Saruna ar Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāju Ievu Romanovu.
No 9. līdz 14. novembrim notiek Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps, ko rīko Latvijas Kinematogrāfistu savienība. Pirmo reizi festivāls notika pirms 40 gadiem - 1977. gadā, bet balvas tiek pasniegtas 29. reizi, jo ir bijis periods, kad festivāls ekonomisko apstākļu un filmu trūkuma dēļ notika ik pēc diviem gadiem. Šogad balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā tiks pasniegta leģendārajiem animācijas režisoriem Rozei Stiebrai un Ansim Bērziņam - zīmētās animācijas aizsācējiem Latvijā. Festivālā būs iespējams noskatīties gan balvai Lielais Kristaps nominētās filmas (kinoteātrī Splendid Palace un Kino Bize), gan 15 filmu pirmizrādes. Šogad programmā iekļauti vairāk nekā 30 seansi, turklāt daudzos no tiem skatītāji varēs tikties ar filmu veidotājiem. Kopumā tiks izrādītas vairāk nekā piecdesmit filmas, tostarp īsfilmas un studentu filmas. 13. novembrī notiks Lielā Kristapa balvu pasniegšanas ceremonija (to būs iespējams vērot arī Latvijas Televīzijā), bet 14. novembrī - diskusija Latvijas kino šodien, kurā piedalīsies Lielā Kristapa starptautiskās žūrijas pārstāvji.
- Kā jūs vērtējat šā gada kino ražu?
- Raža ir interesanta un bagātīga. Sakarā ar jaunajām tehnoloģijām filmu ir vairāk, tās kļūst garākas, jo tās it kā ir vieglāk izveidot, turklāt vērtēšanai tiek iesniegti gan profesionāļu, gan amatieru veidoti darbi. Atvainojos visiem, kas nav tikuši konkursā, jo arī starptautiskajai žūrijai, kas festivāla laikā vērtē filmas, ir savas noskatīšanās spēju robežas. Nenoliedzami - dažkārt aiz konkursa strīpas paliek ļoti interesanti darbi.
Šogad filmas vērtēja atlases komisija septiņu cilvēku sastāvā, kas pārstāvēja kino jomas sabiedriskās organizācijas, bija arī Nacionālā kino centra pārstāvis. Žūrija strādāja apzinīgi, un festivāla konkursa programma tapa aktīvos strīdos, katrs bija pārdomājis savu viedokli.
- Nacionālās kinobalvas pastāvēšanas laikā ir bijuši dažādi veidi, kā tiek izlemts uzvarētāju liktenis - par filmām ir balsojuši savienības biedri, labākos ir noteikusi vietējā žūrija, jau vairākus gadus ir divpakāpju sistēma - vispirms iesniegtos darbus izvērtē vietējā žūrija, bet festivāla laikā filmas skatās starptautiska žūrija un nosaka uzvarētājus. Kura vērtējuma sistēma jums šķiet labāka?
- Starptautiska žūrija ir skats no malas - profesionāļi, kas noskatās pilnu konkursa programmu, katrs atrod sev kaut ko interesantu, un līdz ar to viņi ir mūsu kino aizstāvji un popularizētāji pasaulē, katrs savā valstī. Uzaicinātie profesionāļi nezina, kas ir Jānis vai kas ir Pēteris, viņi skatās tikai aktuālo darbu, vērtē rezultātu bez jebkāda fona. Festivāla noslēgumā žūrija apspriež filmas, un tas ir savdabīgs skats no malas uz mums kā veselumu. Manuprāt, šāda žūrija pasaka, kā mēs izskatāmies no malas, jo paši ne vienmēr to redzam.
Demokrātiskais kolektīvais balsojums, kas vēlreiz tika ieviests pirms dažiem gadiem, kad viedokli izteikt un balsot bija iespējams visiem savienības biedriem, lielākajam vairākumam nepatika - filmas tika rādītas bez atlases, nebija pietiekami daudz informācijas skatītājiem, kuriem darbiem jāpievērš lielāka uzmanība, tāpēc publikas apmeklējums nebija tāds, uz kādu cerējām, lai gan filmas tika rādītas veselu mēnesi.
- Par ko šobrīd taisām filmas?
- Ne tikai šobrīd, bet vienmēr taisām filmas par cilvēkiem, par attiecībām. Mēs runājam latviski, arī domājam latviski, mazliet atšķiramies savā stāstījuma veidā, bet filmas taisām par to pašu, par ko tās veido visā pasaulē - par mīlestību, par dzīvību, par nāvi, par attiecībām, par taisnīgumu, par negodīgumu, par sociālām problēmām...
- Pēdējā laikā radošo profesiju sfēra atkal sev pievērsusi uzmanību - tika apspriests Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums. Un atkal ļoti aktīvi tiek kultivēts viedoklis, ka kultūras joma ir kā liekēde, ka kultūras sfēra tiek pārfinansēta, ka tā ir kā nevajadzīgs balasts.
- Pirms gadiem desmit arī skanēja līdzīgas tēzes, un kultūras darbinieki bija tik ļoti nokaitināti, ka gribējām izveidot akciju - 18. novembri bez kultūras pasākumiem. Katru gadu novembris viss ir pilns ar latviešu kino. Cilvēkiem gribas skatīties pašmāju kino, jo tajā - citā vairāk, citā mazāk - tiek skartas problēmas, kas skar arī viņus. Tad kā mēs svētkus svinam, ar ko lepojamies pasaulē? Kad māksliniekam ir jāstrādā un kaut kas jāsasniedz, tad viņš ir liekēdis, bet tad, kad viņš kaut ko ir sasniedzis, un visbiežāk - pats ar saviem spēkiem, ir kaut ko lielu izdarījis, tad pēkšņi viņa sasniegumi kļūst par mūsu visu lepnumu un godu.
Domāju, ka tā ir mode. Vienubrīd modē ir viedoklis, ka sviests ir veselīgs, citubrīd dominē uzskats, ka sviests nav veselīgs, līdzīgi kā ar daudz ko citu. Attieksme pret kultūru ir politikas jautājums. Ja politiķi mainīs savu attieksmi un sapratīs, ka tautai kultūra ir nozīmīga gan valodas saglabāšanai, gan pašapziņai, gan izglītībai, gan domāšanai, tad šādas muļķības mēs nedzirdēsim. Mums ir vajadzīgi savi stāsti, mēs esam maza tauta, bet esam pelnījuši gan savus varoņus, gan savus grūtdieņus, un, ja mums tādu nebūs, tad mēs pamazām aizbrauksim prom. Mēs esam sena tauta, savā ziņā - dinozaurs, mēs kā tauta esam īpaša kultūras vērtība pasaulē, un, ja paši nekopsim savu kultūru, kas tad mēs būsim? Un cilvēks jau nesastāv tikai no vēdera, viņam ir arī garīgā pasaule, un arī tai ir vajadzīgs ēdiens, tieši tāpat kā fiziskajai. Ja skatīsimies pārsvarā tikai vāciešu radītus seriālus un amerikāņu veidotas filmas, tad mēs pamazām kļūsim par šo valstu patriotiem, jo, piemēram, katrā amerikāņu veidotā filmā ir viņu valstiskā lepnuma apliecinājums, teiksim, pazib viņu valsts karogs, un, pat ja tas tiek saplēsts vai samīcīts, tad tāpēc, lai skatītājos radītu vēl jo lielāku pārliecību, cik tas ir slikti, ka tā nedrīkst.
Ļoti ceru, ka ar programmu Latvijas filmas Latvijas simtgadei, kuras ietvaros top 16 jaunu filmu, pierādīsim, ka spējam radīt arī pērles. Ilgu laiku esam runājuši, ka kino nozare var radīt izcilības tāpat kā citas mākslas nozares, nu mums ir iespēja to pierādīt. Filmu veidotājs ir kā mūziķis, kuram ir regulāri jāvingrinās un jāuzstājas, citiem vārdiem sakot - ir jābūt «siltam». Ja režisoram tikai reizi desmit gados ir iespēja veidot filmu, tad rodas vēl viena problēma - viņš tik ārkārtīgi ir sakrājis, tik ļoti grib visu ielikt vienā filmā, ka veidojas raibums. Profesionālim ir regulāri jāstrādā. Un filmu daudzumam ir jābūt pietiekamam, lai tajā varētu rasties pērles, bet tā ir jebkurā sfērā. Teiksim, ja mums nebūtu tik daudz mūziķu, tad nebūtu arī tik daudz spožu izcilību ar pasaules slavu. Ja režisors, veidojot filmu, nezina, kad varēs strādāt pie nākamās...
- Tad daudzi teiktu, ka viņš neiztur konkurenci, ka vajag darīt citu darbu. Turklāt ir režisori, kas strādā regulāri, praktiski bez dīkstāvēm.
- Jā, neiztur konkurenci. Tomēr es teikšu - ir atšķirīgas PR prasmes, dažiem režisoriem tās ir īpašas. Tomēr Latvijā ir ļoti maz režisoru, kas strādā regulāri, es teikšu - viņi ir īpaši.
- Varbūt runa ir par kino nozares pašpublicitāti. Par kino sasniegumiem pasaulē ik pa laikam pavīd informācija ziņās, bet, teiksim, par sporta sasniegumiem regulāri un skaļi runā. Šis taču ir reklāmas, pat varētu teikt - pašreklāmas, laikmets.
- Informācija jau ir... Redziet, teiksim, tenisu spēlē regulāri, tur regulāri kaut kas notiek, tam ir savs fanu pulks, bet filmu piedalīšanās festivālos nav tik regulāra. Piemēram, Ščecinas festivālā īsfilma Melleņu gari nupat ir ieguvusi Grand Prix. Ja mūsu filmas Berlīnes kinofestivālā gūst uzvaru jauniešu filmu kategorijā, tas nozīmē, ka Latvija ir pozicionējusi sevi kā kino valsti. Jā, šis ir pašpublicitātes laikmets, bet svarīgi ir ne tikai izbļaustīties - mēs dabūjām balvu, bet svarīgi ir, lai sabiedrība zinātu - par ko. Ja pirms gadiem 15, pat desmit latviešu filmas parādīšana kinoteātrī bija retums, tad šobrīd tā nevar teikt. Cilvēki atkal sāk radināties skatīties latviešu filmas, un tam ir jābūt regulāram procesam, turklāt svarīgi, lai būtu dažādu žanru filmas, dažādiem vecumiem, dažādām gaumēm - tām ir jābūt regulārā piedāvājumā, jo vienas filmas mūžs uz ekrāniem ir īss. Daudzas mūsu filmas «savāc» daudz vairāk skatītāju nekā citvalstu grāvēji, tas nozīmē - mums ir atbalsts publikā. Ir vairākas grupas, kas izplata filmas visā Latvijā, tās ir redzamas ne tikai Rīgā. Krieviem ir teiciens - ko es zinu, to es mīlu. Cilvēkiem ir jāzina latviešu filmas, tad viņi tās arī mīlēs. Kino izglītībai arī vajadzētu būt skolās - par to mēs cīnāmies, jo tas ir mūsu skatītājs arī nākotnē. Filmu autorus vedam uz skatēm reģionos, un tie ir īpaši pieprasīti seansi, publika iepazīstas ar cilvēkiem, kas stāv aiz ekrāna.
Šobrīd darbiņa ir vairāk, bet, kad beigsies «simtgades filmas», atkal būs grūtāk. Mēs visi esam pašnodarbinātas personas, ir jāmaksā sociālais nodoklis, bet mums nav tādas sociālās apdrošināšanas, kāda ir parastiem darba ņēmējiem. Un to nesaprot tie, kas strādā konkrētā uzņēmumā «štatā». Ja cilvēku atlaiž no darba, viņš aiziet bezdarbniekos, bet mums nav tiesību kļūt par bezdarbnieku, jo pašnodarbināta persona pati sevi nodarbina, un tātad netiek pieļauta krīzes situācija, kad nevar strādāt, nevar dabūt pasūtījumu. Ja tiek teikts, ka radošie cilvēki ar šo likumu tiek pacelti īpašā statusā, tad patiesībā ir otrādi - beidzot tiek pielīdzināti normāliem darba ņēmējiem, kuriem ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Jo katram cilvēkam, arī radošu profesiju pārstāvošam, var būt uzplaukuma brīži un var būt arī neveiksmes periodi. Tikai ļoti bagāta valsts atļaujas būt tik izšķērdīga, ka nenovērtē savus radošos prātus. Kamēr radi, kamēr mokies savā radošajā ceļā un izaugsmē, tikmēr ir «tu», bet, līdz ko ir radīts kaut kas izcils, tā sākas «mūsu». Un tas nav godīgi.
- Cik ilgi jūs vadāt Kinematogrāfistu savienību?
- Nepieklājīgi ilgi - no 1999. gada ar divu gadu pārtraukumu, kad es atdevu grožus jauniešiem, bet tad sapratu, ka jānāk atpakaļ.
- Kas ir galvenais, ko jums šajā amatā ir izdevies izdarīt?
- Noturēt savienību, būt par atbalstu nozarei un tajā strādājošajiem, mēģināt veidot savstarpējās uzticības gaisotni. Saliedēt nozares cilvēkus, jo viņi ir izšķīduši pa daudzām studijām. Radošās savienības ir sargsuņi, kas seko līdzi procesam, arī vēro to, kas notiek visapkārt, un sajūt, no kuras puses grasās mūs ievainot, un cīnās pret to; mēs to darām visi kopā Radošo savienību padomē.
- Kad jums bija pēdējais darbs kā filmu māksliniecei?
- Pēdējais darbs vēl nav beidzies - es strādāju pie filmas Bille, kas top projekta Latvijas filmas Latvijas simtgadei ietvaros. Ir svarīgi būt radošā procesā. Nereti sešos no rīta sākas darbs, bet mājās atgriežos nākamajā dienā sešos no rīta, un tad es pati sev saku, ka es vēl varu.
- Vai jums ir savas favorītes šā gada Lielajā Kristapā?
- Daudzas neesmu redzējusi. Festivāla laikā izmantošu iespēju tās noskatīties, jo filmas ir jāskatās uz lielā ekrāna. Daudz runājam par digitālām izplatīšanas platformām, internetu un tamlīdzīgi, bet es uzskatu - tas ir līdzīgi, kā uzturā lietot konservus, teiksim, zini, ka ēd zivi, bet patiesībā nezini, kas tā par zivi. Internetā var skatīties filmu kā informatīvu materiālu, bet, uz lielā ekrāna skatoties, to var izbaudīt kā mākslas darbu. Svarīgi ir noskatīties visu filmu programmu kopumā, katrā ziņā - maksimāli daudz, lai saprastu, kur mēs esam, tāpēc aicinu skatītājus nenākt tikai uz vienu filmu, noskatīties vismaz kādu festivāla programmas daļu, teiksim, visas nominētās spēlfilmas, visas dokumentālās filmas, vai studentu filmu programmu.
***
Lielais Kristaps
• Lielā Kristapa balva kinematogrāfijā tika dibināta 1977. gadā Latvijas Kinematogrāfistu savienībā (LKS). Tās idejas autori ir režisors Ansis Epners un operators Miks Zvirbulis (tolaik - LKS priekšsēdētājs)
• Balvas figūras autors ir tēlnieks Mārtiņš Zaurs. Laika gaitā balvas vizuālais tēls mainīts piecas reizes
• Pirmo balvu Lielais Kristaps 1977. gadā saņēma Aivara Freimaņa filma Puika
• Dokumentālā kino Lielo Kristapu piešķir kopš 1978. gada, pirmā apbalvotā filma ir Ivara Selecka Sieviete, kuru gaida
• 1988. gadā balva tika izveidota arī animācijas filmām, to saņēma Rozes Stiebras Skatāmpanti
• 1992. gadā notiek filmu skates, balvas netiek piešķirtas, jo iestājusies valsts ekonomiskās situācijas radītā tā sauktā latviešu kino krīze. Lai būtu pietiekams filmu skaits, nolemts konkursu rīkot ik pa diviem gadiem; tas turpinās vairākus gadus, līdz Lielais Kristaps atkal notiek katru gadu
• 1993. gadā Lielais Kristaps iegūst Nacionālā filmu festivāla statusu
• Kopš 2000. gada tiek pasniegta Lielā Kristapa balva Par mūža ieguldījumu kinomākslā
• Kopš 2003. gada Lielā Kristapa filmu programmas ceļo pa Latviju