No 3. līdz 7. augustam Latvijas Nacionālajā operā notiks Mihaila Barišņikova monoizrāde Vēstule cilvēkam. Savulaik Rīgā dzimušais baletdejotājs atgādina, ka šis ir teātra projekts, ne dejas šovs.
Monoizrādi Vēstule cilvēkam iestudējis pasaulslavenais avangarda teātra režisors Roberts Vilsons, kurš ar Mihailu Barišņikovu jau ir sadarbojies iepriekš - kopā ar Barišņikovu un aktieri Vilemu Defo 2013. gadā pēc Mančestras festivāla pasūtījuma iestudēts Daniila Harmsa darbs Vecene.
Izrādes Vēstule cilvēkam, kura savu pirmizrādi piedzīvoja pērn Itālijas pilsētā Spoleto, pamatā ir izcilā poļu izcelsmes krievu baletdejotāja Vāclava Ņižinska (1889-1950) dienasgrāmata. Lai arī viņa skatuves mūžs bija ļoti īss, Ņižinskis, kurš bija slavenās Sergeja Djagiļeva Krievu baleta trupas dalībnieks un modernā baleta horeogrāfijas pamatlicējs, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Rietumu kultūras baleta māksliniekiem. Pārkāpjot 30 gadu slieksnim, Ņižinskim sākās garīgas problēmas, patiesībā viņa dienasgrāmatas, kas tapušas laikā no 1919. gada 19. janvāra līdz 4. martam, dokumentē un izgaismo jaunā vīrieša garīgās veselības sabrukumu. Barišņikovs intervijā izdevumam The Guardian uzsvēris, ka «tā nav biogrāfiska izrāde par Ņižinski. Izrāde ir par cilvēka pārdzīvojumiem un attiecībām ar viņa mākslu, Dievu, ģimeni un dvēseliskajām dilemmām. Tas ir savdabīgs stāsts ar paralēlēm - par personības balsi, nevis viņa fizisko būtību».
Kijevā dzimušo Vāclavu Ņižinski uz Marijas teātra skolu aizveda viņa māte, vēl mācību laikā Ņižinski pamanīja dejotājs un horeogrāfs Mihails Fokins, kurš vēlējās radikāli mainīt baletu, uz skatuves piešķirot lielāku lomu vīriešiem. Deviņpadsmit gadu vecumā Vāclavs iepazinās ar Sergeju Djagiļevu - savu nākamo impresāriju, pedagogu, aizbildni un mīļāko, kurš viņu nodrošināja ar lomām un lielisku publicitāti. Vēlāk Djagiļevs veicināja Ņižinska iesaistīšanos horeogrāfijā, tomēr Vāclavs paspēja izveidot vien dažus iestudējumus. Pēc Ņižinska precībām ar ungāru aristokrāti Romolu de Puļsku Djagiļevs padzina dejotāju no trupas un lika šķēršļus Ņižinska mēģinājumam izveidot savu baleta trupu. 1919. gadā kādā Šveices viesnīcā notika Ņižinska pēdējā uzstāšanās. Bezdarbības, kara posta, nespējas sadzīvot ar sievasmāti sekas bija māksliniekam graujošas. Ņižinska sešus mēnešus rakstīto dienasgrāmatu viņa sieva izdeva 1936. gadā, bet pats ģēnijs dzīves pēdējos 30 gadus pavadīja dažādās psihiatriskajās klīnikās, diagnoze - šizofrēnija. Ņižinska biogrāfijas pētnieki piemin arī faktu, ka 1945. gadā Vīnē Ņižinski dejojam kopā ar padomju armijas zaldātiem ir fiksējis Life korespondents. Tolaik vairs nemaz nerunājošais Ņižinskis ar saviem tautiešiem esot komunicējis krievu valodā. Ņižinskis miris 1950. gadā Londonā. Interesanti, ka Roberts Vilsons šīs izrādes darbību «ielicis» 1945. gada Budapeštā, īsi pirms Otrā pasaules kara nogales. Der zināt, ka Ņižinska viskaislīgākā no vēstulēm, kas tā arī nekad nav nosūtīta, nodēvēta par Vēstuli cilvēkam un bijusi domāta Djagiļevam...
Mihailam Barišņikovam šī iestudējuma sakarā vairākkārt vaicāts, kas kopīgs viņam un Vāclavam Ņižinskam. Abi dzimuši tālu no tā laiku impēriju centra, abi mācījušies vienā baleta skolā (katrā laika posmā tai bijis savs nosaukums - Marijas teātra skola, pēc tam - Ļeņingradas horeogrāfijas skola, tagad - Sanktpēterburgas Vaganovas baleta akadēmija), abi dejojuši vienā teātrī (Sanktpēterburgā teātris dibināts 18. gadsimtā kā impēriskais balets, vēlāk pārdēvēts par Marijas teātri, bet padomju laikā - par Sergeja Kirova Valsts akadēmisko operas un baleta teātri). Ņižinskis Krieviju pameta 1909. gadā, savukārt Barišņikovs no PSRS uz Kanādu emigrēja 1974. gadā baleta viesizrāžu laikā Toronto. «Jaunība arī ir viss, kas mums kopīgs, tālāk mēs devāmies dažādos virzienos ar dažādiem nodomiem,» intervijā britu avīzei The Guardian atzinis Barišņikovs.
Šo izrādi vietējā kultūras ainā unikālu padara fakts, ka šī ir pirmā reize, kad Latvijā būs iespējams redzēt leģendārā režisora Roberta Vilsona iestudējumu. Vilsona iestudējumi jau bijuši skatāmi Lietuvā un Igaunijā, bet tikai tagad tas iespējams arī mūsmājās. Viesizrāžu organizētājs Andrejs Žagars: «Katrs Vilsona uzvedums kļūst par spilgtu mākslas notikumu. Tie ir vizuāli piesātināti, maģiski un vienlaikus tehniski sarežģīti. Deviņdesmito gadu beigās, vadot Operu, es vēlējos viņa darbus izrādīt Rīgā un uzsāku sadarbību ar Robertu Vilsonu, taču tolaik ar visu Latvijā pieejamo gaismu aprīkojumu viesizrādes nebija realizējamas.» Arī šoreiz izrādes tehniskajam nodrošinājumam nepieciešamo aprīkojumu nācies meklēt pat ārpus Baltijas robežām - Itālijā, Francijā un Igaunijā. Kopumā izrādes organizēšanā ir iesaistīta vairāku desmitu cilvēku komanda.