KULTŪRA: Zvaigzne laika koordinātās
Operas pasaulē tenora Jonasa Kaufmana vārds īpašus komentārus neprasa. Izskatīgais vācu operdziedātājs ar tembrāli daudzkrāsainu balsi, baritonālu apakšējo un dzidri lirisku augšējo reģistru, kam vienlīdz pa spēkam ir Vāgners, Verdi, Pučīni un Mocarts, ir viens no spilgtākajiem mūsdienu tenoriem ar ļoti intensīvu karjeru.
Apgāds Zvaigzne laidis klajā Tomasa Foigta grāmatu Pasaulē vispieprasītākais tenors Jonass Kaufmans Vijas Ozolas tulkojumā. To lasot, raisās dažādas pārdomas par biogrāfisku monogrāfiju vietu mūsdienu kultūras tirgū, par pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām tajā un tamlīdzīgi. Grāmatas autors Tomass Foigts ir Tomasa Kaufmana preses sekretārs un mediju konsultants. 2010. gadā viņš uzrakstīja pirmo biogrāfisko grāmatu par dziedātāju Jonass Kaufmans. Vai viņi tiešām domā mani? (Jonas Kaufman. Meinen die wirklich mich?) vācu valodā. Tā iznāca dienu pirms Loengrīna pirmizrādes Baireitā, kur Kaufmans dziedāja titullomu, bet orķestri, starp citu, diriģēja neviens cits kā Andris Nelsons. Kaufmanam tobrīd bija 40 gadu, plaukstoša starptautiskā karjera, un, protams, viņš atradās mediju uzmanības centrā. Saspringušas bija arī izdevniecības, jo skaidrs, ka dziedātāja biogrāfijas izdošana solīja drošu peļņu.
Šīs, otrās grāmatas ievadā Foigts raksta, ka par spīti tam, ka pats Kaufmans joprojām uzskatījis, ka biogrāfiskas monogrāfijas izdošanai ir par agru, «dažādas pazīmes liecināja, ka kāds bez piekrišanas vēlas rakstīt par viņu grāmatu, tāpēc Jonass bija spiests ātri rīkoties». Iespējams, tieši tādēļ grāmata vietumis atstāj sasteigta darba iespaidu. Taču skaidrs, ka pamatīgums prasa ilgu laiku, bet mūsdienu dinamikā, sevišķi medijos, svarīgākais ir ātrums, jo jau mirkli vēlāk var būt nokavēts. Diemžēl tas attiecas arī uz zvaigžņu biogrāfijām.
Grāmata sniedz interesantu ieskatu Jonasa Kaufmana profesionālās attīstības un izglītības ceļā, ieskicējot arī bērnības un skolas gadu ainas, veidojot priekšstatu par dziedātāja ģimeni un interesēm - šīs daļas autore ir Irēne Leiprande. Plāsido Domingo priekšvārds, pilns jūsmīgu epitetu, vairāk kalpo lasītāja ieēdināšanai nekā papildina grāmatas saturu kvalitatīvi. Jau zināms, ka šovasar iznāks grāmatas papildinātā versija angļu valodā, prezentācija plānota jūlija sākumā.
Vēstījuma forma ir neviendabīga, autora veidoti notikumu pārstāsti pirmajā personā mijas ar intervijām. Tas rada dzīvas sarunas iespaidu un dod iespēju runāt pašam grāmatas varonim, it kā piešķirot stāstījumam lielāku ticamību. Savukārt autora pārstāstos iekļauti efektīgi, atmiņā paliekoši, lai arī sekundāri fakti. Piemēram, kādu brīdi Jonass Kaufmans strādājis par BMW limuzīnu servisa šoferi vai tas, ka Zārbrikenē viņš sliktā gaisa un pārslodzes dēļ daudz slimoja. Kolorīts un notikumiem bagāts ir dziedātāja karjeras sākums pēc konservatorijas beigšanas, par kuru līdz šim publiski zināms samērā maz.
Godprātīgi un detalizēti atspoguļotas Kaufmana attiecības ar dažādiem vokālajiem pedagogiem, sevišķi, protams, ar Mihaelu Rodesu, kura sastapšana kļuva par vienu no izšķirošiem pagrieziena punktiem Kaufmana dziedātāja karjerā. Caur Kaufmana angažementu hronoloģiju Foigts ļauj izsekot arī sadarbībai ar dažādiem režisoriem un diriģentiem, piemēram, Hansu Neuenfelsu, Džordžo Strēleru, Džeimsu Levainu un Antonio Papano. Latvijas opermīļiem nepaliks nepamanīti arī Andra Nelsona un Kristīnes Opolais vārdi. Abi latviešu mūziķi vairākkārt un ar panākumiem muzicējuši uz vienas skatuves ar Kaufmanu. Vienlaikus grāmata atspoguļo arī dziedātāja profesijas īpatnības, sākot ar attiecībām ar teātriem un pedagogiem, dažādām vokālās tehnikas niansēm un beidzot ar cilvēciskiem pārdzīvojumiem, kas saistās ar nozīmīgām debijām, nogurdinošām foto un autogrāfu sesijām, dzīvi uz čemodāniem. Jāatzīmē, ka, piemēram, Ņujorkas Metropolitēna operā Kaufmans 2006. gadā debitēja nevis kā tenors, bet gan kā baritons - ar Žorža Žermona lomu Traviatā hrestomātiskajā Franko Dzefirelli iestudējumā, kurā dziedājušas arī Maija Kovaļevska, Kristīne Opolais un Marina Rebeka.
Profesionāli interesantākās šķiet dziedātāja atziņas par mākslīgi radīto pretnostatījumu starp itāļu un vācu operām un ar to saistītajiem stereotipiem. Kaufmans argumentēti spriež par italianitá konceptu Vāgnera mūzikā, stāsta par kolīzijām Milānas Teatro alla Scala operteātrī, kad 2013. gada sezonas atklāšanā priekšroka tika dota Vāgneram, nevis Verdi. Galu galā - arī viņš pats ir dzīvs piemērs tam, ka vācieši ne vienmēr dzied smagnēji un nav piemēroti itāļu repertuāram utt.
Īsā pārskrējienā dots ieskats arī dziedātāja ierakstu vēsturē, diskogrāfijā, sadarbībā ar leģendāro pianistu un koncertmeistaru Helmūtu Deiču kamermūzikā, citos ar teātri un kino saistītos projektos - pa drusciņai no visa. Pasaulē vispieprasītākais tenors Jonass Kaufmans ir kaut kas starp žurnālu un uzziņu literatūru, uzrakstīts sadzīviskā, vieglā valodā, turklāt galvenais ir informācija, nevis tās izklāstīšanas forma. Kopš grāmatas iznākšanas Kaufmana karjerā noticis jau pietiekami daudz, lai piezīmju formā taptu šādas grāmatas otrā daļa. Iespējams, jaunākie fakti tiks iekļauti angļu valodas izdevumā. Grāmata ir brīnišķīgs materiāls potenciāli vērtīgam mākslas tekstam ar paliekošu nozīmi opermūzikas vēsturē. Taču pašreizējā formā tā galvenokārt apmierina sabiedrības pieprasījumu pēc viegli uztveramas informācijas, kas noderīga sarunām pie vīna glāzes operas starpbrīdī, ja nu gadās runāt par Jonasu Kaufmanu un ir vēlme paspīdēt ar replikām par tēmu «Vai jūs zinājāt, ka…?».