«Kultūra ir visskaistākais veids, kā cilvēki var apvienoties. Tas ir veids, kā cilvēks viens otru var saprast. Kāpēc mēs braucam uz svešām zemēm, skatāmies, kā cilvēki dzīvo citviet? Tāpēc, ka caur svešu kultūru sevi var ieraudzīt. Es sevi varu ieraudzīt, teiksim, gan baltkrievos, gan korejiešos, jo mēs esam viens, un tieši to kultūra visvairāk parāda, jo ikvienas tautas kultūrā ir dzīves galvenie atslēgas momenti. Katra tradicionālā kultūra māca cienīt zemi, ūdeni, dzīvo radību, un tieši tas ir šobrīd vajadzīgs cilvēcei un planētai. Procesi mainās, bet kultūra un tradīcija lielā mērā ir pati par sevi – klusējošs un stabils spēks,» uzskata režisore Dace Micāne-Zālīte.
Rīt ar Pasaules deju lielkoncertu Dzintaru koncertzālē, kurā piedalīsies deju kolektīvi no Armēnijas, Baltkrievijas, Gruzijas, Ķīnas, Latvijas, Polijas un Turcijas, tiks atklāts VIII Starptautiskais tautas deju festivāls Sudmaliņas, kas līdz 7. jūlijam norisināsies Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā un Pilsrundālē; koncerti notiks brīvdabā un koncertzālēs, pansionātos un rehabilitācijas centros, būs arī dalībnieku gājiens, būs danču vakari. Pirmo reizi festivālā notiks arī deju ansambļu konkurss. Festivāls Sudmaliņas notiek kopš 1992. gada, līdz šim tajos piedalījušās 114 Latvijas deju grupas un 93 deju grupas no 43 pasaules valstīm. Atklāšanas koncertā stāstu par Latviju un sevi izdejos pašmāju tautas deju ansambļi, uzstāsies arī festivāla viesi. «Ja vēji liek griezties sudmalu spārniem un no graudiem, atmetot liekās pelavas, sudmalās maļas milti, tad dejotāji dejas sudmalās ir pārtapuši un spēruši soli pāri Laika slieksnim, kur dejā satiekas tautas sensenais viedums, šodienas enerģijas pulss un dejas jauda,» uzskata šā koncerta režisore Dace Micāne-Zālīte. Jau tradicionāli viņa sadarbojas ar mūsu dejotājiem un folkloristiem, veidojot dažādas programmas. Šķiet, viņa vienmēr ir tepat, lai gan desmit gadu kopā ar ģimeni dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, mājās atgriezusies pērnajā decembrī. Šoreiz ar pārliecību, ka uz palikšanu.
- Citi visu laiku strādā ar koriem, citi - teātriem vai folkloras ansambļiem, es - gan ar dejotājiem, gan ar folkloras kopām. Kopā ar dejotājiem man ir ilgstoša sadarbība. Pat tad, kad dzīvoju ASV, ar dejotājiem kopā esam radījuši vairākus nozīmīgus projektus. Profesionālās saites ar Latviju man ir bijušas neatkarīgi no vietas, kur es dzīvoju. Mūsdienu globālajā pasaulē iespējama dažāda komunikācija, un ir labi, ka varu strādāt Latvijas kultūras notikumos, iekļauties tajos, parādīt to, kas ir vērtīgs, un arī radīt ko vērtīgu. Un Sudmaliņas ir vērtīgs festivāls, uz to atbrauc labākie, meistarīgākie.
- Festivālā Sudmaliņas galvenā persona ir deja, ko tur var izdarīt režisors?
- Kodols ir dejas, bet tajā pašā laikā ir jādomā par to, kā sagaidīt viesus, kā notiek atklāšana, noslēgums, apbalvošana... Ir tik daudz blakus norišu, kas saistītas ne tikai ar deju, bet ar cilvēkiem, kas sabraukuši.
- Režisors daudz domā par to, par ko skatītājs, iespējams, domā - tas notiek pats par sevi.
-Pats par sevi neiet pat pulkstenis, varbūt tikai perpetum mobile (smejas). Starp citu - šis simbols - mūžīgā kustība - ir ietverts šā gada Sudmaliņās. Šis festivāls ir tradīcija, un ar to jārēķinās - tam ir dziļas un pamatīgas saknes.
- Šobrīd tik daudzi brauc prom no Latvijas, jūsu ģimene devusies pretējā virzienā - pēc desmit gadiem ASV atgriezāties Latvijā. Kāpēc?
- Redz, daži brauc arī atpakaļ. Latvijā esmu ik pa laikam, te daudz ko daru radoši, manas mājas ir Jelgavā, mana dzimta ir Jelgavā, tas ir dabisks process. Desmit gadu tur bija dzīvots un strādāts, bija apskatīta pasaule, skolots dēls... Pietiek. Vīrs vairāk darīja savus darbus, es biju atradusi iespēju iekļauties latviešu diasporā. Visam ir savs raksts. Un ir brīži, kad cilvēki saprot, ka šis ir ļoti labs laiks atgriezties mājās, un tad cilvēki arī atgriežas. Vīram, kurš ir pediatrs, veiksmīgi viss izveidojās, viņam te ir darbs, savukārt dēlam gan vēl jāpabeidz mācības ASV.
Nevar ilgi cilvēks dzīvot ar sajūtu - kad atnāks vasara, tad es redzēšu savus tuviniekus, savu zemi. Desmit gadu. Bet es to apzinājos, kad apprecēju trimdinieku ģimenes dēlu. Apprecēju ar to smago vēsturi, ko pūrā viņš nes līdzi. Tātad man vajadzēja būt gatavai savu laiku dalīt ar viņa likteni.
- Jau sākotnēji bijāt nolēmuši, ka brauksiet atpakaļ?
- Tā bijām nolēmuši, un to paturējām kā ļoti svarīgu savas dzīves punktu. Šāda doma arī veido dzīvi svešumā - kad zini, ka tieši Latvijā ir tavas intereses, tava vide. Mums ir ļoti skaidrs, kāpēc šeit esam, kāpēc mūsu dzīve un vērtības ir saistītas ar šejieni. Ļoti daudzi to gribētu - braukt atpakaļ, cits jautājums - vai var atļauties atgriezties? Pārcelšanās nav vienkārša ne tikai organizatoriski, bet arī finansiāli, jo Repatriācijas likums vēl nav pieņemts, līdz ar to cilvēki, kas atgriežas Latvijā, no valsts neko nesaņem.
- Ne tik reti izskan viedoklis, ka arī nevajag neko saņemt, sak, paši gribēja braukt prom, paši, ja grib, lai brauc atpakaļ,
- Uzskatu, ka valstij vajag atbalstīt atgriešanos. Jo vairāk būs padomāts par mehānismiem, kas palīdz un iedvesmo cilvēkus atgriezties, jo vairāk cilvēku šeit būs. daudzas latviešu organizācijas ārpus Latvijas, piemēram, Pasaules brīvo latviešu apvienība un Amerikas Latviešu apvienība, sadarbojas ar Kultūras ministriju, piešķir dažādas stipendijas, lai latviešu izcelsmes jaunieši, kas studē kādā no Amerikas universitātēm, brauc šeit veikt studiju darbus. Daudz kas tiek darīts, cits jautājums - vai tiek darīts viss iespējamais?
- Tas laikam ir jautājums, ko vispirms jāuzdod pašam sev. Kāpēc jūs Amerikā izveidojāt latviešu svētdienas skolu, ja ģimenē runājat latviski, pašas dēlam taču ar valodu problēmu nav?
- Es taču esmu kultūras darbiniece, savulaik beigusi Konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti. Pasniedzēja Inta Rasa mūsos iedēstīja - tur, kur tu esi, radi, iedvesmo un organizē cilvēkus. Pirmos gadus dzīvojām Konektikutā, manam dēlam sākās mācības amerikāņu skolā. Konektikutā savulaik bija latviešu skoliņa, un nolēmām, ka jāsāk atkal to veidot, ir jāpulcē bērni. Sāku meklēt, satikt un uzrunāt latviešus, un process aizgāja. Izrādījās, ka cilvēki grib šādu skolu, izrādās, ka mīl latviešu kultūru. Pat, ja nodarbības sākumā notika angļu valodā, jo daži bērni arī nezināja latviešu valodu. Mēs par grieķu kultūru arī nerunājam grieķu valodā, arī par latviešu kultūru var runāt angļu valodā, ja tas nepieciešams. Vēlāk pārcēlāmies uz Bostonas pusi, bet tur gan ir spēcīgs latviešu centrs, gan spēcīga latviešu svētdienas skola, tajā mācīju latviešu folkloru, ar organizēšanu vairs nenodarbojos.
Tik daudz runā par to, ka svešumā jātur godā latviešu valoda, un es uzskatu, ka latviešu skolām pasaulē ir jādod lielāks novērtējums par to, ko tās dara, mūsu valstij ir jāsniedz arī atbalsts. Būtībā tas viss ir brīvprātīgs darbs, daudz kas balstās uz pašu ģimeņu iniciatīvu, latviešu skolās mācības bieži vien notiek pagrabtelpās. Tāpat kā mūsdienu globālajā pasaulē var sadarboties atsevišķi mākslinieki, tāpat no Latvijas puses var nākt lielāks atbalsts šīm skolām.
Runājot par latvieti, kas devies tālajā ceļā, - vienmēr latvieši ir mācējuši atrast viens otru, vienmēr ir pratuši organizēties. Veclatvieši, 1905. gada revolucionāri, kas pirms gadsimta aizbrauca no Latvijas, bija pirmie, kas Amerikā nostabilizējās. Tad nāca otrs vilnis - mana vīra vecāki, kas jau aizbrauca pēc Otrā pasaules kara, un viņiem jau bija latviešu vide, bet tad nākamais vilnis - pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
- Dzirdēts, ka īpaši neveidojas saikne starp tiem, kas Amerikā dzīvo jau sen, un tiem, kas izceļo mūsdienās.
- Neesmu redzējusi sliktus un naidīgus piemērus, esmu redzējusi tikai, kā viens otram palīdz, kā latvieši saslēdzas, lai gādātu par atbraucēju, lai palīdzētu pat viselementārākajās lietās. Viens otru uzmana, pat ļoti uzmana.
Varbūt arī ir tādi cilvēki, kas negrib uzturēt kontaktus ar tautiešiem, bet laikam tie līdz latviešu sabiedrībai nav atnākuši. Parasti visi, kas grib, atrod ceļu pie savējiem. Tas taču ir dabiski - cilvēki meklē savu vidi. Negribu teikt, ka meklē personīgu kontaktu, bet kulturālu kontaktu, lai uzlādētu savas latviskās vibrācijas, jo, dzīvojot prom no dzimtenes, cilvēkam vienā brīdī pietrūkst savējo sajūtas, bet to var iegūt apmaiņā. Tāpēc jebkurš latviešu koncerts, piemēram, Bostonā, ir pārpildīts. Var taču teikt - Amerikā kultūras iespēju ir tik daudz, tur iespējams patērēt ļoti augstas raudzes kultūru, bet latvieši grib savu kultūru savā valodā. Latviešiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, būtiska dzīves sastāvdaļa ir tieši caur kultūru palikt latviskajā sajūtā. Latviešu skola ir viens no būtiskiem pamatakmeņiem. Pēc desmit gadiem Amerikā es to varu apliecināt un apgalvot. Letonikas kongresā runāju par to, ka šīs mātes, kas dzīvo prom no Latvijas, ir kā zalkša līgavas, kas māca saviem bērniem latvisko, lai tad, kad viņi atbrauc uz šejieni, viņi atpazīst sevi šajā kultūrā.
- Kā saglabāt valodu jauktajās ģimenēs?
- Tas ir jautājums par prioritātēm. Mans vīrs kā pediatrs redz daudz jauktu ģimeņu, viņa pieredze liecina, ka bērns ļoti ātri apgūst divas valodas, tā viņam nav problēma. Viss atkarīgs tikai no attieksmes ģimenē. Zinu daudzas jauktās ģimenes, kurās bērnam tiek mācīta latviešu valoda, vēl vairāk - latviskajā vidē ienāk arī citas tautības pārstāvji. Jebkurš inteliģents cilvēks pasaulē saprot, cik mūsu kultūra ir dziļa un bagāta, cik mūsu tautas attiecības ir krāsainas un interesantas, cik mūsu tradīcijas ir izkoptas
Arī latvisko tradīciju kopšana atkarīga no vecākiem un - tik vienkārši - no viņu darīšanas. Labi, Amerikā no skaistajām pļavām es nevarēju nest mājās skaistu pušķi, jo tur pļavu zāles ir ļoti spēcīgas, alerģiju raisošas, bet visu citu varēja darīt arī tur - vainagus pīt, olas krāsot un ripināt, pantāgu cept....
- Kad jūs, mūziķi un režisori, ieinteresēja folklora?
- Tas sākās ļoti pēkšņi un konkrēti. Dziesmu svētku tradīcijā ir arī rādīt skaistākos tautas tērpus, un 2003. gadā mani uzaicināja veidot šādu skati. Izdomāju, ka skate jāveido kā rituāls, kas balstītos uz dažādu novadu kāzu tradīcijām. Tur es pirmo reizi satiku folkloras cilvēkus, iepazinu Staltu ģimeni, Arti Kumsāru, Andri Kapustu, redzēju tās attiecības starp folkloristiem un to, kā viņi tautas dziesmu un tradīciju tur ļoti tīru. Tas mainīja manas intereses. Sapratu, ka tas ir tas, ko es nezinu, bet gribētu tajā dziļāk meklēt un izzināt. Tomēr es nedziedu nevienā folkloras kopā.
- Tomēr pērn sākāt studēt folkloristiku maģistrantūrā Baltu filoloģijas fakultātē.
- Tāpat kā čūskai, kas met ādu, arī cilvēkam visu laiku ir jāatjaunojas. Un atjaunoties es varu caur jaunām zināšanām, jaunu skatu punktu un laiku, kas veltīts tikai man. Daudz ieguvu, kad studēju Jeilas Universitātes Drāmas skolā, Režijas nodaļā. Pēc tam izveidoju savu programmu, mācīju drāmas tehniku amerikāņu skolās. Labi, to darīju angļu valodā, bet bija brīži, kad lasīju lekcijas Amerikas kultūras centros. Daudz esmu rakstījusi libretus un lugas, un visam bija mērķis - kad bija jauns projekts, jauna nepieciešamība, rakstīju lugu vai libretu pasākumam, ko realizēju Amerikā vai Latvijā.
Uz Ameriku dzīvot pirmo reizi aizbraucu jau deviņdesmito gadu sākumā, pēc tam visi atgriezāmies Latvijā, te nodzīvojām kādus piecus gadus, bet tā sanāca, ka vēlreiz devāmies uz Ameriku. Kad mēs otro reizi braucām prom no Latvijas, komponists Juris Kulakovs, ar kuru man bija brīnišķīga sadarbība, teica: «Galvenais ir pašdisciplīna.» Šis padoms man brīnišķīgi palīdzējis. Patiešām - ja nav pašdisciplīnas, tad neko arī nevari izdarīt. Ir jāzina, kurā brīdī kas ir jāpaveic. Galvenais - ielikt sevi rāmī. Un vēl svarīgi, kādi cilvēki tev ir apkārt.
Atgriežoties pie folkloras studijām - man tas bijis dabiski, tas nav bijis mans plāns, tas ir mans ceļš, tas ir jušanas līmenī... Kad saproti, ka esi daļa no tā un viss, ko dari, nedari sev, bet - latvietībai, jo latvietības pašas par sevi nav, bet ir tad, kad mēs visi tajā esam, un katrs dara savā jomā un savā spējā. Redz, es salauzu roku, un dakteris Eihenbergs Jelgavā man to salaboja. Viņš, kuram zelta rokas, saka, ka nebrauks strādāt uz ārzemēm, ka viņš ir Latvijas patriots. Katram savā vietā jādara savs darbs. Maizi cepot, sieru sienot, mežus un laukus kopjot... Un domājot par to, ka ar tava darba augļiem dzīvo, tos patērē tava tauta, tātad - no tava darba ir atkarīga tavas tautas veselība, spēks un pašapziņa. Mēs esam saimnieki, mēs par visu gādājam, par visiem, kas te dzīvo, jo - mums pietiek visiem. Un visa kā patiešām ir daudz. Kā Imants Ziedonis teicis - ar to, kas ir, ar to ir jāpietiek. Tas nenozīmē, ka mums ir maz, bet ir jāsaprot, kas mums ir, un tas jānovērtē.
- Kas jums pietrūkst no Amerikas?
- Pašreiz - nekā. Nekā un itin nemaz.