jābūt aktīvam, nevar izlaist festivālus. Jo, tikko atbrīvojas kāda vieta, to ieņem kāds cits. Formula ir vienkārša – vai nu esi aktīvajā apritē, vai neesi,» uzskata tēlnieks. Protams, ar klātesamību vien nevienam nekas nav garantēts, ir jāspēj noturēties labāko līgā. «Ir jāpatīk tai lietai, ko dara. Un vēl svarīga ir attiecīga izglītība. Pirms gadiem piecpadsmit, kad smilšu skulptūras, kas zināmas jau krietni sen, kļuva populāras pasaulē, varēja startēt amatieri, kas lielākoties pludmalēs taisīja skulptūras un tā ar savām spējām pelnīja naudu, bet tagad šajā kustībā dominē profesionāļi ar lielu pieredzi. Ne velti pasaulē smilšu un ledus skulptūru kustībā dominē krievu izcelsmes mākslinieki, jo viņiem ir pamatīga akadēmiskā izglītība. Ar Eiropas augstskolu laikmetīgā mākslinieka izglītību te cauri netiks, ir jābūt arī akadēmiskai skolai.»
Kārlis Īle gada lielāko daļu pavada ārpus Latvijas, jo darba dēļ sanāk daudz ceļot pa pasauli, satikt dažādus cilvēkus, redzēt daudzas vietas. «Man patīk pavērot vietējo vidi. Šobrīd esmu Turcijā jau divas nedēļas, nevienu bēgli te neesmu redzējis. Es jau domāju, ka festivāls notiek Vidusjūras krastā, tad jau bēgļu laivas varēšu redzēt pats savām acīm, bet nekā. Aprunājos arī ar vietējiem. Protams, bēgļi ir realitāte, bet man jādomā arī, ka par šo jautājumu diezgan krietni spekulē masu mediji. Bēgļi ir problēma, bet būtiski arī tas, ka katrā valstī to rāda citādi – tā, kā izdevīgi konkrētam politiskajam spēkam.».