Gina Viegliņa Valliete pat savā pseidonīmā ir uzsvērusi piederību Valles pagastam.
Viņa gan tajā ir ienācēja, taču noteikti pazīst šo pusi daudz pamatīgāk nekā dažs labs iedzimtais. Rakstniece gan izpētījusi savas dzīvesvietas vēsturi un ļaužu likteņstāstus, gan ielūkojusies dziļāk Latvijas pagātnes lappusēs. Tas viss izklāstīts viņas grāmatās, kurās ir atklāts arī pašas Ginas nebūt ne vieglais mūžs.
Par spīti tam, rakstniecei izdevies saglabāt gaišu bērna skatu - ne velti vairākas grāmatas tapušas tieši mazajiem lasītājiem.
Spēcīgs sargeņģelis
Tiekamies ar rakstnieci viņas divistabu dzīvoklītī Vallē. Ciemiņus gaidīdama, esot piesēdusi pie datora, kur top jaunā grāmata - turpinājums autobiogrāfiskajam romānam Atradene un eņģelis.
Nu jau pieveiktas 111 lappuses. Vienlaikus arī domājot par virsrakstu - varbūt tas būšot Piedod, Dievs. Kāpēc tā? G. Viegliņa Valliete nopūšas un teic, ka tas viss cieši saistīts ar viņas dzīves gājumu. Viņa tiešām esot atradene, kurai eņģelis stāvējis cieši klāt. Nevarot simtprocentīgi apgalvot, ka stāsts, ko pirms kāda laika uzzinājusi, būtu tieši par Ginu - īstajā vārdā Gaļinu Viegliņu. Bet sliecoties domāt, ka ir gan. «Brauc Kalkūnes pusē zemnieks ar zirdziņu pa ceļu. Te pēkšņi tas kā iemiets nekust ne no vietas. Nelīdz ne skubināšana, ne pierunāšana. Braucējs kāpj no ratiem laukā un lūko apkārt, kas viņa bēri tā nolēmējis. Klausās - bērns raud! Kas tad nu? Iet uz to pusi un ierauga čemodānu, kurš daļēji aprakts zemē un lapas sabērtas pa virsu. Ver vaļā - tur mazulis - meitenīte!» iemirdzoties asarām acīs, stāsta rakstniece, piebilstot, ka tam eņģelim, kas stāvēja blakus šim bērnam, vajadzēja būt ļoti stipram, lai tas izdzīvotu. Pirmie dzīves gadi pagājuši Kalkūnes bērnunamā. Tur iedots vārds Gaļina, arī uzvārds ir svešu ļaužu izdomāts. Par Ginu kļuvusi, kad viņu tā nodēvējis mazs puisītis. Tad nodomājusi - kāpēc ne, taču labāk nekā Gaļina.
Māte - māksliniece?
Par saviem vecākiem nezinot neko. Tikai tādi minējumi. Bijusi kāda māksliniece, kuras vārdu nosaukt negribot - lai nu tas paliekot. Izdevies arī dabūt šādus tādus materiālus par iespējamo māti, un tos tad izmantojot grāmatā. Nākusi no dzimtas, kurā ir daudz gan mākslinieku, gan citu izglītotu ļaužu. Nu jau bioloģiskā māte četrus gadus kā mirusi un apglabāta Mākslinieku kalniņā Meža kapos. Starp citu, reiz kāda gleznotāja, uz viņu skatoties, norādījusi uz līdzību abu izskatā. Bija arī citi, kas uz to vērsuši uzmanību. Abas tādas melnmatainas bijušas. G. Viegliņa rāda fotogrāfiju, kurā redzama tumšmataina meitenīte ar citiem Rīgas 3. bērnunama (tur viņa nogādāta no Kalkūnes) audzēkņiem vingrošanas laikā. Maz jau kas esot bildēts fiksēts, jo kuru gan bērnunama audzēkņi daudz interesējuši. Vēl kādas pāris fotogrāfijas paņēmis dēls un ielicis savā albumā. Jā, pēc uzvārda gan esot Viegliņa, taču viegli jau tādiem bāreņiem nav. Jo vienmēr valdījis uzskats, ka no šādām iestādēm nekas labs ārā nenāk. Vecāku trūkums, bērnunami, internātskola, audžumātes skarbums un padomiskā pareizība (jā, arī tāda pieredze bija jāiziet) bijuši kā Dantes elles loki (līdz pat tam, ka gribējusi sev galu padarīt). Sūra pieredze arī ir mācība - lai pats nekļūtu tāds, lai taptu labāks, nosaka G. Viegliņa Valliete. Paldies draugam, kas bijis disidents un ļāvis ieraudzīt padomisko iekārtu visā tās greizumā. Mīlējusi šo cilvēku ļoti. Čeka aizsūtījusi par pretpadomisku rīcību uz lēģeri Mordovijā. Arī pirmo viņas mīlestību, ar ko iepazinusies, strādājot VEF, piemeklējis drūms liktenis. Par iesaistīšanos Prāgas pavasara notikumos viņu sodīja, nogalināja. Tā nu iznācis, ka ģimeni pašai nav izdevies izveidot, bet, lai cik nežēlīgi dzīve mētājusi, no sava dēla nekad nav ienācis prātā atteikties. Nekad nesapratīšot, kas var likt sievietei tā rīkoties - pamest bērnu. Un ne tikai pamest, bet teju lemt nāvei. Pie šiem vārdiem rakstniece pieklust un tad teic - lai nu paliek...
Vēstures skolotāja
Kā viņa pati šajā pusē nokļuvusi? Kā pati pasmīn: Alfrēds Rubiks nedevis dzīvokli Rīgā, mitinājusies ar dēlu un audžumāti vienistabas dzīvoklītī. Kad nu redzējusi, ka galvaspilsētā mitekli nedabūt, meklējusi kur citur. Uzzinājusi, ka Vallē meklē vēstures skolotāju (līdztekus darbam VEF viņa izstudējusi neklātienē vēsturi.) Tā nu atnākusi uz šejieni. Līdzko te ieradusies, sākusi lūkoties apkārt - kas te interesants? Viena dāma atbildējusi, ka nekā neesot. Mītot vieni tumši ļaudis. «Esmu ļoti spītīga. Ak tad nav? Tad jāmeklē!» attrauc rakstniece. Iesaistījusi Valles izpētē arī skolēnus. Ar viņiem kopā izķemmēta tuvāka un tālāka apkaime. Būt par skolotāju paticis, taču nomākusi «varas vertikāle», kas esot valdījusi skolā - vadības autokrātija un cenšanās nepakļāvīgos un savādākos nolikt pie vietas. Lai gan no direktores regulāri saņēmusi skarbus vārdus, toties viņas skolēni kārtojuši eksāmenus uz deviņi un desmit. G. Viegliņa Valliete ir pārliecināta, ka tikai tad, kad skolotājs jutīsies brīvs, tikai tad izglītības sistēmā kaut kas mainīsies. Šobrīd šo brīvību viņa, lai gan skolā jau labu laiku nestrādā, neredzot.
Tomēr centieni viņu apcirpt un padarīt par pareizu un ērtu nav izdevušies, tāpat tas nav atņēmis vēlmi urķēties, pētīt, meklēt apslēpto, uzklausīt ļaužu stāstus. Lūk, izpētījusi no Valles puses nākušo Amtmaņu un Raiņa dzimtas radurakstus, lielāku uzmanību pievēršot sieviešu radniecības līnijām un sapinot tās seno cilšu votu un sēļu, kas apdzīvoja šo pusi, sentakās. Tā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu tapusi grāmata Savieši. Ieceres rosinātājs bijis Kārlis Dziļleja, kurš, izpētot Raiņa ģenealoģiju, secinājis, ka tie dižie ļaudis nākuši tikai pa tēva līniju, bet pa mātes nav nekā. Viņu šī atziņa uzkurinājusi. Četrus gadus pētījusi Langu, Pliekšānu, Grikovsku un Medņu dzimtu, kurā ir cilvēki, kas devuši Latvijai lielas personības: māksliniekus, ārstus, skolotājus, dziedātājus un rakstniekus, kuru asinīs ir laba daļa no nu jau apklusušās votu cilts.
Pagasta enciklopēdija
Tomēr tā neesot pirmā grāmata - 2002. gadā nācis klajā kultūrvēsturisks pētījums Valles pagasts, kas uzrakstīts kopā ar viņas skolnieci, ģeogrāfi Aiju Zaļaiskalni. Šajā grāmatā, kas ir teju kā pagasta enciklopēdija, apkopots plašs materiāls, daudz cilvēcisku stāstu. Arī to, kurus salauzuši vēstures grieži. Lasot kādu žurku sagrauztu skolotājas dienasgrāmatu, kur aprakstīts viņas izsūtījumā pieredzētais, šausmās sirds stingusi. Tas, ka viņa izdzīvojusies un atgriezusies Latvijā, esot liels brīnums. Kad to rakstījusi datorā, šķitis, ka šis cilvēks stāv aiz muguras un diktē teikumu aiz teikuma. Daudzi notikumi šādi - pētot un pārbaudot faktus, atklājas pavisam citā gaismā. Piemēram, ir te krievu karavīru - varoņu kapi. Izrādās, ka pašu armijas lidmašīnas, lidojot pāri, 1944. gadā sabombardējušas savējos. Kādi tur varoņi, vienkārši cilvēki, kurus samala karš, daļu padarot par zvēriem. Kad ar saviem novadpētniecības pulciņa bērniem gājuši reiz pa kapiem, ievērojuši kādas ģimenes pieminekli - visi miruši vienā gadā un vienā dienā. Kā tā? Izrādījās: viens krievu karavīrs gribējis iedzert un devies naktī stipro dziru meklēt. Iegājis vienās mājās, kur atteikuši, ka vodkas viņiem nav. No dusmām karavīrs ņēmis un sakapājis visus gabalos, neraugoties, vai liels vai mazs. Izdzīvojusi tikai vecāmāte - tiesa, smagi savainota, un viens no bērniem, kas paguvis paslēpties zem gultas. «Maniem skolēniem tādi stāsti un notikumi bija lieliska vēstures stunda - dzīva, nevis sausos skaitļos un faktos iekalta.» Viņa bieži vien stundas vadījusi laukā, piemēram, mēģinot ar bērniem noteikt, kur savulaik varēja atrasties senļaužu apmetnes vai - kur te varēja būt ezers. Jo vēsturi var iemācīt tikai tā: no mazākā - ģimenes, dzimtas - ejot plašumā: pagasts, novads, valsts, un tikai tad vēl tālāk.
Voti, sēļi, zemgaļi
Šīs puses pētījumi (arī toponīmijas, tas ir, vietvārdu) aizveduši votu virzienā. Viņa paskaidro, ka 1445. gadā Livonijas ordeņa mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs pēc iebrukuma Novgorodas zemē kā kara gūstekņus atveda un nometināja Zemgalē, Bauskas apkārtnē, ap 3000 šīs tautas ļaužu, lai tie celtu Bauskas pili. Zemgale tobrīd bijusi teju tukša, jo vairākumu bija nopļāvis mēris. Vēl līdz 19. gadsimta vidum voti spējuši saglabāt savu savdabību un valodu, bet pēc tam saplūduši ar šīs puses, arī sēļu, pēctečiem. Par šo tautu vēsta G. Viegliņas Vallietes grāmata Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē no 15. līdz
20. gadsimtam. Tā rakstīta, gan lai atgādinātu pagātnes mantojumu, gan pierādītu, ka varam lepoties ar cilvēkiem, kuru saknes meklējamas Kuņķu, Grikovsku, Cīruļu, Pliekšānu, Spekkes (tas votu valodā nozīmē kalējs), Klīves, Sodumu, Skulmju, Kugrēnu un citās votu un sēļu izcelsmes ļaužu dzimtās. Prieks esot arī par to, ka Vecumnieku novada Bārbeles pagasta biedrībai Zemgales mantojums esot izdevies atjaunot votu jeb, kā vēl viņus sauc, Zemgales krieviņu (tā viņus iedēvēja vietējie, jo runāja voti igauņu mēlē, bet nāca no Krievijas) tautastērpu.
Vēstures klātbūtne ir arī vēl vienā pērn izdotā rakstnieces darbā - romānā Ar zobenu un mīlestību. Tas ir vēstījums par latviešu karavīru cīņām laikā no 13. līdz 20. gadsimtam. Vīri, kuri par savu zemi cīnījās faktiski tikai divreiz: pret krustnešiem 13. gadsimtā un pēc tam - veidojot savu valsti. Pārējās reizēs viņi bija algotņi, kurus karot aizdzina ar varu. Grāmatas lappusēs atdzīvojas epizodes no mūsu tautas bagātās pagātnes, lai parādītu arī to, ka gadsimtu gaitā pēc būtības cilvēku attiecībās nekas nav mainījies. Līdzās ir mīlestība, skaudība, nenovīdība, labestība, cerība un apziņa - es esmu latvietis!
Līdztekus iepriekšminētajām grāmatām ilgi un ar sirds asinīm tapusi Atradene un eņģelis. Bārenes Betas stāstā ir daudz kas no pašas dzīves, atzīst rakstniece. Pamestu bērnu liktenis viņai vienmēr sāpot, tāpēc nereti šķietot, ka vairāk uztraucamies par pamestiem sunīšiem un kaķīšiem (sirds par tiem sāpot arī viņai), mazāk par cilvēkbērniem. Bērni viņai patīk. Tāpēc arī ik pa laikam top kāda krāsojamā grāmata ar jaukiem dzejolīšiem un pašas zīmējumiem Gaidot Ziemassvētkus, Rūķa Pipariņa vasara. Ir arī, ja tā var teikt, nopietnā dzeja - lūk, svaigākais krājums Ziedu pļavā. Dzejojot jau vairāk nekā 30 gadu, bet zīmējot vēl senāk. Tas viss man no Dieva dots, viņa nopietni teic.