«Cēsu festivālam ir bijusi nozīmīga kultūrpolitiska loma, tas ir iedevis pārliecību, ka kultūra nenotiek tikai Rīgā. Visu laiku dominēja priekšstats, ka Rīgā notiek profesionālā māksla, bet reģionos – amatieru māksla. Mēs salauzām priekšstatu, ka ārpus Rīgas nevajag to, ko mēs saucam par sarežģītu, augstvērīgu, profesionālu mākslas produktu. Pat akadēmiskās mūzikas koncerti Cēsīs ir izpārdoti, esam izaudzinājuši un uzaudzinājuši sev publiku. Es to saucu nevis par pieradināšanu, bet par inficēšanu ar kvalitatīvas mākslas bacili,» saka Cēsu Mākslas festivāla direktors Juris Žagars.
Šīs nedēļas nogalē jau desmito reizi tiek atklāts Cēsu Mākslas festivāls, kas sākās kā pierādīšanas ambīcijas, bet nu kļuvis par vienu no nozīmīgiem spēlētājiem Latvijas kultūras dzīvē.
- Pirms katra jauna projekta taču vajadzētu būt plānam uz gadiem pieciem, bet jūs sakāt, ka, sākot rīkot šo festivālu, necerējāt, ka tik ilgi izturēsiet. Tas tomēr izklausās pēc koķetērijas.
- Visa pamatā ir nauda. Idejas var cept, cik gribi, un vari veidot nākotnes vīzijas, bet, ja neredzi, kā iegūt naudu idejām, tad... Festivāla budžets ir vismaz 200 tūkstoši eiro, šādu projektu nevar uztaisīt lētāk, tas vienkārši nav iespējams. Divus gadus mūsu budžets ir bijis vēl lielāks - 250 un 300 tūkstoši eiro, kad bija lieli Eiropas fondu projekti. Vienkārši matemātiski nav iespējams, lai šodien būtu garantēts, ka dabūsim 200 tūkstošus arī pēc gadiem pieciem. Mūsu pašvaldība to nevar nodrošināt, vietējā pašvaldība katru gadu var dot no pieciem līdz desmit tūkstošiem eiro lielu atbalstu, šogad tas ir 15 tūkstoši eiro, bet tas ir arī viss, tātad mums nav uz ko paļauties.
- Tomēr tieši pirmajam festivālam naudu iedeva pašvaldība.
- Tas bija milzīgs risks, jo, protams, jaunam festivālam grūti piesaistīt finansiālos atbalstītājus, jo kāpēc gan lai kāds vienkārši ticētu, ka būs konvertējams produkts. Turklāt mēs jau paši nezinājām, kā šo festivālu uztvers cēsnieki, vai cilvēkiem vispār šāds produkts būs vajadzīgs. Jau nākamajā gadā bija valsts un sponsoru atbalsts, bet neviens nezināja, vai tas būs arī turpmākajiem festivāliem, jo - neviens no atbalstītājiem «nav parakstījies» vairāk kā uz vienu reizi. Tagad varam teikt - atbalstītāji mums tic, saņem atbalstu no Kultūrkapitāla fonda un arī Kultūras ministrijas, un galvenais - mums tic mākslinieki. Latvija ir maza - ja neturi vārdu, nākamajā reizē viņš vairs nepiedalīsies. Tas nozīmē - ir nepieciešams «uzpumpēt» reputācijas reitingu gan valsts, gan mākslinieku vidē, un tāpēc mēs nevaram pateikt, cik ilgi šāds festivāls varētu noturēties.
- Joprojām nevarat?
- Varam mēģināt piesardzīgi prognozēt, ka spēsim piesaistīt apmēram tikpat lielu finansiālo atbalstu, cik tas ir pašlaik. Būtu grūti iedomāties, ka valsts nolemtu neatbalstīt lielāko profesionālās mākslas multidisciplināro festivālu Latvijā ar desmit gadu vēsturi, kas notiek ārpus Rīgas. Arī sponsoriem būtu neloģiski atteikties no labu reputāciju iemantojuša festivāla atbalstīšanas.
Šobrīd valsts atbalsts mums ir apmēram 50-60 tūkstoši eiro, agrāk Kultūras ministrijas atbalsta formā, šobrīd Kultūrkapitāla atbalsta formā, katrā festivālā ir 20 tūkstoši apmeklētāju.
- Vai varat restaurēt to konceptuālo vīziju, kāda bija, sākot realizēt šo ideju?
- Ambīcijas, ambīcijas un ambīcijas.
- Ar ambīcijām vien nepietiek.
- Pietiek.
- Vajag taču augstāku mērķi, tāds nevarētu būt citu finansēta pašizklaidēšanās.
- Pašizklaidēšanās motīvs nav pietiekams, lai realizētu tik trakus projektus. Es bieži citēju ģeniālo mūsdienu dramaturgu Tomu Stopardu, kurš kādā lugā ir teicis - aiz katras sabiedriskas aktivitātes slēpjas personiska ieinteresētība. Es neticu tam, ja kāds saka, ka viņš pūlas sabiedrības un tautas labā. Uzsveru - pūlēšanās savā labā vienmēr nenozīmē to, ka tā piepildi savu maku, bet realizē savus personiskos mērķus un ambīcijas. Mūsu komandai bija ambīcija radīt lielāko, kvalitatīvi augstvērtīgāko profesionālās mākslas festivālu, multidisciplināru, un ārpus Rīgas. Un tā ir pietiekami liela ambīcija un motivācija, ārkārtīgi spēcīgs enerģijas avots. Neticu cilvēkiem, kuriem nav ambīciju, kuri ir pieticīgi, mūsu komandā tādu nav. Un labi sakritis, ka arī Cēsis nav pieticīgas, bet diezgan ambiciozas un labā nozīmē lecīgas.
- Tā ir jauno laiku izpausme?
- Nē, tā bijis vienmēr. Esmu lasījis 18. gadsimta hronikas, kurās vācu baroni izsakās, ka negribētu būt pārvaldnieki Cēsīs, kur vienmēr visiem ir ko teikt. Tas arī turpinās - maza pilsēta ar lielām ambīcijām.
- Eiropā vasaras kultūras festivālu recepte sen izdomāta, bet kāds bija pragmatiskais kalkulējums, kas vajadzīgs Cēsu festivālam?
- Apzinājāmies, ka mums vajadzīgs kultūras produkts, kas norisinās visu festivāla laiku, tātad - mēnesi. Jo mēs nevaram, līdzīgi kā Dzintaru koncertzāle, katru nedēļu nofinansēt visaugstākā līmeņa populārus akadēmiskās mūzikas hitus, mēs sapratām, ka magnēts varētu būt vizuālā māksla. Tātad obligāts nosacījums būtu vizuālās mākslas proporcionāla vienlīdzība ar mūziku, kad mūsdienu vizuālā māksla nav tikai kā piedeva, kā fons, bet kā viena no galvenajām asīm, un bez šīs dominantes Cēsu festivāla nav. Šis festivāls šodien ir līdzīgs ļoti daudziem festivāliem, kas notiek Jūrmalā, Siguldā, Liepājā, daudzi no tiem piedzimuši pēdējos gados - gandrīz katrā sevi cienošā pilsētā tāds ir. Varbūt, ka zināmā mērā pateicoties mums, jo mēs pierādījām, kā ar vienu pasākumu var uzlabot pilsētas tēlu, arī - ekonomisko situāciju vasarā. Domāju, ka mums ir daudzi sekotāji. Lai mēs ar kaut ko atšķirtos, jāiet vai nu eksperimentu ceļš, kur atkal vienā brīdī tie var beigties, kļūt par pašmērķīgiem, vai nu turpināt multidisciplināro mūsdienu mākslas un mūzikas līniju, ko arī darām.
Mēs cilvēku atvelkam uz Cēsīm, jo vakarā ir kāds koncerts vai lieluzvedums parkā, un tad neizbēgami cilvēks aiziet arī uz vizuālās mākslas izstādi. Tas segments, kas brauc tikai uz vizuālās mākslas izstādi un, ja brīvs vakars, vakarā aiziet uz koncertu, ir mazāks nekā tie, kas brauc uz koncertu un aiziet uz izstādi. Liela daļa brauc vienkārši uz Cēsīm un pie viena apmeklē vizuālās mākslas izstādi.
Mana visciešākā pārliecība ir tāda, ka māksla nav domāta un tai nevajag būt domātai visiem. Zināms, ka sociālismā un arī Rietumu sabiedrībās sociāldemokrātiskā domāšana arī mākslas sfērā reizēm ņem pārsvaru, bet es to neatbalstu. Nupat biju Londonā, aizgāju uz Tate Modern galeriju, uz nesen atvērto jauno piebūvi. Sociāli viss it kā pareizi - viss apskatāms bez ieejas maksas, līdzīgās proporcijās vīriešu un sieviešu mākslinieku darbi, līdzīgās proporcijās briti un ārzemnieki, rietumnieki un austrumnieki utt., tie jau ir dīvaini kritēriji atlasei... Bet mākslas baudīšana tur vairs nav iespējama, jo tur pilns ar cilvēkiem, kurus principā neinteresē māksla, bet tur ieradušies aiz principa - kāpēc ne, ja tas ir par velti? Eiropā daudzviet dominē sociāldemokrātiskās idejas šajā sfērā - māksla visiem pieejama, tā ir par velti, bet tā nevajag būt, jo ir cilvēki, kuriem vispār nav nepieciešama māksla, bet tas nenozīmē, ka viņi ir sliktāki.
- Tie, kuriem nav nepieciešama māksla, taču nemaz neiet uz šādām vietām, bet, ja ir, tas nozīmē - ir vajadzīgs.
- Kādreiz Cēsu festivālā mākslas izstādes arī bija bez ieejas maksas, bet no tā atteicāmies, jo tā provocējam uz tām iet garāmgājējus, kas sabojā baudu tiem, kam šī māksla nepieciešama. Līdzībās runājot - mazs trokšņojošs bērns akadēmiskās mūzikas koncertā visbiežāk sabojā mākslas baudījumu simtiem cilvēku, bērnam nevajag tur atrasties, ir taču viņa vecumam atbilstoši kultūras pasākumi.
- Ieejas maksai jābūt kaut simboliskai?
- Es to saucu par «noliec piecīti» principu, ar to domāju - cilvēkam ir jābūt gatavam tērēt, lai iegūtu kaut ko sev nepieciešamu. Festivālam nāk par labu tas, ka tas notiek Cēsīs, jo cilvēkam ir tomēr jātērē gan savs laiks, gan citi savi resursi, lai iegūtu, un tas noteikti atsijā vienkārši garāmgājējus, bet piesaista ieinteresētu un mērķtiecīgu publiku. Loģiski, ka mēs uztraucamies par biļešu pārdošanas rezultātiem, bet mēs neuztraucamies par to, ka uz Cēsu festivālu neatnāk pilnīgi visi cēsnieki, neatbrauc visa Latvija. Iespējams, Cēsīs sabiedrība ir kulturāli izglītota, pat izlutināta ar labiem produktiem, un, iespējams, no 17 tūkstošiem šīs pilsētas iedzīvotāju proporcionāli uz šo festivālu atnāk vairāk cilvēku, nekā tas būtu citās pilsētās. Ar mākslas mārketingu jānodarbojas tikai tik daudz, lai pārdotu biļetes uz pasākumiem, bet nevajag mēģināt ievilkt mākslas aktivitātēs pilnīgi visus. Kas gribēs, tas atradīs, atnāks un paņems.
- Mākslas projektu kuratore Daiga Rudzāte izteicās skaidri - vai nu Cēsis sāks domāt par jaunu izstāžu vietu, vai nu šis projekts turpmāk notiks bez viņas līdzdalības.
- Tas ir komplekss jautājums. Pateicoties mūsu aktivitātēm, tika pievērsta uzmanība vecajam alus brūzim kā kompleksam. Tas, ka šī vieta drīz iegūs jaunu elpu, daļēji ir arī mūsu nopelns, jo Cēsu festivāls pievērsa uzmanību šai brīnišķīgajai vietai. Tomēr īpašniekam šī vieta ir jāpārbūvē, visticamāk, tur būs zinātnes un mākslas centrs. Tas nozīmē, ka ir jāatrod jauna vieta, bet mēs vairs neredzam jēgu iet iekšā citā pamestā rūpnīcā. Jau pērn sākām strādāt pie tā, ka pilsētas centrā mēs varētu apgūt vienu puspamestu teritoriju un ar pašvaldības, Eiropas fondu un, iespējams, valsts atbalstu uzbūvēt slēgtu vasaras izstāžu halli, kur varētu notikt lielas vizuālās mākslas izstādes. Paies gadi divi, kamēr šāda telpa tiks uzbūvēta, mēs ceram, ka uz Latvijas simtgadi šāda ideja varētu tikt īstenota. Nākamgad jāiztiek bez telpām, mums ir iecere par objektiem pilsētvidē, bet tā ir ļoti dārga ideja, vai nu arī varētu būt liels multimediāls projekts.
- Vai jūsu komandai ir recepte, kā nekļūt par Latvijas festivālu klonu, jo tik daudzos festivālos ir ļoti līdzīgas programmas, uzstājas vieni un tie paši mākslinieki...
- Precīza indikācija. Uzskatu, ka tās ir kultūrpolitikas kļūdas sekas, manuprāt, sekas sociāldemokrātiskai attieksmei pret valsts finansējumu - iedot katram pa bišķim, apmēram visiem līdzīgi, jo mēs visi esam līdzīgi un visiem ir vienādas tiesības saņemt finansējumu. Tas ir radījis to, ka visa Latvija ir pilna ar maziem projektiem ar apmēram līdzīgu atbalstu no valsts, bet ne no sponsoriem. Tieši sponsori dažreiz ir kultūras pasākuma kritērijs, jo sponsori tāpat vien savu naudu nedos, jo sponsoram vajag vārdu, prestižu un kvalitāti. Tāpēc visa Latvija ir pilna ar maziem pasākumiem bez atgriezeniskās saiknes, nav nekādu indikatoru, kas fiksē, cik cilvēku uz to aizgāja, to redzēja, kādā kvalitātē tas bija. Manuprāt, valstij būtu svarīgi apjēgt un ielikt enkurus - kas ir tie festivāli, kas ir parādījuši savu spēju būt, kuriem ir koncepts, kuri atšķiras no citiem, un tad tos arī atbalstīt. Ja nāk klāt jauns spēlētājs ar jaunu ideju, tad viņš piedalās konkurencē. Tagad visi ir vienādi, esam iebraukuši sociālismā. Šī festivāla noslēgumā ir Gēršvins, jo to varam tikai mēs. Šo koncertuzvedumu izpildīs arī Liepājā, jo kurzemnieki nebrauks uz Cēsīm to klausīties un otrādi, tik tālu viss ir kārtībā.
Problēma zināmā mērā rodas no tā, ka nav pietiekami daudz jaunu inovatīvu produktu, ko varam parādīt. Konkrēti Cēsīs mums problēmas rada koncertzāle (smaida), jo tā nodrošina blīvu kultūras produktu slāni visa gada garumā, un tad jautājums ir festivāla komandai - ar ko festivāls atšķiras, tas vairs nevar piedāvāt labus koncertus labā koncertzālē nedēļas nogalē, jo tas jau ir visas sezonas garumā. Pirms koncertzāles uzcelšanas bija vienkāršāk, jo Cēsīs visu gadu nebija iespējami kvalitatīvi akadēmiskās mūzikas koncerti. Tātad jautājums - ar ko pārsteigt? Ar lielu pasākumu, ko koncertzāle viena pati nevar nofinansēt, bet var piedalīties kā sadarbības partneris, un tas ir Džordža Gēršvina operas Porgijs un Besa koncertiestudējums, kas tiks izrādīts tikai vienu reizi Cēsīs un vienu reizi Liepājas festivālā. Saliek spēkus un finansējumus kopā, un tad tas ir kaut kas viens un grandiozs. Latvijā nekas līdzīgs nevar notikt, arī Baltijā ne, jo ne velti šīs Gēršvina operas iestudējums Baltijā nav bijis, tas ir finansiāli dārgs un profesionāli sarežģīts.
Un vēl - tagad arī Cēsīs ir blīva kultūras programma, arvien grūtāk ir izcelties. Vienīgais, es ceru, ka šī konkurence būs arī uz finansiālo atbalstu. Cēsu festivālam nav jāsaņem valsts atbalsts tikai tāpēc, ka tas ir, tieši otrādi - tam jāpiedalās konkurences cīņā par to. Tomēr neslēpšu, ka man ir ambīcijas un «asiņu garša mutē» - pierādīt, ka mēs esam cienīgi saņemt naudu, citādi ir sociālisms - iedosim visiem, un visi būs klusi.
- Varbūt sociālisms nav nemaz tik slikti?
- Tas ir ļoti slikti, jo tas mazina konkurenci, bet tikai konkurence dzen uz priekšu attīstību, tas taču ir skaidrs. Es esmu par kapitālismu mākslā, iespējams, tāpēc, ka nāku no teātra vides, kas ir ārkārtīgi nežēlīga. Mākslā neeksistē sociālais taisnīgums, teātrī netiec pie lomas tikai tāpēc, ka pienākas, ka pagājušajā sezonā nebija nevienas lielas skaistas lomas. Viens no lielākajiem strīdiem Cēsu festivālā bija jautājums par tā saucamo lokālpatriotismu. Kad mēs sākām festivālu, daudzi gribēja tajā piedalīties, un arguments bija - esmu dzimis Cēsīs, vai audzis, vai absolvējis tur mākslas vai mūzikas skolu, vai netālu no šīs pilsētas atrodas vasaras māja... Bija ārkārtīgi grūti to ieskaidrot - tas nav cēsnieku festivāls, bet tas ir profesionālās mākslas festivāls, kas norisinās Cēsīs, un man ir pilnīgi vienalga, vai uz skatuves ir korejietis, amerikānis vai lietuvietis, vai cēsnieks, bet svarīgi ir tas, vai viņš ir ekselents profesionālis, tātad - ekselence ir vienīgais kritērijs, tieši konkurence mākslas pasaulē ļauj to radīt. Nežēlīga konkurence, daudziem tas nozīmē - netaisnīgumu.
- Kad sākāt Cēsu festivālu, deklarējāt, ka tas ieņems savu vietu vismaz Ziemeļvalstu festivālu saimē. Kā sokas šajā jomā?
- Teikšu godīgi - nekā. Zināmā mērā tā ir ilūzija, ka mēs ar Latvijā pieejamo finansējumu radīto kultūras produktu varam iekļauties starptautiskā apritē, vēl skarbāk - tas ir blefs. Ne ar vienu, nekādā veidā. Iespējams, kultūrtūristi savulaik brauca skatīties Vāgnera operu iestudējumus, bet principā - pie Eiropas kultūras piedāvājuma Eiropas festivālu klāsta un profesionālā līmeņa, pie ārkārtīgi vieglajiem ceļošanas apstākļiem ir jābūt ļoti nopietnam iemeslam, lai cilvēks lidotu tieši uz Latviju uz kādu no mūsu festivāliem, jo tiem nav milzu atšķirības no citviet Eiropā notiekošajiem. Vajag milzu naudu, lai ieietu tajā apritē, bet tik bagāta valsts mēs neesam, pie mums nav arī tik bagātu kompāniju, lai to nofinansētu. Līdz tam mums vēl jāaug, valstij jākļūst turīgākai, lai tā varētu atļauties tādus festivālus, kādi notiek, teiksim, Aviņonā, Edinburgā, Arlā, kuriem ir miljonos mērāmi budžeti, nevis simti tūkstoši, ar kuriem mēs spēlējamies. Mākslas pasaule ir ļoti dārga. Protams, mums ir ārzemju viesi, bet tie pārsvarā ir tūristi, kas jau atbraukuši uz Latviju, pie viena - uz festivālu, bet viņi nav braukuši ar mērķi - konkrēta festivāla piedāvājums. Iespējams, tas notika uz Operas festivālu, kad tika izrādīti Vāgnera operu cikla Nībelunga gredzens iestudējumi.
- Vai no šī festivāla Cēsīm atlēcis arī kāds taustāms labums?
- Ļoti liels. Ir vairojusies Cēsu atpazīstamība, un tā tas notiek ar visām pilsētām, kur notiek līdzīgi festivāli. Cik cilvēku pasaulē zinātu Francijas pilsētu Arlu, kas ir vēl mazāka par Cēsīm, apmēram tik liela kā Limbaži, bet tur notiek pasaulē lielākais un viens no jaudīgākajiem foto festivāliem. Tēls savukārt nozīmē to, ka Cēsīs ir stilīgi un forši dzīvot, daudzi tur iegādājušies īpašumu, un tas rada sniega bumbas efektu - tur sāk dzīvot turīgāki cilvēki, maksā lielākus nodokļus, bet turīgam cilvēkam šodien jābūt izglītotam, un tādam savukārt ir nepieciešams kultūras produkts visa gada garumā, kā nepieciešama dzīves komforta sastāvdaļa. Ja pilsēta to piedāvā, viņš izvēlas tur dzīvot un, ļoti ticams, veidos savu uzņēmumu, tātad - arī darba vietas. Talantīgi un spējīgi cilvēki nedzīvo diskomforta apstākļos, viņiem vajag fizisko komfortu, teiksim, labu māju, un vajag arī garīgo komfortu, un viena no tā sastāvdaļām ir kultūras pieejamība.
- Jums ir redzējums, kāds šis festivāls būs pēc gadiem desmit?
- Mēs pat nevaram plānot trīs gadus uz priekšu, jo neko nevaram zināt par iespējamo finansējumu. Es ļoti ceru, ka Kultūrkapitāla fondā tiks veidota programma lieliem ilgtermiņa projektiem, tas garantētu stabilu finansējumu nākotnē. Teiksim, Cēsu koncertzāles darbu var plānot pāris gadus uz priekšu, jo ir zināms finansējums, bet tas nav iespējams ar festivālu. Un vēl - eksperimentu nevar ieplānot, pēkšņi var uzrasties kaut kas interesants... Ilgtermiņā runājot - man ir tikai vīzija par to, ka Cēsīm jābūt jaunai izstāžu zālei, jo esošā ir par mazu. Latviešiem ir pasaka par mākoni, kurš meklē vietu, kur nosēsties, un, kad tādu atrod, nosēžas un pārvēršas par ezeru. Esmu pārliecināts, ka mūsu komandas uzdevums ir radīt ieplaku, lai ideju mākoņiem būtu radīta vieta, kur nosēsties. Esmu pārliecināts - ja festivāla veidotāju komanda mainīsies, mēs tomēr būsim radījuši ieplaku, kur mākonim nosēsties. Mums pat bija ideja - nomainīt veidotāju komandu, tā, starp citu, ir normāla prakse citviet pasaulē. Es nesūdzos, bet desmit gadus visas vasaras esmu pakārtojis šim festivālam, arī ziemas sezona teātrī ir smaga...
- Festivāls taču ir viena no jūsu skatuvēm.
- Protams, ir, bet reizēm gribas vienu brīvu vasaru. Kamēr esošajai komandai nav aizstājēju, kuriem uzticētos ne tikai es, bet arī naudas devēji, tikmēr nevaru paiet nost. Tomēr gribu uzsvērt - es viens neradu festivālu, es esmu viens no komandas, faktiski esmu administrators - direktors, kas savelk galus kopā, nodrošina programmas finansējumu un kam ir jāgarantē, ka viss notiks.
Pateikšu savu personisko vīziju - Cēsis kā Latvijas mākslas galvaspilsēta vasarā.