Šā gada beigās dienasgaismu beidzot ieraudzīs nemateriālās kultūras mantojuma likums, kuru tika nolemts izstrādāt jau 2008. gadā. Tā uzdevums – nodrošināt Latvijas garamantu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Lai tās nebūtu tikai abstraktas frāzes, sarakstā tiks apkopoti visi tie elementi (gan zināšanas, gan prasmes), kas veido mūsu tradicionālās kultūras telpu. Par konkrēta finansējuma piešķiršanu šā mantojuma pastāvēšanas nodrošināšanai gan šajā likumā nekas nav teikts.
Sākotnēji bija plānots, ka šis likums varētu tikt pieņemts jau šā gada sākumā, bet ar visu nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu - 2017. gada nogalē. Pērn tas saņēma valdības akceptu un nonāca Saeimā. Nu tas, visādi grozīts un pievīlēts, ticis līdz otrajam lasījumam. Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē vēl pirms vasaras garā brīvlaika tika nolemts, ka finiša taisnē tas nonāks oktobrī. Tikmēr vēl ir laiks iesniegt priekšlikumus un izdarīt vēl vienu otru korekciju. Izskatās gan, ka likums kopumā jau ieguvis gala formu, jo deputātiem pret tā pašreizējo redakciju lielu iebildumu nebija. Kritiski vārdi gan izskanēja no viena otra nozarē strādājošā, bet vairākums sanākušo bija par to, ka likums bez kavēšanās virzāms tālāk. Tas jau tā pārāk ilgi esot iestrēdzis varas gaiteņos.
Vērtību tālāknodošana
Likuma izstrādātājs ir Latvijas Nacionālās kultūras centrs (LNKC) un Kultūras ministrija. Vaicāta, kā to formulētu, LNKC direktore Signe Pujāte teic, ka īsumā to varētu definēt šādi: tas ir likums par cilvēkiem, kas nolēmuši nodot tālāk nākamajām paaudzēm vērtības, kas sniedzas ne tikai gadu desmitus, bet simtiem gadu tālā pagātnē. Viņa norāda, ka tā ir ļoti savdabīga Latvijas kultūras sastāvdaļa, ko uzskatām par vajadzīgu saglabāt, un tās apzīmēšanai lietojam dažādus vārdus, piemēram, tradicionālā kultūra, folklora. Patiesībā tie lielā mērā apzīmē garīgo telpu, kurā mēs visi dzīvojam. Mums katram ir kas individuāls, bet ir arī kas kopējs, kas to veido. Daļa no šā mantojuma ar laiku izzūd, bet daļa joprojām ir dzīva un attīstībā esoša, jo tiek likta lietā un mācīta arī bērniem un mazbērniem. Tur iekšā ir viss mūsu dzīves pamats - skaistais, neglītais, labais, ļaunais, tikumīgais, netikumīgais. Tajā ir gan tas, ko runājam, stāstām - pasakas, teikas, mīklas, gan arī dažādu prasmju (adīšanas, aušanas) teorētiskās zināšanas. Jo, pirms top materiālais, ir vajadzīgas zināšanas, prasmes, proti, nemateriālais. Tas, ko nododam viens otram ģimenē vai arī meistars māceklim.
Plašākas starptautiskās iespējas
Signe Pujāte norāda uz vienu no ieguvumiem, proti, «likuma pieņemšana būs nozīmīgs brīdis, jo pavērs plašākas iespējas kopienu iesaistei vērtību apzināšanā un potenciālā nominēšanā UNESCO Konvencijas nacionālajiem un vēlāk arī starptautiskajiem reģistriem». Uz šo likumu tiešām esot iets diezgan ilgu laiku - nu jau ir pagājuši desmit gadu, kopš Latvijas pievienošanās UNESCO Konvencijai par nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanu, un jau tolaik tika lemts par šāda likuma nepieciešamību. Patlaban Latvijai ir divas nominācijas šīs starptautiskās organizācijas Konvencijas reģistros - Baltijas Dziesmu un deju svētku tradīcija (kas ir arī Lietuvas un Igaunijas tradīcija), kas iekļauta Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, un suitu kultūrtelpa, kas ietverta Nemateriālā kultūras mantojuma, kam nepieciešama neatliekama saglabāšana, sarakstā. «Nominācijas ir bijis izaicinājums veidot ilgtspējīgu un pārdomātu pārvaldības sistēmu tradīciju saglabāšanai, kurā valsts pārvalde, Latvijas pašvaldību struktūras, nevalstiskās organizācijas un kopienas strādā plecu pie pleca ar skaidri definētu vīziju nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un atbilstošiem uzdevumiem tās sasniegšanai,» uzsver S. Pujāte. Viņa arī atgādina, ka tad, kad Dziesmu un deju svētki tika iekļauti UNESCO, tapa arī šo svētku likums. Un tas bijis liels pluss, jo līdz ar to tika panākts, ka jau laikus šim lielajam notikumam tiek atvēlēti līdzekļi, nodrošinot tā norisi ik pēc pieciem gadiem. «Pēc likuma pieņemšanas nemateriālais kultūras mantojums pēkšņi pats no sevis neradīsies. Tomēr tas palīdz strādāt koordinēti, kā arī varētu ilgtermiņā palīdzēt visu iesaistīto pušu sadarbībā, mantojuma atpazīšanā, pētniecībā un tālāk nodošanā.»
Atbildība valstij un pašvaldībām
Tāpat juridiskais rāmis ļaus ne tikai secīgi apzināt, piefiksēt un kataloģizēt tās vērtības, ko gribam saglabāt un aizsargāt, bet - pats svarīgākais - izveidot rīcības plānu, kā to darīt - gan attiecībā uz neatliekami glābjamajām vērtībām, lokālajām un nacionāli nozīmīgajām. Tā uzdevums ir izveidot tādu sistēmu, lai radītu vidi un apstākļus šā mantojuma saglabāšanas mērķtiecīgam atbalstam, nosakot valsts un pašvaldības kompetenci un atbildību, kā arī kopienu līdzdalību un tiesības saglabāšanas pasākumos. S. Pujāte uzteic tās pašvaldības, kas jau tagad ir attīstījušas dažādas mantojuma saglabāšanas programmas. Bet ir vietvaras, kuras šis likums pamudinās rīkoties, un arī valstij, iespējams, nāksies pārskatīt kādas no procedūrām.
S. Pujāte skaidro, ka LNKC būs šo darbu izpildsekretariāts, kas koordinēs likumā noteiktās procedūras. Tas ļaus uzlabot sadarbību ar jau esošajiem partneriem, gan veidot sadarbību ar citiem, kas jau šobrīd šajā jomā aktīvi darbojas. Viņa piebilst, ka tāpat LNKC arī turpmāk būs Dziesmu un deju svētku rīkotājs un programmas Satiec savu meistaru kūrētājs.
Saraksts vēl tikai taps
Kad likums tiks pieņemts, būs kārta arī nacionālajam reģistram. Tā glābjamo vērtību pirmajās iedaļās tiks iekļauti jau iepriekšminētie Dziesmu un deju svētki un suitu kultūrtelpa. Lai to veidotu tālāk, sava mantojuma atpazīšanā tiks lūgta iesaistīties visa Latvijas sabiedrība. Pieteikt kādu no elementiem varēs jebkura publiska vai privātpersona, iesniedzot arī to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai nodrošinātu to ilgtspējību. «Šajā darbā izmantosim arī UNESCO iestrādātās procedūras - gan darba grupas veidošanā, gan pieteikumu izskatīšanā,» skaidro S. Pujāte. Šos pieteikumus ne retāk kā reizi gadā izskatīs LNKC un lems par to ietveršanu sarakstā. Tas tiks darīts, pamatojoties uz Nemateriālās kultūras mantojuma padomes atzinumu. Padomē, kas tiks apstiprināta uz četriem gadiem, ietilps pieci šīs jomas speciālisti, kurus deleģēs Kultūras ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un Latvijas Pašvaldību savienība. Tāpat tajā būs četri zinātnieki un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas saistīti ar šo jomu.
Sarakstā varēs ne tikai ierakstīt saglabājamo mantojumu, bet gan, ja kāds no elementiem neatbildīs likumā noteiktajām prasībām, to no saraksta varēs arī izslēgt. Šīs vērtības varēs ieteikt iekļaušanai arī UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā vai tajā, kam nepieciešama saglabāšana.
Atsevišķi likumā arī tiks noteikts Latviešu folkloras krātuves statuss, tajā skaitā Dainu skapis, kas iekļauts pasaules dokumentārā mantojuma saglabāšanai veltītās UNESCO programmas Pasaules atmiņa starptautiskajā reģistrā, nosakot, ka to uzturēšanu, saglabāšanu un pieejamību sabiedrībai nodrošina no valsts budžeta. Tāpat tajā noteiktas iespējas pretendēt uz Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu šā mantojuma elementu atklāšanai, dokumentēšanai, pētniecībai, iedzīvināšanai un tālāknodošanai vai arī tā pieteikšanai sarakstam.
Viedokļi
Inguna RĪBENA, Saeimas deputāte, bijusī kultūras ministre:
- Patiesībā jau 2003 gadā bijām iecerējuši uzrakstīt šo likumu, liekot akcentu uz Dziesmu un deju svētkiem. Izrādījās, ka tas ir gan pats populārākais nemateriālās kultūras mantojums, taču noteikti ne vienīgais, un ir daudz citu prasmju, kas nav ieliekamas materiālo vērtību pūrā. Patlaban beidzot esam vienojušies, ka šīs prasmes jāapkopo, jāsistematizē un jāapraksta. Diskusija lielākoties ir par to, vai tikai apkopojums un biezi sējumi ir tas, ko gribam kā galaproduktu iegūt. Tie, kas ir zināmā opozīcijā, gan pastāv uz to, ka vajadzīgs lielāks uzsvars uz attīstības nodrošināšanu. Bet tam vajadzīgs finansējums, kurš šobrīd netiek plānots. Taču svarīgi ir vismaz apzināt un piefiksēt. Kad tas būs izdarīts, varēs domāt par naudu. Iespējams, ka viens no variantiem varētu būt kāda no Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammām. Attiecībā uz iebildumiem par terminoloģiju, zem kuras varētu slēpties kāds Trojas zirgs, nedomāju, ka šajā reizē par to būtu jāsatraucas.
Jānis KURPNIEKS, kultūras darbinieks:
- Mani uztrauc tas, ka likums tiek veidots kā teju UNESCO Konvencijas kopija, kas taču rakstīta visai pasaulei, kurā ir dažādu attīstības līmeņu valstis. Un kur tad vēl terminoloģija! Piemēram, nemateriālā kultūra un elementi. Tas tak vienkāršam cilvēkam nav saprotams. Vai atkal - kopiena, kas raksturota kā personu grupa, kam raksturīga kopīgas identitātes izjūta un ko vieno nemateriālās kultūras mantojums. Starp citu, šai kopienai paredzēts piešķirt milzīgas tiesības, un ar tām arī pašvaldībām būs jārēķinās, jo tās varēs piedalīties arī likumdošanas izveidē. Kāpēc gan mums jāizceļ šīs kopienas, ja ir sabiedriskās organizācijas un citi saprotamāki vārdi. Un vēl - tad jau jebkura mazākumtautību kopiena tagad varēs paziņot, ka tai vajag to vai šito. Mums taču kā paraugs bija daudz labāks piemērs - nemateriālās kultūras koncepcija, kas pieņemta 2008. gadā un kura diemžēl tiek ignorēta. Ar pašreizējo redakciju mēs nepasargājam savu mantojumu, bet pakļaujam to iznīcībai.
Māra MELLĒNA, folkloriste:
- Likums ir ārkārtīgi vietā, jo ļaus sabiedrībai sevi apzināties. Tas viss veicinās kultūras telpas pašapzināšanos, noformulēšanu, saprašanu, kas ir mantojums, kas no tā ir jāaktualizē, bet kas jāaizmirst. Saraksts ir rīks, kas ļaus sakņu līmenī pārskatīt savu vērtību pūru - gan ģimenes, ciemata, pilsētas un novada līmenī. Salikt kopā to, kas nāk no dabas, kultūras mantojumu un arī to, kā dzīvojam šajā kultūras telpā. Kritizētājiem ir vēlme šo likumu kavēt, un apdraudējumu meklēšana šajā gadījumā ir pilnīgi nevajadzīga. Galu galā - ja būs vajadzība likumā ko mainīt, to varēs izdarīt, jo nekas taču nav akmenī iecirsts.