Grāmatu apgādā Mansards klajā nācis pētījums par pašām pirmajām latviešu filmām, kas tapušas drīz pēc Latvijas valsts dibināšanas.
1920. gada 9. novembrī notika latviešu pirmās filmas Es karā aiziedams pirmizrāde, turpmākajos pāris gados tapa vēl četras inscenētas filmas, bet neviena no tām nav saglabājusies. Grāmatas Latvijas pirmās filmas autore kinozinātniece Inga Pērkone mēģinājusi tās restaurēt «uz papīra», apkopojot lielāko daļu muzeju un arhīvu materiāla. «Citiem liekas - neredzētas filmas, tās nav pat iespējams noskatīties, un, pat ja tās būtu saglabājušās, varētu teikt - primitīvas, turklāt - mēmas un melnbaltas, ko tur pētīt? Bet man ir interesanti.»
- Kāpēc tik svarīgi rakstīt grāmatu par pašu sākumu?
- Ja runājam par latviešu nacionālo kinomākslu, tad tas tiešām ir pats sākums. Kino ienākšana Latvijā notiek daudz agrāk, arī filmēšana te aktīvi notiek jau no 20. gadsimta sākuma. Ja pētām valsts vēsturi, tad pētām arī valsts kino vēsturi. Vienmēr gribējies iztēloties, kādas bijušas mūsu pirmās filmas, un, ja nevaram tās noskatīties, tad vismaz uz papīra varam tās salikt kopā. Man tas šķiet interesanti un svarīgi, bet es arī saprotu, piemēram, tos studentus, kuri neko negrib zināt, kas noticis pirms viņiem, jo grib darīt paši un katru savu darbu uzskata par sākumu.
- Noskatīties filmas nevaram, tās nav saglabājušās. Vai bijis kāds nelaimes gadījums vai, kā saka, tās paņēmis laiks?
- Ziņu nav, ka bijis kāds nelaimes gadījums, piemēram, tās gājušas bojā ugunsgrēkā. Domāju, ka vainīgs laikazobs, turklāt filmlentes jeb tā sauktās nitrāta filmas tajā laikā nebija augstā kvalitātē, tās bija irstošas un degošas, un es domāju, ka saistībā ar naudas trūkumu, kas latviešu kino bija jau kopš paša sākuma, visticamāk, tobrīd nefilmēja uz izturīgākajām filmlentēm. Tobrīd nebija arī valstiskas intereses par to, ka vajadzētu nacionālo kinomākslu attīstīt, arī citviet pasaulē vēl nebija izpratnes, ka tas būtu kaut kas glabājams. Tāda apziņa sāka rasties tikai 20. gadsimta 30. gadu beigās, tikai pēc Otrā pasaules kara kino tiek sistemātiski glabāts vairumā pasaules valstu.
Tas, ka saglabājusies filma Lāčplēsis (1930), ir liels sasniegums, cik var noprast, tā samērā ātri - jau 30. gadu vidū - nonākusi toreiz Vēstures arhīvā.
- Kāpēc cariskās Krievijas laikā Latvijā filmēja, bet te neradās filmu veidošanas studijas?
- Tajā laikā kino bija viens no privātā biznesa veidiem arī Krievijā. Izņemot cara Nikolaja, kurš vienmēr interesējās par visu moderno, operatoru grupu, kas viņu visur pavadīja jau kopš 19. gadsimta beigām. Arī 1910. gadā cara Nikolaja vizīti Rīgā dokumentēja, bet vēl pirms tās Rīgā katru gadu uzņēma lielas filmas - skatu filmas, arī inscenējumus. Tie, kas tolaik nodarbojās ar kino ražošanu, bija kinoteātru īpašnieki, bet viņu vidū latviešu bija maz - līdz Pirmā pasaules kara beigām šajā biznesā galvenokārt bija krievi un ebreji, gan tie, kas filmēja, gan tie, kas rādīja filmas. Vienmēr nepieciešama kāda personība, kas sāk, bet tobrīd nebija.
- Kas mainījās 1920. gadā, kad radās Latvju filma?
- Pirmās filmas liecina, ka tobrīd cilvēkiem patriotiskā apziņa bija ļoti liela. Pirmais un galvenais aspekts - neraugoties uz to, kāda bija dzīve, jo ekonomiski nekādas stabilitātes nebija, lepnums un prieks par savu valsti bija liels pat sadzīves līmenī. Un acīmredzot bija apziņa, ka to taču vajag parādīt kino. Otrs aspekts - kara laikā un uzreiz pēc tā te parādījās pasaulē svarīgas, ar vēsturi saistītas filmas, piemēram, amerikāņu režisora Deivida Grifita Nācijas dzimšana (1915)*, arī citas Grifita filmas, kurās caur ģimeņu likteņiem veidotie stāsti par modernās nācijas veidošanos kļuva par kanonu tam, kā vispār runāt par vēsturi, nācijām un valstīm. Nevaru teikt, ka Latvju filma kopēja Grifitu, bet - šo kanonu pārņēma. 20. gadu sākumā citviet pasaulē parādās daudz filmu, kas veltītas vēl tik nesenajam karam un tam, kas ar to saistīts. Turklāt - 20. gadu sākumā kino nepārprotami bija vispopulārākā no mākslām.
- Latvju filma bija privāts projekts bez valsts atbalsta?
- Absolūti privāts. Grand Kino īpašnieks Kārlis Kārkliņš vēlāk rakstīja, ka pie Latvju filmas šūpuļa stāvējis viņš un Alfrēds AmtmanisBriedītis - vēlāk ļoti slavens režisors, bet tobrīd ļoti pazīstams aktieris, kurš pēc Otrā pasaules kara pats vairījies plašāk runāt par to, patiesībā viņš bija pirmais latviešu nacionālais varonis uz ekrāna. Protams, tur bija rinda citu aspektu - daudzi, kas atgriezās no bēgļu gaitām Krievijā, bija tur saskārušies ar kino un kaut kādu garšu sajutuši, viņiem bija raisījusies interese. Un vēl - viens no krievu kino pamatlicējiem, ļoti pazīstams pirmsrevolūcijas laika krievu aktieris, režisors Pjorts Čardiņins emigrēja uz Berlīni, kur bija nolēmis turpināt darbu kino, un kā daudzi darīja to caur Rīgu, bet tika pierunāts palikt Rīgā, arī viņš pievienojās Latvju filmai.
- Ko apliecina mūsu kino pirmā filma - Es karā aiziedams?
- Nacionālpatriotismu. Filma, kuras nosaukumā izmantota tautasdziesmas rinda, domāta nācijai, tā ir par Latviju un latviešiem. Atšķirībā no Latvijas teritorijā pirms revolūcijas uzņemtajām filmām, no kurām ļoti spilgta un slavena ir Ebreju kursistes traģēdija (1915), kas vēstīja par ebreju situāciju Krievijā un kurai nebija nekāda sakara ar šo teritoriju, filma Es karā aiziedams nāk ar ļoti izteikti pieteikumu - nacionālās kinomākslas dzimšana.
Arī otrā filma Laiku viesulī turpina un izvērš vēstures pētniecību. Interesanti, ka turpina tīri hronoloģiski - ja Es karā aiziedams bija par karu, sākot no 1915. gada un beidzot ar brīvības cīņām, tad Laiku viesulī darbība pamatā notiek 1919. gada pavasarī, kad Ulmaņa valdība atrodas Liepājā. Savukārt trešā filma - Fricītis jūrmalā - ir izklaidējoša komēdija, kā atslodze pēc divām pirmajām filmām. No pieejamajiem materiāliem var noprast, ka bija cerības Es karā aiziedams un Laiku viesulī pārdot ārzemēs, bet šie plāni neizdevās. Visticamāk, ar šīm filmām peļņas nebija, lai gan precīzas informācijas nav.
Ceturtās filmas Psihe scenāriju raksta Pjorts Čardiņins, un būtībā tā bija turpinājums tām melodrāmām, kuras viņš savulaik veidojis Krievijā un kas bija hiti visā cariskajā impērijā, arī vienas no visienesīgākajām filmām. Acīmredzot Latvju filmas doma bija - tīru melodrāmu bez nacionālām iezīmēm, kas nav piesaistīta konkrētībai, varēs pārdot ārzemēs, bet jau tajā laikā tirgus bija pārsātināts.
Interesanti, ka paralēli Latvju filmas darbībai tās īpašnieki veidoja uzņēmumu Dzintara filma, tas norāda uz Latvju filmas finansiālajām problēmām. Mūsdienās jau notiek tāpat - ja ir zaudējumi vienai firmai, tad taisa jaunu. Tajā pašā laikā idejas jau bija dažādas, gribēja ekranizēt Andrieva Niedras Līduma dūmos, arī Rainim bija pasūtīts scenārijs, kas saistīts ar Brīvības cīņām. Arī vēlāk, kad filmu veidošana atjaunojas, latviešu kino galvenās ir vēsturiskās tēmas.
- Cik daudz var noprast no preses - vai šīs filmas piesaistīja interesi?
- Interese bija, bet... Līdzīgi ir šodien - neviena filma nevar atmaksāties nelielas valsts robežās ar tik mazu auditoriju. No atsauksmēm presē var saprast, ka tās skatījās labvēlīgi, arī novērtēja kā labas, lai gan var jau noprast, ka tehniski un mākslinieciski tās nebija aizraujošāko filmu līmenī... 20. gadsimta 20. gados citviet pasaulē lielo filmu budžeti sāka strauji pieaugt, jo konkurence tirgū pieauga, vācu un amerikāņu filmas, kas te izplatītas tika visvairāk, tika veidotas ar tiešām lieliem naudas ieguldījumiem - lielas, skaistas, greznās dekorācijās...
Protams, ka mums šobrīd ir labāka situācija kino, bet tolaik bija principā identiska situācija ar laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā un vidū, kad kino nozarē viss balstījās tikai uz entuziastiem. Arī šodien ir praktiski neiespējami iekļūt pasaules kino tirgū - dažas mūsu filmas ir augstā līmenī, bet tās netiek pasaules tirgū, jo nevienam nevajag vēl konkurentus. Arī toreiz mūsu filmas, visvairāk jau vēlākos gados veidoto Lāčplēsi, ārzemēs rādīja mūsu pašu nozīmīgos pasākumos, teiksim, vēstniecību organizētajos.
- Tad neesam kino veidotāju nācija?
- Varētu teikt - tā nav mūsu pamatnodarbošanās. Tolaik arī pašu latviešu attieksme pret kino bija diezgan nicīga.
- Nicīga?
- Jā, iespējams, aiz nezināšanas. Piemēram, Raiņa dienasgrāmatās redzams, ka tad, kad viņam piedāvāts rakstīt kino scenāriju, viņš uzreiz domā par naudu, plāno prasīt lielu honorāru. Kopš 20. gadu sākuma bija mēģinājumi panākt atbalstīt latviešu kino, kaut vai tikai samazinot ienākumu nodokli inscenētajām filmām, bet Saeima to neatbalstīja, jo daļa bija pārliecināti, ka kino pēc definīcijas ir kaut kas kaitīgs un labu gaumi degradējošs, bet otra daļa - tas ir bizness, kas nes peļņu. Izpratne bija tikai par hroniku veidošanu, un šajā jomā Latvija ir viena no pirmajām, kurā tika noteikts - filmu seansos obligāti rādīt vietējās hronikas, bet kopš 1927. gada tas bija ierakstīts pat likumā, tāpēc kinoteātru īpašniekiem vai filmu izplatītājiem bija jāpasūta hronikas. Tāpēc 20. gadu sākumā hroniku veidošana attīstījās ļoti labi, bet vienalga - saprata, ka tas neatmaksājas. No tā laika, protams, maz ir saglabājies, bet tomēr - ir.
- Kā jūs raksturotu Latvju filmas zīmogu mūsu kino vēsturē?
- Būtiskākais - kino var būt nacionāla māksla. Vēlāk, 30. gados, jau autoritārisma periodā, valsts praktiski pārņēma kino, aktierfilmu uzņemšana bija nacionalizēta. Filmu nozare bija sabiedrisko lietu ministrijā, tur bija štata režisori, finansējums nāca no valsts budžeta.
- Latvju filmai bija nopelni profesionālu kadru attīstībā?
- Režisori un operatori, kas strādāja 20.-30. gados, lielākoties šo jomu bija apguvuši pašmācības ceļā. Latvju filma izveidoja īslaicīgus kursus jau 1921. gadā, kuri darbojās divās jomās - sagatavoja aktierus un mācīja mehāniķus un operatorus. Latvju filma pazuda, bet nāca citi, kas turpināja šo biznesu. Tas bija populārs naudas pelnīšanas veids, jaunie cilvēki uz šiem kursiem gāja labprāt, jo mēmā kino laikā šķita, ka nav robežu - sūtīsi tik savas bildes uz slavenām studijām pasaulē un....
- Pēc Latvju filmas bija pārrāvums nacionālā kino industrijā?
- Līdz 20. gadu beigām.
- Kurš neizpētītais posms latviešu kino būs nākamais, kas saistīs jūsu uzmanību?
- Latviešu kino ir daudz nepētītu posmu un tēmu. Kino izpēte mums ir pirmatnējā līmenī, tas patiešām ir apkaunojums. Grūti pateikt, par ko būs mana nākamā grāmata. Pusrakstīta stāv grāmata par aktieriem latviešu kino, redzēs, varbūt izdosies vasarā to dabūt uz priekšu. Tāpat man šķiet svarīgi uzrakstīt par mūsu dokumentālo kino, ar ko tik ļoti lepojamies.
* Tā tiek uzskatīta par pasaulē pirmo blokbāsteru un filmu, kas ietekmēja kinoindustrijas standartus
Inga PĒRKONEREDOVIČA
• Kino zinātniece
• Dzimusi 1966. gada 16. maijā
• Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadošā pētniece (kopš 2012. gada). Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedras profesore (kopš 2011. gada). Strādājusi Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (2006-2007), Rīgas Kino muzejā (1996-2004), Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva Kino nodaļā (1985-1988) u.c.
• Izglītība: Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (kultūras teorija, mākslas zinātņu doktora grāds (Dr.art.), 2007, un maģistra grāds, 1997) un Latvijas Universitāti (Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu, 1991)
• Autore grāmatām: Latvijas pirmās filmas (2016), Tu, lielā vakara saule! Esejas par modernismu Latvijas filmās (2013), Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās (2008), Kino Latvijā: 1920-1940 (2008) u.c.
• Autore vairākiem rakstiem krājumos: Asara uz vaiga. Eduarda Pāvula aktiera kodu meklējot. Kultūras Krustpunkti 7: zinātnisko rakstu krājums (2015), Pirmais pasaules karš Latvijas filmās. Civilizāciju karš? Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas. Starptautiski recenzēts konferences materiālu krājums (2015) u.c.
• Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedre