KULTŪRA: Vienas lugas liktenis prožektoru gaismās

SMARŽO SĒNES. Gunāra Priedes luga Valmieras teātra iestudējumā skan laikmetīgā teātra valodā. Dramaturga teksts ir viens no izrādes literārā materiāla avotiem. To papildina dokumentārās liecības – dienasgrāmatas fragmentu lasījumi un lugas apspriežu protokolu izvilkumi, kas veido laikmeta fonu © Publicitātes foto: Matīss MARKOVSKIS

Mārtiņš Eihe Valmieras teātrī pagājušā gada nogalē iestudējis Gunāra Priedes lugu Smaržo sēnes, turpinot Liepājas teātrī tapušajos Priedes lugu iestudējumos Zilā un Citi balti krekli (pēc Trīspadsmitās motīviem) iesākto. Gaismā ieceltā latviešu padomju gadu dramaturģija atgādina par pagātni, vienlaikus izgaismojot tagadni.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Gunārs Priede latviešu dramaturģijā pavēra durvis, kuras padomju režīms bija aizcirtis ciet, proponējot vienīgo pareizo - socreālisma - virzienu. Tas uz skatuves uzveda ideoloģiski pareizos varoņus bez mazākā melnuma aiz naga. Gunārs Priede runāja ne tikai par šiem melnumiem, bez kā cilvēks nav iedomājams. Lugā Smaržo sēnes viņš sociāli kritiski raugās uz īstenību, ko inscenē vienīgās - Komunistiskās - partijas sludinātās patiesības. Viņš pasaka, ka ir cita patiesība, kas iesmej, piemēram, par obligāto kukurūzu kolhozu laukos, taču lietai pieiet radoši un saprātīgi, to sējot tikai lauka malās, lai no ceļa skats paveras pareizais. Viņš liek saprast, kas notiek ar tiem, kas atļaujas noklusēto patiesību paust skaļi. 1967. gadā sarakstīto «idejiski aplamo» lugu Smaržo sēnes oficiāli aizliedza. 1968. gadā par lugu vairākkārt diskutēja Rakstnieku savienības sēdēs. Gunārs Priede tiek sodīts - viņa lugas nedrīkst ne publicēt, ne iestudēt vairākus gadus.

Mārtiņš Eihe runā par šīm patiesībām, kas satiekas vienviet. «Dubultās morāles precedents 3 daļās», rakstīts programmiņā. Taču Gunāra Priedes luga ir viens no izrādes literārā materiāla avotiem. To papildina dokumentālās liecības - dramaturga dienasgrāmatas fragmentu lasījumi un lugas apspriežu protokolu izvilkumi, kas veido arī laikmeta fonu. Aktieri, ģērbti vienādos zilos darba formas halātos, ir masa bez būtiskām individualitātes iezīmēm. Pelēkie ķebļi un lietussargi, katram ir savs, bet visi pilnīgi vienādi (māksliniece - Ieva Kauliņa). Arī dzimums nav svarīgs, kad aktieri pauž Rakstnieku savienības sēžu protokolos iemūžinātos Priedes kolēģu viedokļus. Ir masa, kas vienojas, ka luga ir laba. Pēc tam citā sastāvā, partijas funkcionāriem klātesot, - ka neveiksme.

Pārkārtojot ķebļu kompozīciju un iekāpjot lugas piedāvātajos apstākļos, emociju izpausmes tāpat kā dokumentālajā daļā ir strikti dozētas. Vairāk emociju izlīst Ingas Siliņas Annas attieksmē pret notiekošo.

Lugas darbība notiek kādā Mežaparka mājā, kuras iepriekšējie saimnieki izsūtīti. Par godu vadoša darbinieka Kārļa Raubēna jubilejai, tiek rīkotas lielas viesības ar ministra un ārzemnieku (poļu) klātbūtni. Pie Raubēna, kurš lugā tā arī neparādās, ierodas viešņa no abu kopīgās ideālistiskās jaunības - Mirdza Kēlerte. Viņa grib atgādināt jubilāram sendienu paroli, kuras pirmā daļa ir «smaržo sēnes», bet otro viņam vajadzētu atcerēties. Kēlerte pēkšņi mirst, ģimene nolemj, ka tas nekādi nedrīkst ietekmēt viesības. Par Raubēna mazmeitas Annas spēcīgāko antagonisti kļūst Raubēna sieva Tamāra, kam Skaidrīte Putniņa piešķir «tērauda vecenes» vaibstus.

Priede savā lugā, kuras darbība notiek vienas mājas vairākos stāvos, parāda totalitārās valsts iekārtas modeli. It kā nekas nebūtu noticis, hallē līksmo, kamēr zem tās pagrabā guļ no sabiedrības acīm noslēptais Kēlertes līķis, bet jaunieši no svētku galda mūk uz bēniņiem. Tā ir nākotnes telpa, kas tiks atbrīvota no nepareizā elementa - skaidrs, ka Annas izrunāšanās maksās viņai dārgi - ar psihiatru uzraudzību. Bet dejas virs līķa ir šausminoša epizode, kas ļoti precīzi raksturo to laiku.

Mārtiņš Eihe iestudējumā uzsver vairākas padomju ideoloģijas nostādnes. Viņš rāda masu kā vienotu veselumu, ar kuru konfliktē citādi domājošā Anna, un tā jau ir traģēdijas situācija. Par izvērsto cilvēka dzīves kontroli, kas raksturīga totalitāram režīmam, spilgti runā epizode, kurā tie tēli, kas pēc sižeta fiziski nav klāt, sēž līdzās visiem un pieceļas, kad par viņiem runā. Tā ir sabiedrība, kurā visi visu dzird un kurā visiem jābūt vienādiem. Aktieru ansamblis veido kori, un to diriģē baisu mieru iemiesojošais Aigara Apiņa biedrs Zariņš. Viņš nosaka repertuāru, un starp lugas epizodēm un dokumentālajām spēles ainām, čekista Zariņa diriģēts, koris dzied gan latviešu tautas dziesmas Bēdu manu lielu bēdu un Strauja, strauja upe tecēj’, gan padomju dziesmas Katjuša un Ak ērglēn, mans ērglēn...

Dziesmas skan vienlīdz labi visas, bet īpaši kaismīgi un izjusti - padomju repertuārs. Tā Mārtiņš Eihe šķirsta Latvijas vēstures lappuses - ļaujot runāt faktiem, iedarboties vārda spēkam. Muzikālo noformējumu režisors veidojis sadarbībā ar Emīlu Zilbertu, un tam izmantots arī, piemēram, Dmitrija Šostakoviča skaistais Valsis Nr. 2. Bet viņš bija starp tiem autoriem, kuri cieta no Komunistiskās partijas izvērstās cīņas ar ideoloģiski kaitīgu mākslas darbu radītājiem.

Aktieri, kad nav iesaistīti pirmā plāna darbībā, ir klāt iekšēji aktīvi, bet ārēji mazkustīgi, jo sēž uz ķebļiem, veidojot izteiksmīgu otro plānu. Mārtiņš Eihe liek skatītājam būt līdzatbildīgam notikumos, kas notiek šaurajā, spēlei atvēlētajā Apaļās zāles centrā. Līdzatbildība tiek nodota ar acu kontaktu. Aktieri vēro publiku, savā redzamības zonā uz ilgāku brīdi pievēršoties, man šķita, katram. Viņi pat uzmācīgi tieši skatās acīs. Noķeru skatienu, novēršos, žigli paskatos vēlreiz un secinu, ka viņš vai viņa nav gan pievērsies kādam citam. Viņš skatās, un nez kāpēc jūtos neērti. Tā kā pieķerta darām ko neatļautu vai nedarot to, ko no manis gaida. Tas nav patīkami. Tā publika kļūst par trešā plāna spēlētāju. Fiziski Apaļajā zālē šie plāni redzami ļoti uzskatāmi - kā divi vai trīs loki no mazākā - aktieriem - uz lielāko, ko veido skatītāji. Smaržo sēnes ir izteikts ansambļa darbs, un īpašs ir katrs aktiera darbs atsevišķi - ar savu intonāciju, skatienu, klātbūtni. Izrādē līdzās jau minētajiem aktieriem spēlē Januss Johansons (Sergejs), Dace Everss (Velta), Inese Pudža (Rasma), Ingus Kniploks (Ervīns), Mārtiņš Liepa (Sīmanis), Eduards Johansons (Jurģis), Ilze Lieckalniņa (Zelma), Ģirts Rāviņš (Aivars), Baiba Valante (Mirdza Kēlerte), Ilze Pukinska (Elfrīda Caune), Māra Mennika (Lielā Rita), Ieva Džindža (Mazā Rita). Nosacītība un atsvešinājums ir veiksmīgi izvēlēts paņēmiens, kā Gunāra Priedes lugai likt skanēt laikmetīgā teātra valodā.

Anna izrādes sākumā un beigās lasa Priedes dienasgrāmatas, un viņa iemieso autora balsi, kuram vārda brīvība maksāja dārgi. Anna šīs klades izņem no ķebļos paslēptajām atvilktnēm. Iepriekš tajās biedrs Zariņš atradis gan trauciņu ar rasolu, gan desertu, ko notiesā tikpat vēsā mierā, kā risina situāciju ar Kēlerti. Ķeblis ir kā pasaule, samazināta līdz pārnēsājamam priekšmetam. Ironiski, ka šis priekšmets lielākoties satiekas ar sēžamvietu. Dažreiz arī ar pēdām, kad uz tā stāv. Kā dzīvē, tā izrādē. Ķeblis ir metafora, kas norāda uz fizisko un domas telpu, ieslēgtu vienā kastē. Pagātne dzīvo šodienā, jo jautājums, cik liela tad ir šodien brīvas domas telpa, kantaina tā vai apaļa, nešķiet absurds vai nelaikā un nevietā uzdots.



Svarīgākais