Madara Dišlere. Liktenis nekad bešā neatstāj

«Esmu liela savas zemes un tautas patriote, savas saknes es jūtu šeit, un man ir arī būtiski par to runāt ar citiem cilvēkiem, šajā gadījumā – ar kino starpniecību,» atzīst kinorežisore Madara Dišlere. Rīt, 4. maijā, viņas jaunākās filmas Dārznieks – poētiska ceļojuma cauri gadalaikiem un dārzam – pirmizrāde.

Zemes patriotisms

Rīt, 4. maijā, Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, kinoļaudis aicina uz tradicionālo Latvijas filmu maratonu jeb 12 bezmaksas seansiem kinoteātra Splendid Palace abās kinozālēs visas dienas garumā un brīvdabas seansu kinoteātra priekšpagalmā vakara noslēgumā. Kā ierasts, būs arī filmu pirmizrādes, kopumā desmit, kā arī citas jaunas filmas, kas tapušas pēdējā gada laikā kopš iepriekšējā Latvijas filmu maratona. Īpašu akcentu programmas noslēgumam (vakara seansiem) šogad piešķir fakts, ka 2015. gadā aprit 25 gadi, kopš dibināta Latvijas Kultūras akadēmija, un to gadu gaitā absolvējuši daudzi, kuri papildinājuši Latvijas filmu nozari. To skaitā arī jaunā režisore Madara Dišlere, kuras īsfilma Dārznieks piedzīvos pirmizrādi tieši Latvijas filmu maratonā. Īsfilmai Dārznieks finansējums piešķirts Nacionālā kino centra rīkotajos debijas filmu konkursos, bet jau šobrīd režisore strādā pie savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Paradīze ’89, kas atbalstīta Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.

Režisore Madara Dišlere atceras, ka īsfilmas Dārznieks ideja radusies diezgan sen - pēc kāda stāsta izlasīšanas. «Tajā vēstījums bija par kara laiku, par dārznieku, kurš ļoti mīlēja savu dārzu un nekādi negribēja no tā šķirties, bet tā ir vienīgā līdzība ar filmu. Izlasītais mani nelika mierā, zemapziņā vilkās līdzi. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka kino ir jātaisa nevis izklaidei, bet par to, kas pašam sāp vai rūp, kas ir svarīgs. Sāku rakstīt scenāriju, domājot par to, kā es izjūtu šo laiku, kādu es redzu Latviju šodien. Šis ir simboliski poētisks vēstījums, iespējams, sirreāls vērojums,» atzīst filmas režisore. Filmas Dārznieks galvenās lomas atveidotāju viņa izvēlējusies nejauši, varētu pat teikt - nedaudz sirreāli. Reiz kopā ar savu draugu braukusi pa Ikšķili, ieraudzījusi kādu vīru uz velosipēda, un teikusi draugam, ka šis ir viņas filmas Dārznieks. Un draugs atpazinis velosipēdistu - grafiķi Valdi Villerušu. Šis gadījums nogūlies aizmirstībā līdz brīdim, kad sāka meklēt lomu atveidotājus. Pēc provēm, kurās izmēģināti daudzi kandidāti, režisore tomēr atgriezusies pie savas sākotnējās izvēles. «Esmu liela savas zemes un tautas patriote, savas saknes es jūtu šeit, un man ir arī būtiski par to runāt ar citiem cilvēkiem, šajā gadījumā - ar kino starpniecību,» atzīst kinorežisore Madara Dišlere. Nav loģiska izskaidrojuma, kāpēc viņu interesē indivīda attiecības ar vietu, kurā viņš dzimis, audzis un dzīvo. «Nu, mani tas interesē. Laikam esmu vecs cilvēks savā būtībā, iespējams, man ir veca dvēsele.»

Veiksme konkursos

Šobrīd Madara Dišlere gatavojas savas pirmās spēlfilmas uzņemšanai, filmēšana sāksies jau vasarā. 36 gadus vecā režisore tikai pirms nepilniem četriem gadiem absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, bet viņas projekts - spēlfilma Paradīze ’89 - šajā ziemā tika atbalstīts Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, proti, tai piešķirts finansējums. «Man jāatzīst, ka man bijis veiksmīgs liktenis, jo ienācējam kino vienmēr ir grūti saņemt finansējumu pirmajai lielajai pilnmetrāžas spēlfilmai,» atzīst jaunā režisore. Savu nākamo darbu - filmu bērniem - viņa uzskata par ļoti nopietnu, jo tās vēstījums arī skars gan zemi, gan vietu, gan piederību Latvijai. «Pasaulē viss strauji mainās, arī bērni šodien ir pavisam citādāki, bet man ir svarīgi ar bērniem runāt par to laiku, kad te vēl nebija neatkarīga valsts, kad vērtības bija citādākas, un to, kā mēs visu izdzīvojām un nonācām paši pie savām vērtībām. Mūsdienu bērni ir laimīgi dzimuši brīvā valstī, kurā viņiem viss ir, kurā viņiem nav jādomā par daudz ko, par ko mēs kā bērni tomēr domājām,» atklāj režisore un piebilst, ka viņas bērnībā daudz svarīgākas bija savstarpējās attiecības un vārda «brīvība» traktējums - pavisam citādāks. Tomēr daudz kas ir arī līdzīgs ar viņas bērnību, piemēram, lielā neziņa par nākotni. Viņas bērnībā neziņu par nākotni raisīja priekšnojautas par lielām pārmaiņām milzīgajā padomju impērijā, bet šodien līdzīgas emocijas raisot bēgļi un terorisma akti, un citas globālas izpausmes, kuru vadmotīvs ir neziņa par to, kas būs rīt. «Mēs domājām par šo jautājumu, bet zinu, ka mani bērni pavisam noteikti nedomā par to, kas ar viņiem būs rīt. Visiem šķiet, ka mēs šobrīd te dzīvojam laimīgi un no daudz kā pasargāti, un mēs uzskatām, ka tā būs vienmēr.»

Filma Paradīze ’89 daļēji ir autobiogrāfisks stāsts, impulss tai nācis no pašas Madaras un viņas māsas piedzīvotā 1989. gadā, kad Madarai bija deviņi gadi. «Filmā daudz kas tiešām ir tieši tā, kā notika ar mums, bet, protams, ne viss. Man pašai šķiet, ka visi notikumi, kas ar mani notika tajā laikā, piespieda man ātrāk pieaugt,» atzīst režisore. Izrādās, ideja šai filmai dzimusi tad, kad Madarai vajadzējis sākt veidot darbu augstskolas absolvēšanai. Līdzīgi kā citi jaunie režisori, kas savus pirmos lielākos darbus izvēlas veidot par kaut ko pašiem labi pazīstamu, arī Madara gājusi līdzīgu ceļu, bet, kad izstāstījusi savu ideju draudzenei, viņa teikusi: «Nē, tā nav īsfilma, tā ir ideja pilnmetrāžas filmai.» Var tikai piebilst, ka viņas draudzene Aija Bērziņa šobrīd ir arī Madaras filmas producente. «Šis stāsts būs komisks, filozofisks, jautrs un skumjš reizē, bet svarīgākais - brīvības jēdziens, par kuru bērniem būtu nepieciešamība vairāk domāt, arī runāt ar saviem vecākiem. Arī par vērtībām, par ģimeni...»

Kad režisorei bija pieci gadi, viņa nonāca filmas Emīla nedarbi uzņemšanas laukumā. Lai arī kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 30 gadi, ik pa laikam Madarai Dišlerei tiek atgādināta viņas pirmā, lai arī ne vienīgā kino loma. Reizēm jau esot dusmas par to, ka viņai vienmēr atgādinot mazās māsiņas Idas lomu, bet nu jau viņa pie tā esot pieradusi. «Vienā brīdī mani tas kaitināja, domāju, vai tad tiešām es neko citu dzīvē neesmu izdarījusi, ka mūždien Ida pa kājām maisās. Tagad domāju - kad būs tapis kas spēcīgāks, ar ko es asociēšos, tad Ida atkāpsies.»

Nemāk dzīvot citādi

Kopš 2002. gada Madara ir kino vidē - sākumā strādājusi jebkādus darbus, lai tikai būtu kino procesā, bet pēdējos astoņus gadus galvenokārt strādā par otro režisori. «Laikam jau režisors Varis Brasla ir vainīgs pie tā, ka esmu kino,» smaidot nosaka Madara un piebilst, ka bez vainas nav arī viņas mamma, kas Rīgas kinostudijā strādāja par filmu direktori. «Jā, es zināju, ka tā ir nestabila dzīve, bez garantijām par rītdienu, kā saka - no rokas mutē, bet vienalga - šajā procesā ir milzīga burvība. Kad esi iemācījies sadzīvot ar nestabilitāti, tad pat nemāki dzīvot citādi - no rīta deviņos būt darbā, strādāt līdz pieciem, bet brīvdienās būt mājās, turklāt - ar skaidri zināmu atalgojumu. Un esmu pārbaudījusi - ja nebaidies no tā, ja ļaujies šādai dzīvei, tad liktenis nekad pilnībā bešā neatstāj. Nevajag jau visu kontrolēt, vajag iemācīties ļauties, protams, neieslīgstot slinkumā,» uzskata Madara Dišlere.

Divu bērnu mamma brīvajos brīžos laiž prom uz Liepāju, lai tur nedarītu neko. Ne viņai tur dzimtas, ne pašas īpašuma, bet Liepāja sniedzot īpašas izjūtas, tur viņa «var savest sevi kārtībā», tieši tur rakstīti arī filmu scenāriji. «Tagad ir tik populāri braukt uz Santjago ceļu, arī mēs ar draugu jau divus gadus turp dodamies, bet neejam visu ceļu, visus 1000 kilometrus, jo tam būtu nepieciešami apmēram divi mēneši, bet tik daudz brīva laika nav. Arī šoruden brauksim. Man vajag šādu ceļu, kad var iet, var parunāties, var klusēt. Tas kaut kā nomierina, sakārto, visu saliek pa plauktiņiem. Ikdiena palikusi aiz muguras, esi tikai tu un ceļš, un nezini, kas būs aiz līkuma. Un par to arī nedomā, bet izbaudi sevi šajā laikā un šajā vietā. Un var jau arī nekur nebraukt, iet pa Latviju, teiksim - kājām līdz Liepājai.»

Madara DIŠLERE

• Kinorežisore

• Dzimusi 1980. gada 24. janvārī. Mamma - Baiba Dišlere - ilgstoši strādājusi Rīgas kinostudijā par filmu direktori

• Meita Paulīne (8) un dēls Gustavs (13). Ir draugs

• Absolvējusi Rīgas 3. vidusskolu (1998). Studējusi socioloģiju, strādājusi par auklīti Vācijā, absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (2012).

• Šobrīd strādā pie savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Paradīze ‘89, kurai filmēšana sāksies vasarā

• Strādājusi par otro režisori pie filmām Melānijas hronika, Es esmu šeit, Dēls, Brāļi, Miglā, Nevajadzīgie cilvēki, Rūgtais vīns, Rīgas sargi, Mona u.c.

• Kā scenāriste, režisore, montāžas autore veidojusi īsfilmas Vējš pelēkās priedes nolauza (2012), Dzejolis (2011), G Punkts (2011), Andžiņš (2010)

• Atveidojusi mazās māsiņas Idas lomu filmā Emīla nedarbi (1985)