Aigars Apinis. Sešas izrādes četrās dienās

MIERĪGI UN HARMONISKI. «Ja vajadzētu sākt visu no sākuma, es pieļautu tās pašas kļūdas, ko esmu pieļāvis – jo es esmu laimīgs. Viss notiek tā, kā tam jānotiek – diezgan mierīgi un harmoniski,» saka Valmieras drāmas teātra aktieris Aigars Apinis © Privāts arhīvs

«Nu jau kādu laiku man vairs nav sajūtas, ka teātris ir dzīvē galvenais, ka tā ir dzīves sūtība. Man patīk arī brīvs laiks sev, un es apzināti meklēju citas lietas, kā sevi nodarbināt ārpus teātra. Un es domāju, ka jaunā sezona man vēl skaidrāk parādīs, cik ļoti teātris man ir vai nav svarīgs,» saka Valmieras drāmas teātra (VDT) aktieris Aigars Apinis.

No 17. līdz 21. augustam VDT kolektīvs ar četriem mazās formas iestudējumiem divos spēles laukumos viesosies Rīgā - Dailes teātrī un teātra mājā Zirgu pasts (Dzirnavu 46). Aigars Apinis spēlēs trijās no tām. Viesizrādes sāksies teātra mājā Zirgu pasts, kur 17. un 18. augustā pulksten 19 varēs noskatīties Gunāra Priedes Smaržo sēnes Mārtiņa Eihes režijā. Turpat, Zirgu pastā, 19. augustā pulksten 19 un 20. augustā pulksten 14 un 19 (pēdējo reizi!) būs skatāma Augusta Strindberga kaislību drāma Nāves deja Elmāra Seņkova režijā. Savukārt Dailes teātra Mazajā zālē tiks spēlētas divas izrādes: 19. augustā pulksten 19 un 20. augustā pulksten 14 un 19 Aivona Menčela traģikomēdija Rudenīgais blūzs, ko iestudējis režisors Varis Brasla, bet 21. augustā pulksten 14 un 19 viesizrādes noslēgsies ar režisora Dāvja Auškāpa iestudēto drāmu Celtnieks Sūlness.

Vasara beigusies

«Viesizrādes ir vēstnesis tam, ka vasara ir beigusies. Tās ieved atpakaļ darba sliedēs, un tas nepavisam nav svētku notikums. Jo braukāšana autobusā turp un atpakaļ nogurdina, un parasti pēc viesizrādēm ir sajūta, ka esi noguris un atkal gribi atvaļinājumu. Bet man ir labi - pēc tam nedēļa būs pilnīga brīva, jo man vēl nav sākušies aktīvi mēģinājumi,» saka Aigars Apinis, piebilstot, ka sešas izrādes četrās dienās, kas viņam jānospēlē Rīgā, ir diezgan liela slodze, jo parasti teātrī viņam mēnesī ir 7-8 izrādes. «Šobrīd ar šādu noslogojumu pietiek, bet agrāk es būtu teicis, ka ir par maz. Nu jau kādu laiku esmu sapratis, ka teātris man dzīvē vairs nav galvenais, un es apzināti meklēju citas lietas, ko darīt ārpus teātra. Jo teātris ar visām savām problēmām kā tāds sūklis iesūc sevī, bet ir muļķīgi tam ļauties un pakļauties. Tāpēc līdzsvaram gribas darīt arī kaut ko ārpusē.»

Un ārpusē aktieris kopā ar savu kolēģi Rihardu Jakovelu jau ceturto gadu aktīvi darbojas basketbola klubā Valmiera/ORDO, kur gan veido mājas spēļu atmosfēru, gan vada līdzjutējiem domātās aktivitātes. «Kādreiz gribēju kļūt par futbolistu, trenējos futbola klubā Auda, un es arī būtu kļuvis par futbolistu, bet... domas pēkšņi nomainījās, un es to pametu. Tad nu, no vienas puses, šī man ir iespēja būt sportā,» aktieris pasmaida, piebilstot, ka, no otras puses, tā ir iespēja sevi radoši piepildīt arī ārpus teātra.

Otra vieta, kurp aktieris dodas no teātra brīvajā laikā, ir Smiltenes Centra vidusskola, kas gan no šā mācību gada, trim skolām apvienojoties vienā, pārtapusi par Smiltenes vidusskolu. Tur Aigars reizi nedēļā vada teātra pulciņu un kopā ar jauniešiem runā par attieksmi pret dzīvi, mēģinot viņos radīt apjausmu par to, ka laiku var pavadīt vērtīgāk, nekā tikai sēdēt pie datora. «Es jau ļoti gaidu septembri, kad atkal varēšu satikties ar jauniešiem Smiltenē.»

Ķimele, Znotiņš, Vaivars

Protams, aktieris gaida arī jaunās sezonas jaunos izaicinājumus. «Būs ļoti interesanti. Šī ir pirmā sezona, kad nestrādāsim ar Mārtiņu Eihi, jo viņš vairs nav mūsu teātrī. Bet - pie mums ir atgriezusies režisore Māra Ķimele, un es atkal varēšu pastrādāt ar savu pasniedzēju un uzsūkt viņas darba sparu. Jo pēc sadarbības ar viņu man parasti pietiek spēka vēl vismaz trim četriem iestudējumiem, un tas ir ļoti jauki,» Aigars priecīgi nosaka, atklājot, ka Māra Ķimele VDT atgriežas ar vienu no pēckara vācu izcilākā režisora Rainera Vernera Fasbindera darbiem Bailes saēd dvēseli, kas tiks iestudēts izrādē Emmiņas laime. Mēģinājumi sāksies 4. oktobrī, pirmizrāde plānota 2. decembrī. Pēc tam aktierim sekos pirmreizēja sadarbība ar režisoru Jāni Znotiņu, kurš iestudēs izrādi jauniešu auditorijai - Valda Staburaga bērni. Pirmizrāde - 24. februārī. «Tur mēs būsim divatā - ar Ivo Martinsonu. Lai arī vēl nezinu, ko gaidīt no jaunā režisora, es domāju, ka tā būs riktīga dauzīšanās. Un, tā kā šis darbs būs pēc sadarbības ar Māru Ķimeli, jau ir sajūta, ka varēšu lēkt pāri deviņstāvu mājas jumtam un būt pārliecināts, ka varu vēl vairāk.»

Bet sezonas otrajā pusē Aigars pirmoreiz strādās ar režisoru Regnāru Vaivaru, kurš uz Lielās zāles skatuves iecerējis vērienīgu iestudējumu - Klusa nakts, dzēra nakts ar Ivana Viripajeva darba Apskurbušie motīviem. Tā pirmizrāde plānota 12. maijā.

«Tādā ziņā, ka būs jaunas asinis, es šo sezonu ļoti gaidu. Strādāt ar dažādiem režisoriem vienmēr ir interesanti, jo īpaši ar tādiem, kuri ir personības un kuri sevi jau ļoti labi ir parādījuši. Turklāt trīs jauniestudējumi sezonā ir maksimums, lai aktieris spētu profesionāli izveidot savu lomu un pilnībā būt iekšā materiālā.»

Kritika kā pārpratums

Bet par iestudējumiem, kas šonedēļ tiks vesti uz Rīgu, aktieris stāsta: «Pēdējoreiz spēlēsim Nāves deju. Skumji. Manuprāt, tā ir teātra labākā izrāde. Jā, tā nav ļoti viegli saprotama, izrādes laikā ir diezgan spēcīgi jādomā līdzi un jāizmanto visas maņas - gan jāsajūt, gan jāsaredz, gan jāsadzird un jāsaprot. Daudziem tas nenākas viegli, bet es tur nu palīdzēt nevaru,» aktieris uzskata, piebilstot, ka šī izrāde teātra repertuārā bija vien pusotru sezonu.

Aigars stāsta: ir interesanti spēlēt izrādi Smaržo sēnes. «No aktieriem tā prasa milzīgu koncentrēšanos, jo tā ir ļoti spēcīga kolektīva izrāde - lai tā ritētu uz priekšu, katram zobratiņam jākustas pareizā tempā un ar pareizu spēku. Vai maigumu. Forša izrāde, bet es paredzu, ka arī tai drīz būs gals.»

Savukārt par Celtnieku Sūlnesu aktieris teic, ka tā ir «tradicionāla Latvijas teātra izrāde». «Es nesaku neko sliktu, bet - jā, tas ir Latvijas teātris, kur skatītājs sēž un klausās, ko aktieri runā. Skatītājs visu saprot, un viss viņam patīk. Arī kritiķi ir laimīgi, jo viņi jau arī saprot tikai tad, kad visu pasaka priekšā. Ja kritiķiem izrāde ir jāsajūt, ir daudz grūtāk. Savulaik es diezgan ietekmējos no kritikām, bet tagad man drīzāk ir aizraujoši palasīt, kā kritiķis nevis analizē izrādi, bet izstāsta sižetu un atklāj skatītājam visus pārsteigumus, un ar cik vieglu roku bieži vien spēj pazemot māksliniekus. Bet par šo tēmu jau esmu uzrakstījis rakstu Teātra Vēstnesī,» Aigars nosaka, neslēpjot, ka viņam pret teātra kritiku nav cēlu jūtu un viņš par to nedomā neko labu. «Protams, tas nav viennozīmīgi, bet jebkurā gadījumā teātra kritiķi man nav autoritātes, kas mani spētu pacelt spārnos vai nogremdēt. Manuprāt, tas pārsvarā ir diezgan liels pārpratums.»

Ir vai nav svarīgs

Atsaucot atmiņā pagājušo sezonu, Aigars saka: viens no skaistākajiem notikumiem bija sadarbība ar slovēņu horeogrāfu Branko Potočanu, Ģertrūdes ielas teātrī kopīgi veidojot izrādi Turku kafija - kopā ar laikmetīgās dejas kompānijas Ārā dejotājiem. «Šī bija viņa otrā atgriešanās Rīgā. Mēs strādājām kopā jau pirms septiņiem gadiem, kad tapa fiziskā teātra izrāde Männersache [tieši ar šo izrādi 2009. gadā pirmo reizi skatītājiem durvis vēra zāle Ģertrūdes ielā, un tās panākumi lika pamatu Ģertrūdes ielas teātrim]. Šī atkal bija jauna pieredze, ļoti interesanta, un man ir liels gandarījums par kopīgi paveiktā darba rezultātu. Nospēlējām gan tikai dažas izrādes, bet es ļoti ceru, ka šajā rudenī būs vēl.»

Bet šobrīd aktieris ar nepacietību gaida 4. oktobri, kad, kā pats saka, varēs mesties iekšā Māras Ķimeles izliktajos tīklos. «Domāju, ka šī sezona vēl skaidrāk parādīs, cik ļoti man teātris ir vai nav svarīgs. Jā, tādas pārdomas ik pa laikam uznāk, bet - tā ir atsevišķa tēma. Galvenais, ko es saprotu, ka to, ko es protu, brīžam ārpus teātra varu izmanto daudz lietderīgāk - vai skolā, vai, piemēram, sabiedriskā labuma organizācijā, kur es redzu tiešo saikni ar sava darba rezultātu. Un tur, neko pretī negaidot, es visu saņemu. No tā es secinu, ka daru pareizi, un man ir sajūta, ka tieši šajā virzienā ir vēlme doties un uz to tiekties.»

Aigars APINIS

• Valmieras drāmas teātra (VDT) aktieris (kopš 2008. gada)

• Dzimis 1979. gada 31. decembrī Rīgā

• Izglītība: Rīgas 31. vidusskola, Latvijas Kultūras koledža (amatierteātra režisors, 1998), Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna mākslas un teātra nodaļa (2004)

• Skolas gados nopietni trenējies futbolā (futbola klubā Auda)

• Strādājis Jaunajā Rīgas teātrī (2004-2005), Nacionālajā teātrī, teātra grupā United Intimacy

• Piedalījies fiziskā teātra laboratorijā Moving Stage Lab (Kopenhāgenā), kustību un skatuves cīņas meistardarbnīcās (Rīgā, Pērnavā)

• Smiltenes vidusskolā vada teātra pulciņu, aktīvi darbojas basketbola klubā Valmiera/ORDO, kur veido mājas spēļu atmosfēru un vada līdzjutējiem domātās aktivitātes

• Repertuāra lomas: Ragnars Brūvīks (H. Ibsens Celtnieks Sūlness), Zariņš (G. Priede Smaržo sēnes), Veļi, arī astoņi velna bērni (A. Brigadere Maija un Paija), Tibalts (V. Šekspīrs Romeo un Džuljeta), Karandiševs (A. Ostrovskis Līgava bez pūra)

• TV, kino pieredze: LTV seriālā Eņģeļu māja, J. Poškus filmā Kolka Cool (2011), Latvijas Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps 2012 balva Labākais aktieris otrā plāna lomā)

• Šobrīd filmējas pie režisores Madaras Dišleres spēlfilmā Paradīze ‘89 un septembrī sāks darbu pie režisora Jevgēņija Paškevica - spēlfilmā Ko zina klusā Gerda

• Divas reizes saņēmis VDT balvu nominācijā Labākais aktieris (2010./2011. gada un 2013./ 2014. gada sezonā)

• Precējies ar VDT aktrisi Ingu Apini

• Divi suņi: Rudens (labradora un vācu aitu šķirnes krustojums, 3 gadi) un Rotā (vācu aitu šķirnes kucīte, nepilni 11 mēneši)



Kultūra

Valmieras teātrī šovakar Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā par 2023./2024. gada sezonas aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš, aģentūru LETA informēja Latvijas Teātra darbinieku savienībā (LTDS).