Jāņa Akuratera muzeja renesanse

LABA AURA. Mājā labi jutās gan tās iedzīvotāji, gan muzeja darbinieki, gan apmeklētāji. Pat rīkstnieki atzinuši, ka tā uzcelta īstā vietā © Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Rakstnieka Jāņa Akuratera muzejs pēc rekonstrukcijas, kas veikta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta atbalstu, šoruden ir atguvis tādu veidolu, kāds tas bija pirms gandrīz 85 gadiem, kad ēka tika uzcelta. Arī iekštelpās pilnībā izjūtama trīsdesmito gadu elpa, jo interjers atjaunots tuvu tam, kāds tas bija rakstnieka dzīves laikā.

«Koka savrupmāja, kas tika uzcelta 1933. gadā, tapusi pēc unikāla arhitekta Vernera Vitanda projekta un tik veiksmīgi ielikta tuvējā Māras dīķu kāpā, ka tai visu laiku iet pāri saule. Ēka ir atvērta videi - ar tam laikam lieliem logiem, slaidām kolonnām, un no katra rakursa tai ir sava seja: gan no pagalma, gan ielas puses - uzeja no vējtvera vai verandas,» teic muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, kura šeit strādā jau 20 gadu. Šim namam tiešām paveicies, ka tas netika kara laikā sagrauts un pēc tam denacionalizēts, jo pēc padomju laika likumiem - lai to izdarītu, pietrūka pusotra kvadrātmetra. Bez Akuratera sievas Marijas, meitas Laimas un mazdēla Jāņa Viestura (rakstnieks aiziet viņsaulē 1937. gadā) te pēc kara dzīvoja arī diriģenta Edgara Račevska ģimene, kurai tika izīrēts pirmais stāvs un kas ar pietāti izturējās pret mājas interjeru, tāpēc daudz kas saglabājies tāds, kā tas bija 30. gados. R. Cimdiņa ir gandarīta, ka pēc ēkas restaurācijas bija iespējams «izvilkt» no Nacionālā vēstures muzeja krātuves tās mēbeles un priekšmetus, ko iepriekš nevarēja izstādīt, jo to telpu skaits, kas bija atvērtas apmeklētājiem, bija ierobežots. Lai atjaunotu seno izskatu, tika rūpīgi piestrādāts pat pie sīkām detaļām. Teju māja pati diktējusi, ko tā grib vai ne, un palēnām atklājusi savus noslēpumus. Gluži kā savulaik rakstnieks R. Cimdiņa kopā ar kolēģi Mairu Valteri sekojušas līdzi visam notiekošajam būvniecības laikā un interjera iekārtošanai (interjera mākslinieki Dainis Bruģis un Ina Līne), izvērtējot, kas kur jāliek, kas jārestaurē un kas ne. «Piemēram, šiem skaistajiem bīdermeiera stila krēsliem vienam otram bija rokturīši norauti. Atradām arī galdiņu bez kājiņām, kas nu restaurēts atgriezies te. Lūk, Madernieka veidotie aizkari izgatavoti tieši tādi, kādi tie bija, ņemot par paraugu oriģinālu. 18. gadsimta Šmita firmas pulkstenis salonā bija pilnīgi sabrucis,» uzskaita muzeja vadītāja, vedinot no viena priekšmeta pie otra. Viņa pat dzirdējusi komplimentus, ka te viss ir tā, ka nemaz nejūt, ka te būtu kas restaurēts. «Esmu pārliecināta, ka šādām memoriālām mājām ir vieta Latvijas kultūrvidē, jo lietas un priekšmeti runā paši par sevi. Vajag tikai ieklausīties, ielūkoties, lai atklātos mājas un tā laika gaisotne, nevajag tāpēc uzreiz nez kādas tehnoloģijas un slaidšovus.» Protams, kopā ar gida stāstu tas viss ir vēl uzrunājošāks. Raug, te Akurateram savulaik darba jubilejā dāvātie sudraba kausi. Tos drīkstēja pildīt un likt pie lūpām tikai tad, kad bija nodziedāta dziesma Karalis Tūles salā no operas Fausts. Savukārt šis augļu šķīvis ar mazu biķerīti ir vecmāmiņas dāvana mazdēlam. Taču jo īpašs esot Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, ko krājuma glabātājas slēpušas zem brunčiem, kad padomju laikā nākuši pārbaudītāji. Nu drīzumā tas nonāks lielajā muzeju kopizstādē.

DARĀMĀ NETRŪKST. Muzeja vadītājai Rutai Cimdiņai prieks par paveikto, taču darāmā netrūkstot - padomā jau ir jauni plāni / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Lai visam tam atdotu sākotnējo izskatu, nācies piesaistīt projektu naudas (Kultūrkapitāla fonda atbalstu), palīdzējuši arī individuālie ziedotāji, tostarp Akuratera dzimtas piederīgie, kuri ne tikai dāvājuši lietas, bet palīdzējuši noskaidrot, kas un kā izskatījās. Noteikti jāmin arī Akuratera biedrība, kas palīdz rakstnieka mantojuma saglabāšanā. Taču īpašu paldies R. Cimdiņa gribot teikt apmeklētājiem: ja viņi nebūtu šo muzeju gribējuši, nekā te nebūtu. «Viņi nāca tad, kad te bija tikai neliela daļa telpu, apmeklēja muzeja darbinieku rīkotos pasākumus, arī jauno dzejnieku darbu lasījumus, piedalījās svētku rīkošanā.»

«Mūzika, maizes smarža un māte (Marija un Laima Akurateres un Dzidra Račevska) valdīja šajā mājā,» - tā muzeja vadītāja raksturo šīs mājas noskaņu. Te bieži nākuši ciemiņi, un viņu vismīļākā vieta bijusi uz necila dīvāniņa (to gan vēl plānots iegādāties). Dedzis kamīns, visus apspīdējusi stāvlampas mestā gaisma, skanēja dzeja un mūzika. Akurateru klavieres, pie kurām muzicējusi Laima, esot kā piemineklis Imantam Murziņam, jo, pateicoties viņam, tās atguvušas savu sākotnējo balsi un joprojām tiekot lietotas. Te skanējuši gan Imanta Zemzara, gan Jura Kulakova, gan Pētera Plakida, gan citu mūziķu, ieskaitot tuvējās mūzikas skolas audzēkņus, izpildījums.

DZĪVA PIEMIŅA. Gluži kā rakstnieka laikos salonā bieži skan dzeja un mūzika / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Tieši jaunajai paaudzei māja varot būt kā laba vēstures un sadzīves priekšmetu lietošanas skolotāja. Nu kaut vai - kā iekurt krāsnis, kas ir savestas kārtībā un pilda namu ar īpašu siltumu un omulību. Tāpat virtuve ar visu plītu ir gatava lietošanai, un ir arī priekšmeti, ko reti kurais vairs pazīstot. Tas pats sakāms par vannasistabu ar tā laika sadzīves lietām: linu dvielis, pūdera, zāļu (kas atvestas rakstniekam no Vācijas) un krēma kārbiņas, lampa papildus apgaismošanai, kas atrasta antresolā.

Vēl muzeja plānos ir ar laiku atjaunot saimniecības ēku, kas tagad ir iekonservēta, un tā varētu kalpot kā muzeja palīgmāja - izstāžu ierīkošanai, jo ekspozīcijas katrā telpā veidotas tā, ka to autentiskumu negribētos izjaukt. Ir daudz kas saglabāts, un, lai visu šo saimniecību uzskaitītu un uzturētu, būtu vajadzīgs krājuma glabātājs. Daudz ko nākas paveikt pašu spēkiem, arī sētnieka darbu - ne tikai sakopt pagalmu, bet arī muzejam pieguļošo teritoriju - proti, ielas. Liela problēma esot arī stāvvietas, skolēnu autobusi parasti tiekot novietoti benzīntankā, bet mazie apmeklētāji tikām nereti puspliki jožot uz muzeju. Arī piekļūšana muzejam no sētas puses esot problemātiska - it īpaši lietainā laikā iebraucamais ceļš pārvēršas par dubļu jūru. Diemžēl projekts neparedzējis ārpuses sakārtošanu - ne sētai, ne ceļam.

GLEZNAS UN GRĀMATAS ir teju katrā istabā, un tās veido īpašu, tikai Akurateru namam piemītošu, noskaņu / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency



Kultūra

Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) kultūrtelpā "Tintnīca" Rīgā 30. novembrī svinēs dzejnieka un prozaiķa Kārļa Skalbes 145. jubileju, informē muzeja pārstāve Annija Luīze Pentjuša.