KULTŪRA: Belševicas arhīvs. Pārsteigumi

© Publicitātes foto

Atzīšos, man nav viena, strikta un granītā kalta viedokļa par to, vai obligāti būtu jāpublicē tādu autoru daiļdarbi, kurus paši autori uzskatīja par nepabeigtiem. Varbūt tos vajag publicēt, bet iespējams arī ne. Viss atkarīgs no drukātāja godaprāta.

Tā, piemēram, drusku no gaisa pagrābta ir jūsma par katru Raiņa maniakāli pļuškiniski saglabāto rokrakstu lapiņu, kas dāsni publicētas viņa akadēmisko Kopotu rakstu neskaitāmajos sējumos, ko vairums lasītāju tā arī nekad neizlasīja. Par šo visu iespējamo lapeļu vākšanu un glabāšanu nākamībai ne mazums pukojās Aspazija, kura atmiņās raksta, ka Raiņa apsūdzības un no tā izrietošās nelaimes policija savulaik balstīja uz kādu «lielīgu» JansonaBrauna vēstuli, kuru apdomīgā Elza Rozenberga jau sen būtu iemetusi krāsnī. Arī bez Alfreda Dziļuma Rakstu pēdējiem sējumiem, kuros drukāja ne jau velti dziļi paša autora atvilktnē paslēptos, nepublicētos melnrakstus, mierīgi varēja iztikt. Tā nebija literatūra, un man kā lasītājam neizstrādātie daiļdarbi nedeva neko. Drukāt vai nedrukāt svaru kausu otrajā pusē ir, piemēram, Franca Kafkas daiļrade. Slimības māktais radošais gars nespēja pabeigt gandrīz neko no tā, ko sāka rakstīt, tomēr, ja tiktu ievērots Kafkas testaments, kurā nelaiķis izteica gribu, lai viss, ko viņš radījis, tiktu sadedzināts, pasaules literatūra paliktu bez Kafkas un mēs par viņu neko nekad nezinātu. Līdzīgi būtu arī ar Daniilu Harmsu.

Varbūt šis pagarais ievads kādam šķitīs atkāpe no temata, bet tā bija nepieciešama, lai ķertos pie Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas Nr. 1 Nepazītā mīlestība un citi stāsti lasīšanas. Nelielā grāmatiņa mīkstajos vākos apgādā Mansards dienasgrāmatu ieraudzīja un svinīgi tika atvērta dzejnieces astoņdesmit piektajā jubilejā. Tās sastādītājs un redaktors ir Vizmas Belševicas dēls dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs. Nedaudz zinot viņu, šķita, ja reiz tāda grāmata tomēr tapusi, savs iemesls tam ir. Diezin vai Elsbergs atļautos drukāt dažādus krāmus vai nepublicējamus melnrakstus. Tomēr šaubas, pirmoreiz paņemot grāmatu rokās, bija lielas.

Ar prieku varu atzīt, ka, Nepazīto mīlestību un citus stāstus lasot, nebija jāviļas! Ja laikā, kad šie darbi tika sarakstīti (20. gadsimta 50. un 60. gadi), visiem latviešu padomju autoriem būtu tik daudz paškritikas un arī apdāvinātības, mūsu rakstniecības ainava izskatītos krietni labāka, kaut arī bez optimistiski padumjiem jaunās dzīves slavinājumiem, ko reiz augstu vērtēja kritika un valdība, bet tagad tie visi sen aizceļojuši makulatūrā. Uzreiz jāpiebilst, nav jau arī tā, ka jaunajā grāmatā iekļautie Vizmas Belševicas darbi vispār nebūtu publicēti. Grāmatā redzams, ka daļa no tiem drukāti sava laika periodikā un tur arī palikuši, jo kaut kādu iemeslu dēļ pēc tam nav iekļuvuši grāmatās.

Arhīva 1. burtnīca piedāvā sešus stāstus (varbūt pareizāk teikt - līdz galam nepabeigtus daiļdarbu fragmentus), kas, neraugoties uz savu nepabeigtību, ir pietiekami labi lasāmi un nebūt nešķiet pa roku galam sarakstīti. Šie darbi ir Meistars Īlis, Lepnums, Zirneklis, Viņa balss, Ziemeļu mēnesnīca un Nepazītā mīlestība. Mūsdienu lasītājam, kas interesējas par dzīvi un mentalitāti, kas valdīja pēcstaļina laika padomju Latvijā, šos tekstus tik tiešām ir vērts iepazīt, tie nav sliktāki par apgāda Mansards izdotajiem čehu vai igauņu autoru attiecīgā laikmeta opusiem, kas tagad skaitās izcila klasika.

Labi, ka sakārtotājs darbus grāmatā nav licis sausā hronoloģiskā secībā, bet gan sekojis stāstu iekšējai loģikai. Izveidojies jauks literārs ceļojums ar savu linearitāti un kompozīciju. Pirmie darbi, kas publicēti laikā no 1955. gada līdz 1963. gadam, stāsta par to laiku poligrāfijas arodskolas audzēkņu dzīvi - modē ir militāri šineļi, kas, šķiet, tika izsniegti kā formas tērpi, bet galvas pilnas ar padomju ideoloģijas straumi. Var piekrist Jānim Elsbergam, ka tekstos ir nedaudz satīras, nedaudz lirikas un tie lasās ar nelielu vintage pieskaņu. Tomēr visiem šiem darbiem cauri vijas godīga stāstnieces pozīcija bez lozungiem vai saukļiem. Skaidrs, ka tolaik tā rakstīt nudien nebija nekāds pareizais tonis, bet tagad tieši šī vēstījuma godīguma dēļ ir interesanti tos lasīt. Arī krājuma turpinājums neliek vilties, tas drīzāk uzņem kursu kalnā. Pieļauju, ka Vizmas Belševicas sešdesmitajos gados rakstītā proza daudz pasaka par viņu pašu. Es, protams, neesmu dzirdējis dzejnieces balsi vai intonāciju, par ko ievadā raksta Jānis Elsbergs, bet labprāt ticu viņa apgalvotajam - tā tur tiešām skan. Ziemeļu mēnesnīca un Nepazītā mīlestība vienkārši ir labi darbi, neraugoties uz savu nepabeigtību, kas, godīgi sakot, pārāk netraucē. Īpaši jau Ziemeļu mēnesnīcā, kurā Jānis Elsbergs ar trejpunkti iezīmējis vairākas izlaidumvietas. Vai nu mazums tādu darbu, kur šādi izlaidumi un teksta pārlēcieni skaitās labais stils. Uzskatu, ka šie stāsti noteikti būtu jāiezīmē attiecīgā laika kontekstā, tajā nojaušamajā stiprās prozas areālā, kurai attīstīties traucēja vecās frontinieku un pagrīdnieku paaudzes netalantīgo un otršķirīgo rakstnieku intrigas un droši vien arī skaudība, redzot, ka toreizējā nosacītā jauno paaudze ir talantīgāka un pārāka par priekšgājējiem, kuri literatūrā varēja iekļūt tikai pēc tam, kad latviešu literatūras procesus brutāli izšķaidīja baigā gada represijas, karš un trimda. Es nezinu, vai varu ieteikt Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas pirmo sējumu visiem lasītājiem, ne jau visiem patīk nopietni teksti, tomēr tiem, kas interesējas par latviešu literatūru un zina vai apjauš tās ērkšķainos ceļus Hruščova atkušņa un Brežņeva stagnācijas pirmsākumos, šī grāmata noteikti liks domāt un kavēties atmiņās. Tas ir labs apliecinājums tam, ka padomju laikos par katru cenu nevajadzēja melot vai izlikties. Iespēja radīt saskaņā ar savu sirdsapziņu varbūt nebija ļoti ērta un komfortabla, tomēr tā pastāvēja un ilgtermiņā noteikti atmaksājās, jo šos darbus un tajos paustās atziņas nav kauns lasīt arī mūsu dienās.

Īpaši šajā ziņā gribu izcelt titulstāstu Nepazītā mīlestība, kas iedvesmu radis Vizmas Belševicas Maskavas studiju gadu vidē klātienes laikos 1955.-1956. gadā. Te tiešām ir gan laikmeta gaisotne, kurā puišu kopmītņu istabas smird pēc netīrām zeķēm, bet komjauniešu sapulcēs ievēlē īpašus kārtības uzraudzītājus, gan nāves tuvuma apvīta apskaidrība, gan reakcijas uz Staļina kulta atmaskojumiem, gan nožēla par idejiski nozombētās jaunības karstumā sastrādāto, bet pāri visam vispārcilvēciskais kods un vērtības, kas paliek nemainīgas jebkuros laikos un apstākļos.



Svarīgākais