15.maija jubilāre: Mākslas muzeja Rīgas birža direktore Daiga Upeniece
«Savā dzimšanas dienā es pati sev novēlētu dzīvesprieku un radošumu visā turpmākajā gadā, un tad jau pārējais būs,» saka Mākslas muzeja Rīgas birža direktore Daiga Upeniece. Šodien viņa svin savu 53. dzimšanas dienu, un ļoti gribētos, lai ir silts laiks, jo tad varēs šo dienu pavadīt dabā. «Tur, kur ievas, ābeles un magnolijas zied, mani var atrast.»
«Es piederu pie tiem, kas svin dzimšanas dienas, jo tā ir iespēja palutināt sev tuvus cilvēkus - vecākus, dēlus, māsu un draugus,» atzīst Daiga Upeniece. Turklāt šoreiz viņa ir Latvijā, jo itin bieži gadās savu dzimšanas dienu atzīmēt komandējumā. Pirms trim gadiem, kad apritējis apaļš pusgadsimts dzīves ritumā, viņa bijusi darba komandējumā Tongerenā, Beļģijā. «Biju aizsūtīta cīnīties par Eiropas muzeju balvu. Tieši manā dzimšanas dienā notika pasākuma atklāšanas pieņemšana. Es biju nedaudz uztraukusies, jo nākamajā dienā bija projekta prezentācija, un biju pārliecināta, ka neviens jau nezina man zīmīgo datumu. Izrādījās, ka, iesniedzot dokumentus, es iesniedzu arī pases kopiju, un tad vakariņu laikā visi klātesošie cēlās kājās un dziedāja man sveicienu. Tā bija emocionāla dzimšanas diena,» atzīst Daiga Upeniece.
Mākslas muzeja Rīgas birža direktore stāsta, ka šobrīd jau tiek strādāts gan pie nākamā gada izstādēm, gan projektiem, kas iecerēti 2018. gadā par godu Latvijas simtgadei. «Šobrīd mēs gatavojam lielu Prado muzeja [Spānijas nacionālā mākslas muzeja] izstādi, kas paredzēta nākamgad. Tur būs visi lielie Prado vārdi, sākot no Rubensa un Goijas, kas viņu kolekcijā ir spēcīgi pārstāvēti. Izstāde notiks nākamajā gadā. Šī gada rudenī mēs gatavojam ļoti apjomīgu senās Ķīnas mākslas izstādi Zīda ceļš.»
Daiga Upeniece atzīst, ka muzejs bijis liels ieguvējs no 2014. gada, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, jo tad tika veidoti lieli starptautiski projekti, un «durvis, kas tajā laikā tika atvērtas, šobrīd veras vaļā daudz vieglāk». Piemēram, gatavojot Vijas Celmiņas darbu izstādi, bija sadarbība gan ar Nacionālo mākslas galeriju Vašingtonā, gan Teita Nacionālo galeriju Londonā, gan Žorža Pompidū centru Francijā, bet, gatavojot pērn skatāmo izstādi Provansas valdzinājums, kas bija apmeklētākā LNMM izstāde pēdējo 20 gadu laikā, īpaša sadarbība veidojusies ar Orsē muzeju Parīzē. «Tā ir īpaša vizītkarte - ja esam spējuši izveidot sadarbību ar Orsē muzeju, tad atveras arī citas durvis. Lielākais prieks par to, ka Orsē muzejs pateicis - viņi labprāt turpinātu sadarboties. Uz mūsu 1918. gadā jūgendstilam veltīto izstādi Orsē muzejs ir gatavs deponēt darbus ne tikai no krātuvēm, bet pat no ekspozīcijas. Tas ir liels kompliments. Salīdzinot ar Orsē, mēs esam mazs muzejs mazā valstī,» saka Daiga Upeniece. Mākslas zinātniece ir pārliecināta, ka Latvijas skatītājs tiek ļoti lutināts mākslas piedāvājumā. Savdabīgā veidā to apliecina arī tie daudzie kultūras tūristi, kas braukuši uz Latviju kādas izstādes dēļ. «Kad pie mums notiek lielie projekti, pamanām, ka ir apmeklētāji, kuri speciāli braukuši uz šīm izstādēm. Piemēram, uz Provansas valdzinājumu, uz Vijas Celmiņas vai Nikolaja Rēriha izstādi. Tās ir samērā unikālas izstādes. Teiksim, Vija Celmiņa vairāk atsaka nekā rīko izstādes, un, ja viņa pati tādu veidoja, tas bija unikāls gadījums, un publika to zina ne tikai Latvijā.»
Vasarā mākslas zinātniecei būs darba brauciens uz Madridi, bet pavisam noteikti viņa izbrīvēs laiku, lai aizbrauktu pie saviem vecākiem, kur esot viņas miera osta. «Tā ir Raiskumā, netālu no tās vietas, kur tika filmēts Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Fantastiska daba, fantastiski cilvēki. Tur var neko nedomāt, vienkārši ar prieku ravēt puķu dobes, turklāt to manā ģimenē vienmēr bijis daudz, tas nozīmē - ravēšanas ir daudz.».