KULTŪRA: Leitnanta Rubeņa atgriešanās
Tas ir stāsts par Otrā pasaules kara pēdējā cēliena lappusēm, kurās iekodētas kā leģendas, tā nopulgojumi. Jaunā gadsimta sākumā LZA akadēmiķim Oļģertam Lielausim un radioastronomam Edgaram Bervaldam, diviem Zlēku un Cirkales apkaimes labiem pazinējiem un šo rindu autoram, uz vietas paveroties savām acīm, nācās konstatēt, ka «aizaug kureliešu pēdas Kurzemē».
Ir bijušas publikācijas presē par ģenerāli Jāni Kureli, par traģēdiju Zlēkās, bārstīti epiteti par lielvarām «nepakļāvīgajiem latviešiem». Kara gadu cilvēku likteņu piemiņai Ugālē rīkota konference Vide. Vara. Varoņi. Diemžēl vēl šajā pašā 21. gadsimtā cienījams latviešu rakstnieks atļāvies meditēt: «Vācieši pieturēja speciālu latviešu ķērēju grupu. Vēlāk stāstīja, ka kurelieši esot stingri turējušies pret vāciešiem. Man viņi tādi neizskatījās. Es sapratu, ka tie ir īstie, bandīti(!)...»
Pateicoties vēstures pētnieka Andreja Ķeizara uzņēmībai, nodibināts Rubeņa fonds un 2009. gadā Ugālē atklāts Rubeņa bataljona muzejs. Ziemassvētku priekšvakarā esam saņēmuši Jāņa Ūdra grāmatu Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts, kuru autors definējis kā «vēsturisku romānu par nācijas sirdsapziņu». Saliekot kopā dokumentālus atskatus vēsturē ar tās beletrizētu versiju apgādā Zvaigzne ABC, publiskās sarunas par šo novadu un laiku, viens ir skaidrs. Proti, kureliešu pēdas Usmas ezera un Abavas krastos, no jauna pārstaigātas, rekonstruētas un apcerētas, visticamāk, tomēr neaizaugs.
Pašu redzamāko kureliešu kohortā, ieskaitot 1944. gada 20. novembrī vāciešu nošauto Kureļa grupas štāba priekšnieku kapteini Kristapu Upelnieku, Rubenis ir īpašs drosminieks. Vidzemnieks, kurš kritis Kurzemē. Viņa, latvju karavīra un bataljona komandiera, gaitas noslēdzās 27 gadu vecumā. Jāņa Ūdra grāmatā tām sekots līdzi vēl īsākā nogrieznī. Proti, sākot ar 1940. gada 11. februāri, kad leitnants Rubenis savā virsnieka istabiņā Citadeles kazarmās noklausās Kārļa Ulmaņa uzrunu radio ar brīdinājumu par «izšķirošo brīdi».
Tas ir laiks, kad somi jau izsituši vairākus priekšzobus uzmācīgajai sarkanarmijai, kad no divām pusēm saplosīta Polija un apdraudēta visa Eiropa. Neziņa, nomāktība un drūmas priekšnojautas iemājo arī latviešu tankistu prātos. Rubenis ir tanketes komandieris. Tanks Vikerss, paša iesaukts par Vilciņu, viņam kā zemniekdēlam tikpat mīļš kā pašaudzēts kumeļš.
Pavisam ne vairs saulainā kopnoskaņā skaļi noskan fanfaras 15. maija parādē, kurā ar savu Vilciņu piedalās arī Rubenis. Romāna autors šo kārtējo paklanīšanos vadonim jaunajam leitnantam liek pārdzīvot ar «dažādām jūtām». Krustpils pagasta zemnieka dēlam Robertam iekšējā balss saka, ka 1939. gadā Latvijas armijai vajadzēja pretoties, nevis padoties krieviem bez cīņas, jo viņš, piesaucot sodumisko moto, ir «savai valstij audzināts». Mācījies Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, līdzdarbojies organizācijā Latvijas vanagi. Romānā tam visam savs romantiskais ietvars: jau 15. maijā parādās daiļa koknesiete Aina, kura vēlāk kļūs par viņa sievu un dzimtas turpinātāju.
(Leitnanta Rubeņa dēls Jānis piedzimis 1945. gada 1. maijā, tā arī nekad savu tēvu neredzējis. Grāmatas Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts atvēršanā piedalījās arī Vidzemes augstskolas students Linards Drukmanis - leitnanta Rubeņa mazmazdēls, kurš, būdams Skrīveru vidusskolas audzēknis, par savu slaveno priekšteci rakstījis zinātnisku apceri.)
Brīvās Latvijas pēdējais mirdzums ar savu minorīgo gaisotni aizviz Dziesmu svētkos Daugavpilī, ar ko de facto arī sākas Baigais gads. Ūdris savam varonim, ne vairs uz Vikersa, bet uz motocikla, liek saskrieties ar krievu tanku kolonnu, kas «kā čūska slīdēja uz Rīgu». Vienai pārdrošībai seko nākamā, ticamais savērpts ar neticamo kā Austrumu pasakā. Pārspriedumi ar kādu kurtizāni Rīgas kanālmalā par Ulmani, Virzu un Aleksandru Grīnu beidzas ar lumpeņu bariņa uzbrukumu Robertam. Pēc šāda incidenta latvju virsnieku paglābj neviens cits kā mīlas priesterienes savā mītnē. Žēlsirdība bez divdomībām.
Tādām un līdzīgām autora fantāzijām savs zemteksts. Latvija un tās armija tiktāl piesmietas, ka pērkama mīla vairs nav nekāds netikums. Valsts dažu dienu laikā pārvērsta par vēl lielāku bordeli. Un tas viss, kopā sapludināts, 23 gadus vecajā Robertā raisa vēl lielāku naidu un niknumu pret salašņu uzspiesto kultūru un viņu ideologu diktātu. Mundiera gods? Tas katram vīrietim apliecināms kaujas laukā, bet «bruņinieks Roberts» krievu okupācijas pirmo cēlienu spiests pārlaist laukos. Viņam grūti noticēt Ulmaņa prātuļojumiem, bet vēl mazāk par Ķirķi dēvētā Kirhenšteina svepstēšanai Rīgas pilī.
Rubeņa kā nākamā kurelieša stāja un politiskā apziņa nobriest 1943. gada vasarā, kad Ostlandē jau rit iesaukums latviešu leģionā, bet pats viņš ar priekšlasījumiem apbraukā Jēkabpils apriņķi. Viņš pārstāv Latvju jaunatnes organizāciju, kura, protams, nav nekāda tribīne Latvijas valstiskuma aizstāvībai. Sevi pieteikusi Latvijas Centrālā padome (LCP), kas padomiskajā leksikā dēvēta par nacionālistisku pagrīdi. Vairākas diskusijas par nākotnes Latviju norit, tā teikt, pusčukstus. Vai leitnants Rubenis ar ierobežoto informācijas plūsmu patālu no Rīgas spējis izsekot arī sūtņu saspēlei Stokholmā, Londonā un Vašingtonā? Tam, ko lasi romānā, gribi tici, gribi netici.
Vietumis autors operē arī ar autentiskiem tekstiem, piemēram, amerikāņu vēstnieka Stokholmā ziņojumu 1942. gada Ziemassvētkos: «...latvieši ļoti baidās, ka padomju vara varētu atgriezties...» Robertam pienāk mobilizācijas pavēste brīdī, kad viņa sieva gaida pirmdzimtā nākšanu pasaulē. Viņš zina, ka pašam būs grūti izspiest pār lūpām sveicienu Heil, Hitler!. Bet «es eju pie nolemtajiem, lai dabūtu ieroci un iespēju kalpot Latvijai». Kā redzēsim viņa dzīves noslēguma fāzē, tā nebija ne poza, ne bravūra zem sveša karoga.
Kurelieši Kurzemes mežos nenokrita kā no pāri lidojoša kravneša tilpnes. Kureļa grupai sava priekšvēsture Skrīveru pagastā, un «tās patiesie iniciatori jāmeklē augstākajos vācu okupācijas varas ešelonos» (vēsturnieks Dzintars Ērglis). Pēc sākotnēja scenārija šīm bruņotām vienībām paredzēts pāriet sarkanarmijas aizmugurē, bet frontes joslā aizstāvēt noteiktus sektorus. Kureļa grupu kā savu militāru formējumu uzlūko arī LCP, kaut jāatceras: tā, lai kur mēģinātu slēpties, nevarēja izslīdēt no ģenerāļa Frīdriha Jekelna redzesloka. Arī tas, kā leitnants Rubenis savu kaujinieku rotu veido Vecbebros. Tāda bija reālā situācija arī Kurzemes cietoksnī (citiem - Kurzemes katlā) 1944. gada rudenī, kur tā ieradusies un apmetusies Strazdē.
Vēl pirms tam piedzīvota asinspirts Veļikajas krastos un baisas kara ainas Jelgavā, kur tā sauktie atbrīvotāji sabombardē vilcienu sastāvus ar civiliem bēgļiem un vācu karavīri aukstasinīgi dedzina māju pēc mājas. Romāna varonis starp abiem iekarotājiem vairs nesaskata atšķirību. Romānā ieskicēts arī Rubeņa rotas pamatsastāvs (bijušie Latvijas armijas virsnieki un policisti, aizsargi, studenti u.c). Jā, būs arī no latviešu leģiona 19. divīzijas klāt nākušie puiši, kuriem derdzas vācu virsnieku augstprātība. Bet kur tie diversanti un bandīti?
Izšķirošo kauju priekšspēle, ieskaitot pārdislokāciju uz Kurzemi un gatavošanos ziemai pie Usmas ezera, notiek atbilstoši autora shēmai - «Gods kalpot Latvijai!» un «Vācu draudīgā ēnā». Rubeņa rota pārtapusi Rubeņa bataljonā.
Kurzeme ir pašu vietējo iedzīvotāju un bēgļu, vācu karaspēka un soda vienību, sarkano partizānu un dažādu dezertieru konglomerāts. Tik sarežģīts rēbuss, kura risinājums prasa pat kolektīvu piepūli. Jānis Ūdris nav militārvēsturnieks, viņa piefrontes vēstījumā neiztrūkstošas ir sievietes, katrai no tām sava loma bruņinieka Roberta dzīvē. Bataljonam pievienojušās divas «herbāriju vācējas», ciemos atbraukusi sieva Aina, no Kureļa štāba uzrodas dzejniece, nākamā trimdiniece Veronika Strēlerte. Jau pavisam draudīgā situācijā uzpeld Ieva, viena no leitnanta agrākām paziņām/partnerēm autora piedāvātajās erotiskajās pasāžās.
1944. gada novembrī vācu izlūkdienests nesnauž ne dienu, ne nakti. Cilpa ap Rubeņa bataljonu savelkas jau 7. novembrī, kad Ilziķos pie viņiem it kā nejauši iebrauc SD automašīna. Seko pirmā kulminācija - leitnanta saruna aci pret aci ar SS obergrupenfīreru Jekelnu viņa komandpunktā. Tas ir ultimāts padoties un nolikt ieročus. Kureļa štābs jau neitralizēts, tā vadošie virsnieki arestēti. Liekas gluži vai neticami, ka vācu ģenerālis ļauj latviešu leitnantam aiziet dzīvam, nevis to uz vietas pazemo un noklapē. Bet tā ir bijis.
Par notikumu tālāko gaitu labi zina kā Haralda Biezā grāmatas Kurelieši lasītāji, tā Ugāles un Ventspils puses jaunsargi, kas ik gadus 14. novembrī piedalās lāpu gājienā. Tas ir ceļa gabaliņš Ugāles mežā, kurā toruden pretim savam liktenim devās kolonna - 23 pajūgi, piekrauti ar smagajiem ieročiem, pārtiku, munīciju. Varētu teikt - Rubeņa bataljona Golgātas ceļš. Saprotams, ka noturēt pozīcijas, aizstāvoties pret vācu karaspēka milzu pārsvaru, bija neprāts. Ja ne vien sapnis, ka šajā Kurzemes nostūrī varētu tapt vēlreiz neatkarīgās Latvijas armijas kodols. Tieši 18. novembrī leitnants Rubenis savā kaujas postenī tiek nāvīgi ievainots. Bataljona pēdējais komandieris Aleksandrs Druviņš sagaidīja kara beigas, bet ne iekārtu, par kuru bija lējis asinis.
Dažādi bijuši Kurzemes pekli pārdzīvojušo kureliešu likteņi. Ģenerālis Kurelis ar paša Jekelna svētību no Liepājas nonāk Dancigā/Gdaņskā un nomirst Čikāgā 1954. gadā, ne viņam pienākas kureliešu slavas vainags. 20. novembrī Liepājā nošauto sarakstā bez kapteiņa Upelnieka vēl septiņi vīri, kuriem veltīts piemiņas akmens. Kur nolikt ziedus Robertam Rubenim? Kā atceras daži novadnieki, 20. gadsimta nogalē kāda kuldīdzniece regulāri braukusi sakopt Rubeņa kapa vietu. Tagad gali kā ūdenī.
Leitnants Rubenis un viņa līdzgaitnieki pelnījuši, lai paliktu dzīvi tautas atmiņā kā latviešu karavīri, kas nepaklanījās pat agonijas dzīta pārspēka priekšā. Kā vienīgie, kas līdz galam gāja zem sarkanbaltsarkanā karoga. Jānim Ūdrim kā romāna autoram taisnība, ka doma par nācijas sirdsapziņu šodien ne mazāk aktuāla kā tajā tālajā kara ziemā.